Forums “Līdere” vieno. Tos, kam acis mirdz, un tos, kam rokas nolaižas. Vieno spēcīgos garā un miesā, un tādus, kas domā, ka ir vāji. “Līdere” nešķiro, bet gan vieno. Un “Līdere” mudina smelt piedzīvoto, pēc tam sargājot savā spēka grāmatā. Iedvesmas malks izslāpušajiem un tiem, kuri nezina, ka tādi ir.

Intervijas ar Solvitu Kabakovu sākums šeit.

Pašai mazliet ir bail no 17. maija? Domāju, ka daudzi uz forumu dosies ar jaunām gaidām.

Forumā ir tā sajūta, ka reizēm nevienam nekas nav pat jāpasaka, vēl neviens lektors nav uznācis uz skatuves, vispār nekas nav noticis, bet ir jau tāda ļoti īpaša, atbrīvota sajūta, it kā sievietes būtu savus “ežu kažociņus” atstājušas ārpus šīs telpas un laika, un kopā sanākušas pavisam īstas, patiesas, bez maskām.

Dmitrijs Suļžics/MN

Viņas ir gatavas uzklausīt, gatavas dalīties mīlestībā, savās emocijās, pieredzē, asarās un smieklos. Mēs visu darām kopā!

Kamēr cilvēks nav bijis šādā pasākumā, viņš nevar saprast, kas tur īsti notiek. Tas pats ir ar lektoriem. Kad viņi uzkāpj uz skatuves un pēc tam noiet, viņi man atzīstās, sakot: “Tāda auditorija! Tāda enerģija, kas nāk pretī, nav nekur citur.” Tā tas arī ir. Nemitīgi notiek apmaiņa - dod, ņem. Tas ir neaprakstāmi.

Es pat necerēju, ka viss tā izvērtīsies. Pirms foruma man nebija tik grandiozas vīzijas.

Es tiešām nezināju, vai būs otrais forums un kā vispār tas notiks tālāk. Es vienkārši gribēju pamēģināt. Atceros, ka vīrs teica: “Būtu labi, ja šis tavs hobijs nebūtu ļoti dārgs.” To viņš teica pirmā foruma iespaidā, jo tad vispār vēl nekas nebija skaidrs - izdosies, neizdosies. Toreiz ieejas biļete bija ārkārtīgi lēta. Es biju sarunājusi atbalstītājus, viens deva bulciņas, cits kaut ko citu. Man bija tik daudz mīlestības, lai pasākums vispār notiek, ka centos meklēt dažādus variantus, ko vēl piesaistīt, iesaistīt. Citi atkal saka, lai viss būtu, ir jāredz tālāk.

Taču reizēm tu vari “izbraukt” uz mīlestības rēķina un degošām acīm. Savās sajūtās ļoti daudz kas ir svarīgs. Un ir arī vēlme, lai viss tiktu arī paveikts.

Ticība ir svarīga?

Tad, kad ir ticība, tad tu vairs nedzirdi tos nē. Un beigās arī tā tabula, kas sanāca pirmajā gadā, arī vairs nav tik svarīga. Vērtīgāk ir redzēt un saprast pašam, vai tavs sapnis ir dzīvotspējīgs. Un otrs ir tajā, ka tu to izdarīji, pamēģināji īstenot savu sapni, nevis visu dzīvi būsi darījusi pavisam ko citu, kas tev nemaz nepatīk.

Dmitrijs Suļžics/MN

Un tad dzīvosi nožēlā un pārmetumos, ka neizdarīji. Tad atskatīsies un nodomāsi: “Ja vien es būtu pamēģinājusi!”, taču var būt par vēlu. Es sāku ar 600 dalībniekiem un katru gadu forums ir kļuvis arvien lielāks. Protams, pandēmijas laikā bija citi ierobežojumi un mums pat toreiz nācās pārcelt no maija uz oktobri.

Tas bija ļoti stresains laiks, jo nezināju, vai vispār notiks forums. Pastāvēja risks, ka visu aiztaisīs pavisam ciet.

Šogad maijā Ķīpsalā sabrauks dalībnieki no visas Latvijas, kā arī no ārzemēm. Zinu, ka lido pat no Kanādas kopā ar draudzenēm, lai būtu šajā dienā šeit. Šogad kopā būsim 3000 sievietes.

Un mūsu forums, pat salīdzot ar Eiropu, ir milzīgs pasākums, pulcējot tik lielu skaitu apmeklētāju. Es nekad nedomāju, ka Latvijā uz forumu, faktiski uz konferenci vēlēsies tik daudz nākt un vērot pasākumu klātienē. Nemaz nerunāju par tiešraidēm, jo tās laikā forumu vēro vairāk par 100 000 cilvēku.

Pirms gada apskatījos statistiku, forumu skatījās 46 valstīs. Tas sniedz gandarījumu.

Vēl viens foruma veiksmes faktors ir lektori ar skaļiem uzvārdiem. Kā notiek atlase? Kurš šogad runās, kurš paliks aiz strīpas?

Tas ir subjektīvs lēmums. Lielākoties ir divi principi. Viens ir tad, kad es pati redzu kādu ļoti spilgtu personību, kuru, manuprāt, vajadzētu dzirdēt no “Līderes” skatuves, lai varētu pastāstīt par savu dzīves pieredzi, kā izdevies dot iedvesmu citiem. Otrs princips ir tēmas, par kurām forumā obligāti ir nepieciešams runāt. Tad es meklēju piemērotākos runātājus, kas par konkrētajām tēmām un problēmu jautājumiem ir eksperti.

Protams, tas ir sāpīgs jautājums, jo katru gadu ir 15 lektori.

Priecājos, ka arī apmeklētājas pēc pasākuma aptaujā iesaka, ko viņas vēlētos redzēt nākamajā gadā uz skatuves. Un tad, kad man kāds jautā: “Vai nepietrūks lektoru?”, es atbildu, lai nu kā, bet lektoru nepietrūks.

Tāpat programmā es cenšos likt ne tikai zināmos uzvārdus, bet arī absolūti nezināmus vārdus, jo viņi bieži vien iedvesmo vēl vairāk.

Ir sievietes, kas ir tādas pašas kā es, bet par viņām neviens neko nezina, jo par viņām neviens neko nav rakstījis medijos. Uz raidījumiem neaicina un dzeltenā prese arī neinteresējas.

Taču viņas, ar savu dzīves stāstu un pieredzi, iedvesmo. Tieši šeit rodas pasākuma balanss. Turklāt pati foruma auditorija ne tikai uz vietas, bet arī tiešraidē, ir ļoti dažāda. Man ir svarīgi, lai katra no viņām kaut ko no tā visa var paņemt. Ja apskatāmies lektoru sarakstu un vārdus, tie visi ir ļoti dažādas personības. Vīrieši, sievietes. Cilvēki jau gados un jaunāki, ģimenes cilvēki.

Dmitrijs Suļžics/MN

Tas nav viegli - izšķirties par to, kuri būs lektori, taču es ļoti daudz tiekos ar cilvēkiem. Reizēm ir bijis tā, ka, vedot savu mammu pie ārsta, iepazīstos ar ārsti un redzu, ka viņa ir potenciālais runātājs uz “Līderes” skatuves un tā viņu aicinu kļūt par lektori.

Es abonēju visu presi, skatos, kas ir aktuāli. Tāpat katru gadu cenšos forumā atrast tēmu, kas sabiedrībā nav ne populārā, ne arī viegli runājama, jo šis medijs - forums “Līdere” - ir jāizmanto. Vai tā ir tēma par krūts vēzi vai tēma par nāvi, nebaidos par šīm tēmām runāt skaļāk, jo tās ir svarīgas.

Runāšu par to, kas nav ērts, jo es izjūtu sevī misiju.

Pirms pāris gadiem, kad lektore runāja par savu bērniņu ar īpašām vajadzībām, esmu pārliecināta, ka pēc šīs uzstāšanās katra sieviete, kas dzirdēja šo runu, tagad pavisam citādāk skatās uz ģimenēm, kur ir bērni ar īpašām vajadzībām. Tas ir milzīgums ieguldījums sabiedrības atveseļošanā.

Un pēc tam būt pieņemošākiem, būt empātiskākiem. Mēs visi dzīvojam uz vienas planētas, kāpēc kāds var iedomāties, ka viņš ir pārāks un var noniecināt citu, jo viņš ir citādāks. Tēmas ir daudz un dažādas. Man ir svarīgi par tām runāt.

Kāds ir 18. maijs? Vai vari aiziet gulēt?

Dmitrijs Suļžics/MN

Naktī es izjūtu fizisku pārgurumu. Faktiski tā nedēļa, kad ir “Līdere”, ir praktiski negulēta. Seko agrie rīti, kur man ir jābūt televīziju rīta raidījumos: “900 sekundes”, “Panorāma”, tas nozīmē, lai sešos būtu studijā, rīts sākas agri. Bieži ap šo laiku ir saslimusi arī mana jaunākā meitiņa, bet ceru, ka šogad būs citādāk.

Tāpat naktis neguļu, jo ir miljons domu, kas šaudās pa galvu - vai viss ir kārtībā un tas atņem mieru man.

Foruma nedēļā ir milzīgs miega bads un deficīts, līdz ar to, aizmigt nakti var, bet 18. maijā man ir divejādas sajūtas.

Pēc “Līderes” mana dvēsele tiek plosīta. No vienas puses ir milzīgs gandarījums, ka esam radījušas svētku dienu tik daudz cilvēkiem, visi iznākuši laimīgi, iedvesmoti pēc piedzīvojuma. No otras puses ir milzīga tukšuma sajūta, jo tas ir beidzies.

Gadu esam būvējuši vienu dienu. Esmu atdevusi visu savu mīlestību, visas savas idejas. Es neprotu tā: “Šo nē, šo jā, jo vēl ir arī nākamie gadi.” Es izlieku sevi uz visiem 100 procentiem. Un 18. maijā es pamostos ar 0 procentiem, man vajag pauzi. No vienas puses vēlos rakties tālāk darbos, lai nedomātu. Reizēm sevi salīdzinu, ka forums ir gluži kā mīlestība un attiecības. Kad viena mīlestība ir beigusies, tu nevari tā - ar atvērtu smaidu, atrast nākamo.

Vajag laiku, lai sadziedētu. Laiku, lai paskumtu. Ir vajadzīgs laiks, lai atkal pa īstam smaidītu un pieķertos tālāk ar mirdzošām acīm nākajam projektam. Pāris dienas pēc foruma ir grūtas, vēl esmu sapratusi, ka tas, ko es nedrīkstu darīt, ir tas, ka es nedrīkstu braukt uz notikuma vietu, kad fiziski viss tiek “rauts nost”. To es nespēju izturēt. Esmu aizbraukusi un redzēju, kā viss tiek ņemts nost, bet sajūtās ir tā, ka viss tiek pārvērsts par tukšumu. Ir bijis, ka stāvu un raudu. Domāju - nē, kāpēc… Mani tajā dienā “izvelk” pateicības vārdi, ko saņemu no dalībniecēm internetā un privāti ziņās. Fiziski redzēt ir par traku.

Kad pasākums ir beidzies, es priecājos, ka sekos vasara. Laiks, lai atpūstos. Tā es arī daru, bet tad, kad pienāk rudens, tad sākas viss no jauna. Kad aizbraucu uz Ķīpsalu, kur visticamāk notiks arī 2025. gada forums, tad ieeju iekšā un mani pārņem tirpiņas. Mēs sākam visu no jauna. Jauns sākums. Un skumju vairs nav.

Tas ir personības ietekmē, jo man vienmēr ir bijis ļoti skumji, kad beidzas kāda ballīte, pasākums, dzimšanas diena.

Tev festivāls šķiet par īsu?

Privātais arhīvs

Es pat nezinu, vai par īsu, bet tā sajūta, ka tas beidzas… Jau bērnībā man vajadzēja atrast uzreiz nākamo, kam pieķerties, uz ko tiekties, ko gaidīt. Kad dzimšanas dienas beidzas, visi aiziet mājās un tu paliec ar netīro trauku kalnu, man nav tā - beidzot varu iet gulēt. Man ir skumjas. Taču no otras puses, esmu uzreiz izdomājusi, kas būs nākamais, kam gatavošos, par ko domāšu, ko gaidīšu.

Taču vajag atļaut sev skumt, jo dzīve jau ir tāda - uz augšu, uz leju. Visu laiku nav mirdzošas acis.

Tu ne tikai citiem dod, bet arī savai ģimenei, bērniem? Viņi redz tevi mirdzošām acīm un redz tevi skumstam?

Šogad mani lielie bērni pirmo reizi būs arī klāt kā palīgi. Dēlam ir 16 un vecākajai meitai 14. Līdz šim maniem bērniem ir bijusi tradīcija, ka foruma dienā bērni neiet uz skolu, bet kopā ar vīru skatās tiešraidi. Vīrs skatās - vai tehniski viss ir labi.

Ar skolu šis ir saskaņots? Direktors uz kabinetu neizsauc?

Publicitātes foto

Domāju, ka lielākā daļa skolotāju ir klātienē un vēro forumu paši, vai vismaz skatās forumu, bet, atgriežoties pie ģimenes, viņi pasūta picas un tā ir svētku diena. Meita jau sen man teica, ka vēlētos būt klāt un redzēt, kā tas viss notiek, īpaši aizkulisēs.

Šogad viņi piedzīvos to sajūtu, kā tas ir, jo bieži vien sajūtas ir romantizētas, ka viss ir skaisti, bet patiesībā, cik daudz tur ir darba un cik nogurdinošs, grūts tas viss var būt. Viņiem būs iespēja saprast, kas ir kas.

Tas noteikti ir vērtīgi. Tas, kas notiek forumā, tas notiek arī dzīvē. Mēs kopā smejamies, mēs kopā paraudam, mēs kopā atpūšamies. Visas tās emocijas atbrīvo cilvēku. Reizēm tā stiprā sieviete, kurai ir bērni, vīrs, ģimene, mājas, karjera, bet tad viņa forumā apsēžas, iedzer šampanieša glāzi, mierīgi paēd maltīti, viņa ir sapucējusies un viņa atļaujas paraudāt un atstāj to šeit.

Visu dienu notiek apmaiņa, ja arī raud, tad paliek vieglāk un dodies prom no foruma ar gaišo, ar pozitīvo, ar vieglo.

Protams, visu dienu nemaz tu nevari raudāt, ir jābūt līdzsvaram, tāpēc arī lektori ar saviem stāstiem spēj to iedot.

Esmu dzirdējusi, ka “Līdere” ir psihoterapijas seanss. Kas, pēc tavām domām, “Līdere” ir dalībniekiem, lektoriem un tehniskajiem darbiniekiem?

Visvairāk es strādāju ar lektoriem, tāpēc sākšu ar viņiem, jo tas ir vieglākais posms, ar ko man sākt. Lektoriem tas ir milzīgs izaicinājums, jo Latvijā nav cita pasākuma 3000 klātienes skatītājiem un 100 000 tiešraides vērotājiem.

Lektoriem forums ir milzīgs izaicinājums tāpēc, ka viņi nevar runāt par savām ierastajām tēmām, kādas ir pierastas, arī profesionālajā kontekstā. Šeit ir jāparāda kailums, savas emocijas.

Jāatklāj dvēsele. Lektoriem ir arī stress, jo forumam viņi velta daudz laika. Bieži arī dzirdu, ka tas arī viņiem ir gada notikums. Reizēm pat dzīves lielākais notikums, kad viņi var uzkāpt uz šīs skatuves. Tā ir arī atbildība, jo viņi saprot, cik daudz patiesībā mūs klausās, cik patiesi viņus uztver un cik liela ietekme viņiem ir. Tajā pašā laikā lektoriem tā ir kolosāla pieredze. Es ierasti saku, ka tas ir mūsu kopīgais ceļojums. Mēs satiekamies, satiekas 15 sveši cilvēki. Reti kuram kāds ir paziņa.

Satiekaties ar vienu mērķi?

Privātais arhīvs

Ar vienu mērķi. Un pēc tam, kad mēs tiekamies pēc foruma vakariņās, lai izrunātu sajūtas, atsauksmes, pēc tam veidojas ciešas draudzības, attiecības. Tas ir skaistākais.

Cienu katru lektoru, jo viņi netaupa laiku, enerģiju. Viņi ir gatavi kāpt uz skatuves un atklāties svešiem. Tādi, kādi viņi ir - bez maskām, bez fasādēm.

Esmu pateicīga, ka viņi to dara. Ir arī bijis, ka kāds pusceļā pasaka, ka varbūt tomēr nē, jo bail, bet tad es saku, ka nu jau ir par vēlu, jāiet līdz galam. Tas nav viegli, jo tā ir pavisam cita uzstāšanās. Tā nav meistarklase.

Ja cilvēks nav zināms, tad tagad viņam ir iespēja nonākt prožektoru gaismā un izstāstīt savu stāstu. “Līdere” ir arī pavērusi lektoriem dažādas iespējas tālāk - sadarbībām, biznesa idejām. Šeit viss ir iespējams.

Par apmeklētājiem varu tikai atklāt vēl to, ka tas nav darbs. Bieži vien ir dažādas konferences, kur tev ir kaut kas jādara, tad ir sajūta, ka esi darbā - galva kūp, vēl ir jāmācās, sevi jāpierāda, nē, tā ir atpūta, enerģijas apmaiņa, iedvesmas apmaiņa, svētki, satikšanās.

Tas, kas mani reizēm pārsteidz, ir tas, ka ir dalībnieces, kas nāk vienas, jo parasti mēs ejam vismaz divatā, uz kino, teātri, reizēm arī uz labierīcībām. Šeit viņas nāk, jo zina, ka viņas var veltīt laiku sev, pabūt ar sevi. Ir sievietes, kuras nemaz nevēlas socializēties, pat runāt ar kādu - tikai fokusēties uz sevi, savām sajūtām, kaut ko pierakstīt, kādus domu graudus, kaut ko izlemt. Tā ir satikšanās ar sevi.

Runājot par tehniskajiem darbiniekiem un komandu, “Līdere” viņiem ir pieredze un izaicinājums.

Un ļoti labs CV ieraksts!

Tieši tā. Tajā pašā laikā spēja sadarboties ar visiem citiem iesaistītajiem. Tehniskās komandas, ar ko strādāju, ir vienas un tās pašas. Viņi jau zina to, kā vēlos redzēt pasākumu, tāpēc man ir viegli uzticēties. Varu nepārzināt tehnisko pusi, kameru leņķus. Mēs uzburam kopīgu vīziju un katrs zina, kā viņš darbu paveiks.

Privātais arhīvs

Kā atklāt sevī līderi, kā pamanīt un neatstāt novārtā?

Kā pamanīt? Tiem, kuriem šķiet, ka viņos nav nekā, vajag paskatīties citu cilvēku acīm - mamma, māsa, labākā draudzene, vīrs. Pasaulē ir kāds cilvēks, kas skatās uz tevis un saka - vau! Ja pats uz sevi spētu paskatīties otra acīm, tad ieraudzītu visu skaisto, kas tevī ir un visas tās kvalitātes.

Ja vēl tu spētu pret sevi arī tā izturēties, tad tas vispār būtu kolosāli. Mēs bieži sev nodarām pāri. Tajā brīdī, kad tu spētu pret sevi izturēties gluži, kā pret mazu bērnu, mazu kucēnu, mīļu dzīvu būtni, samīļot, piedot, nenorāt, būt pacietīgiem, viss, ko mēs spējam pret citiem, bet aizmirstam pret sevi.

Mēs kolosāli protam sevi nolikt - man kaut kas nesanāk, kā es izskatos. Vai tu tā teiktu cilvēkam, kuru mīli? Nekad. Kāpēc tad tā izturies pret sevi?

Privātais arhīvs

Tas ir tas, kas ir jāiemācās - sākumā sevi mīlēt, būt saudzīgam un ļaut sev arī brīvos brīžus, ļaut sev paslinkot, ļaut sev neko nedarīt, nedomāt par to - esmu sliņķe, esmu izlaidusies, nē, vajag sevi mīlēt. Un tad organisms, dvēsele to jutīs un tev atdarīs. Tu būsi laimīga, tu izskatīsies daudz labāk un tev būs vairāk iespējas sasniegt to, ko patiesi vēlies. Tu ļausi sev būt, dzīvot un elpot. Vajag sevī pamanīt skaisto un izturēties ar cieņu, mīlestību.

Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv