8.lapa
Piektdien, 25. oktobrī, plkst.18.00 TUR_telpā tiks atklāta 2024. gada noslēdzošā izstāde “Liminal Limbo”.
Grupas izstāde, kurā piedalās mākslinieki Katrina EW, Oto Holgers Ozoliņš, Kristīna Rezviha un Patrīcija Māra Vilsone, atspoguļos pārdomas, kas pieder paaudzei, kura atrodas uz robežas starp mileniāļiem un “Gen Z”, laikā, kad pati pasaule atrodas savā izšķirošo pārmaiņu brīdī.
Izstādes priekšnoteikums ir, ka šie mākslinieki ataino personiskas pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, īpaši raugoties no tās paaudzes acīm, kas nesen kā sevi pieteikusi mākslas scēnā un dialogos ar balsīm, kas reflektē par nozīmīgām, vienlaikus kritiskām pārdomām par cilvēci un turpmāko vēstures gaitu.
Tāpat kā katru paaudzi, “Gen Z” ietekmē notikumi un tehnoloģiskās pārmaiņas, kas piedzīvotas attīstīšanās gaitā. Z paaudzi raksturo viņu pielāgošanās spēja, sociālā apziņa un digitālā prasme, lai gan tā nemitīgi saskaras arī ar tādiem izaicinājumiem, kā paaugstināta trauksme; tieksme uz tūlītēju gandarījumu. Šis raksturojums atspoguļo ne tikai iepriekšējo paaudžu ietekmi, bet var piedāvāt arī jaunu skatījumu.
Izstādes mākslinieki prezentēs darbus, kas iemieso paaudzes identitātes sarežģītību, pētot, kā pašreizējā nenoteiktība ietekmē gan personīgo, gan kolektīvo pieredzi. Z paaudzei raksturīga iezīme ir piemītošā nostalģija par pagātni, ko paši nekad nav piedzīvojuši, tādēļ šis noskaņojums arī spēcīgi atspoguļosies izstādes mākslinieku darbos.
Oto Holgers Ozoliņš apcerēs pēdējos gados pieaugošo militarizāciju, reaģējot uz karojošo kaimiņvalstu notikumiem un kariem, kas aizvien mūsu pašu realitātei ir nedrošā atstatumā.
Viņa darbs atsauksies uz laiku, kad zēnu rotaļlietas slavināja karu, izjautājot, vai tas atkal kļūs par normu nākamajai paaudzei.
Katrina EW spilgti izjūt to, ka atrodas divu paaudžu krustcelēs. Lai gan Z paaudze ir pazīstama kā digitālās pasaules “pamatiedzīvotāja”, Katrīna spilgti atceras bērnību bez sociālajiem tīkliem, ko pavadīja, kāpjot kokos un spēlējoties ārā līdz pat krēslai.
Kā daļa no paaudzes, kas atklāti apspriež garīgo veselību, bet bieži tiek kritizēta par pārmērīgu jutīgumu, viņas darbs veidos “drošas telpas” abstrakciju, kur starppaaudžu traumas, lai arī kādas tās būtu, var tomēr izārstēt.
Kristīna Rezviha nostalģiski atspoguļos iepriekšējo paaudžu vērtības, kuras bija, piemēram, vairāk tendētas uz pārtikas audzēšanu pašiem, ciešākas saiknes saglabāšanu ar dabu un kuru dēļ bija lielāka iespējamība mūžilgai karjerai (vienai, vienīgai, stabilai), lētākai izglītībai un mājokļa īpašumtiesībām.
Izstādē viņa kops “betona dārzu”, kas piepildīts ar augiem un ziediem, simbolizējot to, ko viņas paaudze ir zaudējusi vai, iespējams, nekad nav varējusi piedzīvot.
Tāpat Patrīcija Māra Vilsone sāks ar nostalģiskām pārdomām par laiku, kad mūsu vecāki un vecvecāki cīnījās par sarežģīto brīvību un to galu galā izcīnīja. Viņa salīdzinās savu pieredzi ar pagātnes, tagadnes un nākotnes vilcieniem - kur pagātnes vilcieni aizveda viņas vecvecākus uz austrumiem, bet nākamie piedāvā viņai iespējas doties tālāk uz rietumiem.
Tomēr emocionālais smagums, atstājot aiz sevis ģimeni, kas upurējās Latvijas brīvībai, tur viņu piesaistītu vietai, apturētu robežsituācijas bezcerības stāvoklī uz tagadnes stacijas perona.
Svarīgu piekto ieguldījumu izstādei “Liminal Limbo” sniegs trīs RISEBA arhitektūras un dizaina studenti - Reinijs Acht, Ņikita Merkušins (Nikita Merkushin) un Keita Onckule -, kuri, tāpat kā izstādes mākslinieki, atrodas liminālajā telpā starp Z paaudzi un mileniāļiem.
Viņu projekts, kura uzdevums ir izveidot apdzīvojamu vidi plašajā TUR_telpā, atspoguļos plašākas problēmas, ar kurām saskaras “Gen Z”. Projektējot un realizējot savu telpisko struktūru līdztekus izstādei, process kļuva par atspulgu nedrošajai nākotnei, ko manto viņu paaudze. Nākotnei, kur resursi kļūst ierobežoti un finansējums radošiem notikumiem tikai turpina sarukt. Atkārtoti izmantojot materiālus no TUR_telpas iepriekš nojauktā kuba, studentu dizains ne tikai fiziski pārveidos telpu, bet arī kalpos kā metafora adaptīvajai noturībai, kas nepieciešama viņu paaudzei - izveidojot kaut ko jēgpilnu no tā, kas bijis iepriekš, pat neskaidrajos laikos.
