Teātra dienas izcilības balvu pasniegšanas ceremonijā šogad tika godināti pieci talantīgi skatuves mākslinieki.
Teātra dienas izcilības balvu pasniegšana ir Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) iedibināta ikgadēja tradīcija, kurā tiek sveikti mākslinieki par izciliem sasniegumiem skatuves mākslā iepriekšējo sezonu laikā, par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā un par izciliem nopelniem pedagoģiskajā darbā skatuves mākslas nozarēs.
Šogad LTDS valde godināja piecus skatuves māksliniekus:
- Lilitas Bērziņas balva tika pasniegta Latvijas Nacionālā teātra aktrisei un režisorei Ditai Lūriņai - par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā.
- Harija Liepiņa balva tika pasniegta diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam - par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā, un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim - par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.
- Eduarda Smiļģa balva tika pasniegta Valmieras drāmas teātra režisorei Inesei Mičulei - par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā.
- Helēnas Tangijevas-Birznieces balva tika pasniegta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai - par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.
Laureātiem tika pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes - ordeņi.
«Brīnišķīgi, ka Latvijas Teātra darbinieku savienība nav atteikusies no šo balvu pasniegšanas. Visi, kuru vārdā nosauktas šīs balvas, dzīvojušas un strādājušas sarežģītā laikā dažādos laikmeta posmos - no cariskās Krievijas caur Latvijas valsti, caur vienu okupāciju un otru okupāciju. Gandrīz visiem mūžs beidzās okupācijā, izņemot Hariju Liepiņu, kurš piedzīvoja arī jaunos laikus,» tā, atklājot svinīgo balvu pasniegšanas ceremoniju, teica Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
Viņš atgādināja, ka Lilita Bērziņa teātrī nostrādāja 61 gadu (1922-1983), Helēna Tangijeva-Birzniece teātrī šeit, Latvijā, nostrādāja 38 gadus (1927-1965), Harijs Liepiņš - 51 gadu (1947-1998), bet Eduards Smiļģis - 55 gadus. Visiem balvu laureātiem pasniedzot šo izcilo mākslinieku fotogrāfijas, viņš vēlēja «spēlēt un dancot visu cauru mūžu».
Teātra dienas izcilības balvu ceremoniju, kas notika 3. jūnijā, atklāja LTDS valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, norādot, ka teātra pasaulē viņam patīk divas balvas - Teātra dienas izcilības balva un «Spēlmaņu nakts» balva par mūža ieguldījumu. Viņš arī paskaidroja, kāpēc. Jo abu šo balvu ieguvēji tiek pasludināti laicīgi, nevienam nav jāuztraucas, dabūs balvu vai nedabūs, un uz tās pasniegšanas ceremoniju ierodas sapucējušies un laimīgi.
Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureāte Indra Lapšina (dz. Ņekladņikova) ir baletdejotāja (1975-1985), Rīgas horeogrāfijas vidusskolas (tagad Rīgas Baleta skolas) dejas pedagoģe (kopš 1987. gada).
«Es šo mākslinieci atceros no jaunības, ka strādāju par izrāžu vadītāju teātrī, bet es viņu neatceros nevienā milzīgi lielā lomā. Viņa dejoja ļoti daudz raksturlomu - Sarkangalvīti (P. Čaikovska «Apburtā princese», 1975), Ķīniešu deju (P. Čaikovska «Riekstkodis», 1975), Mazo gulbīti (P. Čaikovska «Gulbju ezers», 1975, 1984), Lolitas draudzeni (A. Žilinska «Lolitas brīnumputns», 1979), Amoriņu (L. Minkusa «Dons Kihots», 1982) un daudzas citas.
Un es tikai šodien uzzināju, ka tās visas bija lomas, kas bija jādejo uz pirkstiem…» atzina Ojārs Rubenis. Viņš uzsvēra, ka, strādājot kā pedagoģe, Indra Lapšina ir izaudzinājusi daudz talantīgu dejotāju. Starp viņas audzēknēm ir Viktorija Jansone, Sabīne Strokša, Kristīne Vaņina (Neikšina), Jūlija Brauere, Annija Kopštāle, Agate Bankava un citas Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošās solistes, kā arī laikmetīgās dejas dejotājas un horeogrāfes.
Harija Liepiņa balvas laureātam Aleksandram Maļikovam piemīt kristīgs, dinamisks šarms, kas viņam palīdz pārliecinoši iejusties gan pozitīvo, gan negatīvo personāžu lomās.
Viņš precīzi atrod un izceļ galvenos žestus, sejas izteiksmes un intonācijas, kas atšķir viņa varoni no citiem.
«Aleksandrs Maļikovs Čehova teātrī nestrādā visu savu mūžu, viņš ir ieceļojis, bet jau ieņēmis šajā teātrī stabilu vietu. Es cienu šo aktieri gan par viņa politisko nostāju, gan aktierisko devumu. Visās pēdējo gadu izrādēs - gan Sergeja Golomazova «Kaligulā» (2023, Patricietis), gan Lauras Grozas izrādē «Skatuve» UGUNĪ» (2024, Roberts), gan Indras Rogas izrādē «Vecās dāmas vizīte» (2023, Ārsts), gan teātra projektā «Šķelšanās» (2024) - viņš spēlē lielas un atbildīgas lomas. Un viena no vislielākajām, visnozīmīgākajām ir Viestura Kairiša režisētajā «Hamletā» (2023), kur viņš spēlē Klaudiju un par ko tika nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai kategorijā «Gada aktieris». Es viņu cienu par to, ka viņš ir iemācījies latviešu valodu un ieguvis Latvijas pilsonību, es apbrīnoju viņa attieksmi pret teātri, talantu un padarīto darbu,» tā Ojārs Rubenis.
«Mēs neesam pazīstami, iepazināmies tikko, tepat ārpusē,» pirms pasniegt balvu Aleksandram Maļikovam, atklāja Dailes teātra aktieris, Harija Liepiņa balvas 2023. gada ieguvējs Juris Bartkevičs. Viņš redzējis Aleksandru izrādēs «Vecās dāmas vizīte» un «Hamlets», un viņam radies priekšstats, ka «šitam džekam ir ko teikt par šo pasauli un cilvēciņiem, kas te dzīvo».
«Es redzu, ka viņam tas nāk no sevis, tāpēc ar lielu prieku pasniedzu šo balvu!»
«Pēdējā laikā es dzīvoju ar domu, ka varbūt jāiet prom no aktiera profesijas… Bet tagad, saņemot šo balvu… Laikam būs nopietni jāpārdomā,» pārsteigts par viņam piešķirto augsto novērtējumu, teica Aleksandrs Maļikovs. Viņš savā uzrunā klātesošajiem teica paldies režisoriem Inesei Mičulei un Viesturam Kairišam, bet sev un mums visiem vēlēja dzīvot mierpilnā pasaulē.
«Lauris savas lomas veido, sajūtot niansētas, smalkas vibrācijas.
Darba procesā viņš atgādina mednieku - viņš veic trāpīgu vērojumu un ieturētu, gandrīz nemanāmu aktierspēles manevru, pirms palaiž vaļā gatavo lomu. Viņš iegrimst mēģinājuma procesā tā, it kā apkārt nebūtu neviena cita - vienlaikus spējot sadzirdēt režisoru un uzklausīt partneri, bet palikt absolūtā patiesībā pret sevi,» tā Harija Liepiņa balvas ieguvēju Dailes teātra aktieri Lauri Dzelzīti raksturo Dailes teātra vadošais dramaturgs Matīss Gricmanis. Viņaprāt, Laura meistarība slēpjas pretrunās - galējībās, kurās skatītājs redz sevi pašu gluži kā dvēseles spogulī.
«Lauris ir aktieris, no kura man vienmēr ir bijis bail. Jo viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru satiekoties, man jādomā, kā ar viņu runāt, lai man neiešauj pretī,» uzrunājot klātesošos, smaidot atzina Ojārs Rubenis.
«Lauris ir teātrī jau no 1998. gada, bet izskatās vēl diezgan jauns. Skatījos Andreja Ēķa filmu «Dumpis» (2024) un domāju: tik ilgi nostrādājis teātrī, bet tāds diezgan normāls džeks vēl. Ar izcilām lomām, ar izcili asu prātu, ar brīnišķīgu, tiešām fenomenālu veikumu izrādē «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» (2015, Billijs), ar lieliskām lomām izrādēs «Izraidītie» (2014, Vandals) un «Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu» (2022, Jūdas Iskariots). Visas nenosaukšu. Man ir patiess prieks, ka Lauris saņem šo balvu, un es apsolos, ka turpmāk no viņa vairs nebaidīšos - teikšu, ko domāju,» tā Ojārs Rubenis.
«Ir vesela vīriešu paaudze, kas, redzot Lauri uz skatuves, identificējas ar viņu. Bet viņā iemīlas ne tikai viena, bet pat vairākas sieviešu paaudzes,» pasniedzot balvu savam kolēģim, teica 2022. gada Harija Liepiņa balvas ieguvējs Mārtiņš Meiers.
«Tas ir fantastiski, ka tu saņem tieši Harija Liepiņa balvu,» sveicot talantīgo skatuves mākslinieku, teica Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs.
«Tev ir šī huligāniskā, es to sauktu par romantisko, pieeja teātra profesijai - tu to nedievini un, visticamāk, arī negribēsi nomirt uz skatuves dēļiem, kas ir katra aktiera sapnis, protams.
Es tajā saskatu ļoti svarīgu, ambiciozu garīgumu. Tu strādā ļoti skaidri, ļoti pārliecinoši, ļoti drosmīgi un ļoti prasmīgi. Un es tev gribētu novēlēt saprast, ka tu vēl neesi sasniedzis savas profesijas zenītu, un atklāt pašam sevi jaunā kvalitātē - lomās, ko pat neesi iztēlojies, ka varētu tās nospēlēt!» tā Viesturs Kairišs.
«Dita Lūriņa ir Nacionālā teātra vārds, simbols - bez viņas šis teātris nav iedomājams.
Aktrise, kuru es atceros pēc fakultātes beigšanas - viņa bija apaļiem vaigiem, sprogainiem matiem, un es atceros, ka tolaik domāju: šitā arī būs aktrise?! Viņa ir izveidojusies par brīnišķīgu aktrisi, lielisku režisori, fantastisku mammu un, neapšaubāmi, sievieti ar krampi,» tā Ditu Lūriņu balvu pasniegšanas ceremonijā pieteica Ojārs Rubenis.
«Dita Lūriņa ir aktrise, kura absolūti pārvalda spēles laukumu. Aktrise, kurai nav robežu - ne aktiermeistarībā, ne vokālajā meistarībā. Unikāla aktrise, kura var «ielekt» jebkurā lomā, un tādu aktieru nav daudz. Tāds bija Valdis Lūriņš, un tāda ir Dita Lūriņa. Acīmredzot, tas kaut kādā veidā ir pārmantojies,» teica LTDS valdes priekšsēdētājs.
Balvu Ditai Lūriņai pasniedza Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa, kura šo balvu izpelnījās pagājušogad.
«Kad uzzināju, ka Lilitas Bērziņas balvu šogad saņems Dita Lūriņa, mana pirmā reakcija bija: nezināju, ka šo balvu var saņemt arī divreiz! Es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņai šī balva jau ir, un es domāju, ka tādu bija daudz. Es jūtos patiešām ļoti, ļoti pagodināta pasniegt tev šo tik sen pelnīto balvu! Ar savu piemēru tu mūs iedvesmo un māci, ka robežas nepastāv. Es no visas sirds novēlu, lai šī balva tev kalpo par iedvesmu iet vēl tālāk, vēl augstāk, sasniegt vēl neskaitāmas robežas, ko ar joni sagraut, lai atkal mums pateiktu, ka nekas nav neiespējams,» tā Ditu Lūriņu sveica Ieva Segliņa.
«Ir vairākas lietas, kas Ditu raksturo vēl bez tā, ka viņa ir šarmanta un eleganta. Un viena no tām ir neaprakstāma vitalitāte - es nekad viņu teātrī neesmu redzējis ne saskābušu, ne sarūgušu. Viņa ienes prieka dzirksti un padara laimīgus savus kolēģus ar to vien, ka ir teātrī,» tā talantīgo skatuves mākslinieci raksturoja Nacionālā teātra direktors Māris Vītols.
Filozofiski jautājumi, neatšķetināmas ētiskās dilemmas, sirdsapziņa, atbildība par savas dvēseles un planētas ekosistēmu, latviešu kultūras mantojums, folklora, garīgā tīrība, bet ne svētulība vai dogmatisms - tie ir ceļa stabiņi, pa kuru klusi un pārliecinoši iet režisore Inese Mičule.
Pēc sava pirmā iestudējuma - somu dramaturga Juhas Jokelas lugas «Fundamentālists» Jaunajā Rīgas teātrī 2008. gadā - režisore pamodās slavena. Izrāde repertuārā noturējās 10 gadus, un Inese Mičule par šo iestudējumu saņēma 2008./2009. gada sezonas «Spēlmaņu nakts» balvu kategorijā «Gada spilgtākā debija». Šogad viņai piešķirta Eduarda Smiļģa balva.
«Vienmēr domāju, kā viņa var būt tik mierīga un nosvērta… Un es tikai šorīt izlasīju, ka Ineses Mičules pirmā izglītība ir juriste. Viņas ceļš uz teātri bijis pietiekoši garš, un tas ir vainagojies ar brīnišķīgiem darba rezultātiem - pagājušajā un aizpagājušajā sezonā ar trim fantastiskiem iestudējumiem: «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?», «Sēras piestāv Elektrai» un «Jāzeps un viņa brāļi». Cepuri nost un visu cieņu!» tā Inesi Mičuli sveica Ojārs Rubenis.
«Es vēlu tev sapņot vēl augstāk, vēl tālāk un - viss izdosies! Jo tu esi mājās,» sveicot Inesi Mičuli, vēlēja Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.
