Vērts apmeklēt: izstādes, koncerti, festivāls, cirks, radošais process, jubilejas kolekcija un piemiņas pasākums.
Svētdien, 7. jūlijā, apritēja 95 gadi, kopš dzimis izcilais aktieris Eduards Pāvuls (1929-2006), un Nacionālā Kino centra portāls filmas.lv sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu izziņojis kinoaktiera jubilejas kolekciju tiešsaistē bez maksas visā Latvijā - kopā 16 kinodarbi.
Filmogrāfija pusgadsimta apjomā un vairāk nekā 60 spēlfilmās, iespaidīgi aktierdarbi un hrestomātiskas lomas nozīmīgos kinodarbos ļauj apgalvot, ka Eduards Pāvuls ir izcilākais kinoaktieris Latvijas vēsturē.
Ne jau velti tieši viņš ir pirmais, kurš saņēmis nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā (1998). Portāla filmas.lv jubilejas kolekcija iezīmē svarīgākos un kolorītākos pieturpunktus kinoaktiera radošajā mūžā.
Pirmoreiz kinoekrānā Eduards Pāvuls parādījās 1955. gadā; simboliskā kārtā šis filmējums iemūžināja arī viņa aktiera slavas sākumu uz teātra skatuves - Šekspīra traģēdijā “Romeo un Džuljeta”, kas Dailes teātrī tika iestudēta 1953. gadā, titullomas spēlēja jaunie aktieri Vija Artmane un Eduards Pāvuls, un šis iestudējums lika pamatus skatītāju mīlestībai daudzu gadu garumā.
Kinožurnālā “Padomju Latvija” (45/1955) izrādes fragments filmēts 1955. gada decembrī, kad iestudējums izvēlēts latviešu mākslas un literatūras dekādes programmai Maskavā; citi kinožurnāla sižeti iezīmē laikmeta fonu, kāds pavadīja nu jau leģendārā aktiera pirmos soļus.
Jau 50. gadu beigās, kad pēckara Latvijā kinoražošana vēl nebija īsti uzņēmusi apgriezienus, Eduards Pāvuls tomēr katru gadu tika aicināts kādā kinolomā, un jubilejas kolekcijā šo periodu iezīmē spilgts tēls - Āgenskalna pašpuika Janka Pipars filmā “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958), pirmais tik dzīvais un nepiegludinātais varonis tā laika diezgan stīvajā kinomākslā.
Ar 60. gadiem sākās intensīvākais periods Eduarda Pāvula kinodzīvē, bet pirmais ieraksts šajā desmitgadē ir filma ar sarežģītu likteni - jaunā režisora Gunāra Pieša debija “Kārkli pelēkie zied” (1961, arī titulattēlā) savā laikā tika noklusēta kā ne pārāk veiksmīga, tomēr filmas īstie “grēki” acīmredzot bija neatbilstība ierastajiem standartiem, ironisks skats uz „padomju īstenību” un varonis, kurš šaubās, - Eduarda Pāvula tēlotais Žanis Mežmalis, kāda neliela teātra aktieris, kurā iemīlējusies vidusskolniece Inta, uzdod sev un citiem jautājumus par aktiera atbildību skatītāju priekšā.
Leonīda Leimaņa spēlfilmā “Kapteinis Nulle” (1964) Eduardam Pāvulam ir izdevība atkal spēlēt kādu stipru raksturu no „jūrnieku cilts”, kas ir arī paša aktiera radurakstos, - jaunais zvejas kuģa kapteinis Valdis Nulle, kam sarežģītos apstākļos uz kuģa jātiek galā ar raibi salasītu neprofesionāļu komandu, bija viens no svarīgiem pieturpunktiem jaunā kinoaktiera Pāvula veidošanās ceļā.
Pavisam cita tipa raksturus Eduards Pāvuls 60. gados nospēlēja latviešu literatūras klasikas ekranizācijās - pirmais pārsteigums tā laika kinoskatītājiem bija sušķīgi nelietīgais staļļa puisis Sutka Leonīda Leimaņa filmā “Purva bridējs” (1966), sekoja arī pamatīgi veidots tēls Voldemāra Pūces filmā “Mērnieku laiki” (1968) - pragmatiskais aprēķinātājs Prātnieks, kurš iekāro Lienu kā skaistu un vērtīgu piedevu savam īpašumam.
Šajā desmitgadē Eduards Pāvuls piedalījās arī režisora Aloiza Brenča trillerī “Kad lietus un vēji sitas logā” (1967), Latvijas kinovēstures spilgtākajā “film noir” žanra stilizācijā, kur nospēlēja žanra likumībām atbilstošu tēlu, mežabrāļu grupas vadoni Karnīti.
Šie tik dažādie varoņi aizsāka kinoaktiera Eduarda Pāvula filmogrāfijas nu jau hrestomātisko periodu, kurā gandrīz katra kino loma ir neizdzēšams ieraksts Latvijas kino vēsturē - leģionārs Ričards Rolanda Kalniņa filmā “Akmens un šķembas” (1966), inteliģentais bezdarbnieks Oļģerts Kurmis Leonīda Leimaņa filmā “Pie bagātās kundzes” (1969), vīrišķīgais un garā stiprais Grīntāls Gunāra Pieša filmā “Nāves ēnā” (1971) un kā „kronis visam” - iespaidīgais uzņēmējs Edgars Ceplis Rolanda Kalniņa filmā “Ceplis” (1972).
70. gadu krāšņajā tēlu buķetē ir arī negaidīti smieklīgais naktssargs Sietiņš no Ērika Lāča komēdijas “Dāvana vientuļai sievietei” (1973), nu jau folklorizējies ar savām mopēda ķibelēm un izsaucienu „Runčuk, nemūžam!”, un aizkustinošais īstas mākslas mīļotājs Džimijs Longtons, paputējuša provinces teātrīša režisors Jāņa Streiča leģendārajā filmā “Teātris” (1978).
Tikai nākamajā desmitgadē, 80. gados, Eduards Pāvuls saņēma savu pirmo “Lielo Kristapu” kā labākais aktieris - par latviešu zemnieka Kārļa Paipalas lomu Ērika Lāča kinodarbā “Fronte tēva pagalmā” (1984), vēl šodien iespaidīgā pretkara filmā, kurā nav vienkārša pretstatījuma starp „labajiem un sliktajiem” vai ideoloģiskas cīņas starp „pareizajiem un nepareizajiem”, te karš izgaismo cilvēcību un necilvēcību, nežēlīgi pārbauda brāļu savstarpējās attiecības, ko dziļi izspēlē Eduards Pāvuls (Kārlis) un Gunārs Cilinskis (Antons).
Spilgts 80. gadu nogales akcents ir režisora Pētera Krilova īsfilma “Maestro” (1989), šobrīd jau ļoti populārā, bet padomju gados noklusētā trimdas rakstnieka Anšlava Eglīša stāsta ekranizējums, kas tapa kā filmas operatora Andra Pavlovska diplomdarbs, absolvējot kinoinstitūtu; Eduards Pāvuls filmā krāšņiem triepieniem atveido ekscentrisko un temperamentīgo gleznotāju Samu.
Jubilejas kolekcijas noslēgums ir brīnišķīga iespēja trīsarpus stundas pavadīt kopā ar Eduardu Pāvulu, klausoties viņa stāstos, piedzīvojumos un pārdomās par senākiem laikiem, mūžīgām vērtībām un 90. gadu Latviju. Dokumentālā filma “Kā tu šodien dzīvo, Eidi…” (1996), ko veido 7 sērijas, katra 30 minūšu garumā, ir režisora Vara Braslas un operatora Gvido Skultes saruna ar Eduardu Pāvulu viņa namiņā Jūrmalas Valteros, papildināta ar Pāvula kinolomu fragmentiem un filmējumiem no tikšanās ar skatītājiem.
