Ar ziediem, gaismu virtenēm, skaistu mūziku un iedvesmojošiem vārdiem ir aizritējis 2024. gada Forums “LĪDERE”.
Foruma dibinātāja Solvita Kabakova, pateicības vārdos neslēpj, ka viskrāšņākie ziedi bija tieši sievietes - katra tik skaista savā unikālajā burvībā. Spožāk par gaismu virtenēm mirdzēja aizkustinājuma asaras acīs un brīnumaināk par priekšnesumiem skanēja dzirkstošie smiekli.
Iedvesmojošāki par visām uzrunām bija pateicības un sirsnīgas mīlestības pilnie vārdi, ko foruma dalībnieces veltīja mums, cita citai un katra pati sev.
Turpmākā mēneša laikā “Dzīvesstils” dalīsies ar spēka vārdiem no foruma “LĪDERE”, lai ikviens šajā steidzīgajā, piesātinātajā ikdienā, atrastu kādu iedvesmu, atklājot sevī līderes šķautnes. Pirmais vārds - foruma “LĪDERE” dibinātājai Solvitai Kabakovai.
Aiziet garām ir visvienkāršāk. Mēs dzīvojam paradoksu un pretstatu laikmetā, kur tik daudz iespēju un tik pat daudz vilšanos.
Tik daudz krāsu, bet vēl vairāk tukšuma un pelēcības. Tik daudz atbalsta, bet arvien vairāk saucienu pēc palīdzības. Tik daudz cilvēku visapkārt, bet vēl vairāk vientulības, jo aiziet garām ir visvienkāršāk. Pretstats mīlestībai nav naids. Tā ir vienaldzība.
Brīžiem pārņem sajūta, ka pasaule ap mums apkārt griežas arvien straujāk, cilvēki kļūst arvien aizņemtāki, uz sevi centrēti un vienaldzīgāki. Notikumu nemitīgais virpulis ir notrulinājis mūsu sajūtas, empātiju, uzmanību. Mēs paejam garām izsalkušam bērnam, raudošai māmuļai. Mēs pajautājam: “Kā tev iet?”, bet atbildi nemaz negaidām.
Mēs redzam, ka kādam sāp, bet izliekamies to nemanām, jo aiziet garām ir visvienkāršāk.
Blakus būt, līdzi just, roku sniegt, tā ir cilvēcības mantra. Būt blakus mūsu bērniem, lai papūstu nobrāztu ceļgalu vai maigi noskūpstītu asaras no viņu vaigiem. Līdzi just un saudzējoši apskaut mūsu pusaudžus, kad pirmās, lielās vilšanās plosa viņu jaunās, nenocietinātās sirdis. Nepaiet garām, pamanīt, uzklausīt mums svarīgos cilvēkus, ja sabrūk viņu sapņu pilis un cerības.
Apstāties, sniegt roku mūsu tuvākajiem, kad pienāk brīdis, kad viņi ievelk savu pēdējo elpu un sirdspuksti apstājas.
Tik cilvēcīgi, tik saprotoši, tik svarīgi, bet vai viegli? Vai viegli pamanīt, ka tu kādam patiešām esi vajadzīgs? Un pat ja pamani, vai noliec malā savu steigu, plānus, savu ierasto un ērto lietu kārtību un vissvarīgāko - laiku un mīlestību citam, neko neprasot pretī. Un ja nu tas nav tavs vissvarīgākais cilvēks, kam tava uzmanība šobrīd nozīmē visu pasauli?
Ziniet, nemaz nevajag daudz. Ar vienu pieskārienu pietiek, ar vienu vārdu pietiek, lai izmainītu kāda cilvēka dienu vai pat dzīves gājumu.
Tas var iekustināt sajūtu un notikumu virkni, kuru plašums un nozīmīgums nav izplānojams, vai pat prātam aptverams. Viens skatiens, viens vārds, viens pieskāriens var kādu pacelt spārnos, vai atstāt rētu dvēselē. Lai arī cik ļoti gribētos, nav iespējams iziet to sidraba birzi, ko mēs saucam par dzīvi, ne zariņa nenolaužot. Taču ir būtiski apzināties savu vārdu, pieskārienu, spēku un ietekmi. Un veidot savus pieskārienus, savus vārdus tādus, kas dziedē, mierina, iedvesmo.
Tāpēc ļoti svarīgi pieskarties viegli un silti, lai pēdās, ko atstāj mūsu soļi, zied puķes, nevis plosās auksti vēji.
