14.lapa
Ķengaragā atklāti četri vides mākslas objekti - “Debess locīšana”, “Mākoņķērājs”, “Klusā daba” un “Zars Mērkaķī”, kas tapuši sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem un apvienoti maršrutā “Pastaigu kvadrāts ar stipri noapaļotām malām” ar pieturas punktiem topošajā Ķengaraga parkā.
2024.gadā Rīgas pašvaldība sākusi projektu ar mērķi izveidot kopienas vides mākslas objektus apkaimēs. Projektā kā prioritārā apkaime lielmēroga dzīvojamo apkaimju centru kategorijā 2024. gadā ir Ķengarags. Vides mākslas objektu īstenošana šajā apkaimē ir uzticēta Latvijas Mākslas akadēmijai. Piedāvātos vides mākslas objektus ir izstrādājuši jaunie mākslas studenti, to tehniskā realizācija uzticēta profesionāliem ražotājiem.
Vides mākslas objektus veidojuši trīs jaunie mākslinieki - Spāre Vītola veidojusi objektus “Debess locīšana” un “Mākoņķērājs”, Lauma Muižarāja veidojusi vides objektu “Klusā daba”, Krišjānis Beļavskis - “Zars Mērkaķī”.
Pastaigas aptuvenais garums ir 1,28 km, un, sekojot autoru noteiktajai trajektorijai, iespēja sastapties ar mākslas darbiem rodas četras reizes.
Pastaiga var sākties jebkurā apļa vietā un tikt sākta virzienā pa labi vai virzienā pa kreisi un turpināties līdz brīdim, kad kāds no elementiem - mākslas objekts, iela, taciņa, pats gājējs u.tml. - “nolemj” procesu pārtraukt.
Pastaigāties iespējams arī pēc autoru rūpīgi izstrādātas un pārbaudītas tabulas. Tā paredz, ka mākslas darbu apskatei nepieciešams viens aplis, bet, piemēram, lai uzlabotu veselību, ik dienas jānostaigā četri līdz seši apļi. Savukārt svara zaudēšanai būs nepieciešams nostaigāt septiņus līdz vienpadsmit kilometrus, kas nozīmē, ka jānostaigā seši līdz deviņi apļi. Aktīvam dzīvesveidam un izturības uzlabošanai nepieciešams nostaigāt desmit līdz divdesmit kilometrus, kas nozīmē, ka jānostaigā astoņi līdz sešpadsmit apļi dienā.
Katrs no “satiktajiem” publiskās mākslas objektiem zināmā mērā kalpo kā apkārtnes pastiprinātājs.
Piemēram, pie Ķengaraga putnu vērošanas torņa idilliskā pļaviņā ir iespēja iepazīties ar Spāres Vītolas veidoto kompozīciju “Debess locīšana”. Mūždien vējainās pļavas ainavā izvietota tēlaina papīra lidmašīnas locīšanas instrukcija, kas vienlaikus var gan izglītojoši palīdzēt ar grafikā ietverto informāciju, gan kalpot kā trūkstošs elements esošajā lietu kārtībā. Šis elements, mijiedarbojoties ar torni, vēju un putniem, atdzīvina pļavu neatkarīgi no tā, vai kāds tur rotaļājas vai nē.
Ja izvēlamies turpināt ceļu gar Daugavu, šķērsojot nelielu vantīs iekārtu tiltiņu, mēs nonākam pie bijušās gumijas zābaku rūpnīcas sienas stūra. Stūris ir tikpat kantains kā rūpnīcas nosaukums, un abi vienmēr ir “dūrušies acīs” visiem, kas pārvietojas pa ūdeni vai zem tā. Šeit, pie mākslas objekta “Mākoņķērājs”, Daugava atklājas visiespaidīgāk, un, ja neskatās pa malām, var rasties sajūta, ka pilsēta ir izgaisusi - it kā tā šeit nekad nebūtu bijusi. Šajā vietā vienmēr ir tikai upe, mākoņi, vējš, nedaudz saules un, visticamāk, arī zivis.
Māksliniece Lauma Muižarāja “Klusās dabas” izveides nolūkos ir pētījusi Ķengaraga kafejnīcu un citu ēdināšanas iestāžu raksturīgākās iezīmes, kas tagad, netālu no automatizētas degvielas uzpildes stacijas, aizpilda vakuumu, ko rada stacijai trūkstošā ēdināšanas komponente. Krāsas šajā kompozīcijā katrs var izvēlēties pats pēc savas gaumes - gluži kā mērces ātro uzkodu stendā.
Jāpaiet garām bērnu rotaļu laukumam, lai sastaptu Krišjāņa Beļavska dzejoli “Koki lapās”, kas notikumam par godu, pārtapis par četrmetrīgu skulptūru un mijiedarbojas ar blakus esošo ielas apgaismojuma stabu. Burtu mainīgais lielums, iespējams, atgādina redzes pārbaudes kabinetu. Apgaismojuma stabs ar gaismas ķermeni palīdz dzejoli lasīt arī diennakts tumšajā laikā.
Vides objektu izvietojums:
