Ziedoņa mēneša pašā viducī, pavasara krāsu un smaržu pilnbriedā mūžībā aizsaukta daudzu paaudžu teātra un kino skatītāju mīlētā Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone (22.02.1932 – 14.05.2024).
Dzimusi 1932. gada 22. februārī Rīgā. Mācījusies Zālīša 1. pamatskolā, vēlāk Rīgas 3. vidusskolā.
Kopš Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas 1952. gadā visu mūžu, spēlējot mazākas un lielākas lomas 70 gadu garumā, aizvadījusi Latvijas Nacionālajā teātrī.
Uz teātra skatuves pirmoreiz uzkāpa 1951. gada 1. decembrī kā ceturtā kursa studente (Katjas lomā izrādē «Mēnesis uz laukiem», režisore Vera Baļuna). Nozīmīgākās lomas aktrisei bijušas Aņa «Ķiršu dārzā» (1953), Zelmiņa «Indrānos» (1954) un Dina izrādē «Jāzeps un viņa brāļi» (1956).
Asākas rakstura šķautnes un sievišķīgs izaicinājums parādījies Felicitas lomā izrādē «Balto torņu ēnā» (1959) un Marikitas lomā izrādē «Sieviete - debess un elle» (1964). Iedzimtā vitalitāte un humora izjūta aktrisei pusmūžā ļāva brīvi pāriet uz raksturlomām - spilgtas bija viņas Pamela izrādē «Augstākais bauslis», Betīna «Skrandaiņos un augstmaņos», arī Minnija izrādē «Rozmarijas bērns», kas 1997. gadā bija aktrises debija Jaunajā Rīgas teātrī.
Pēdējoreiz uz skatuves bijusi vēl īsi pirms pandēmijas - H. Ibsena/E. Grīga poētiskajā drāmā «Pērs Gints», ko Nacionālajā teātrī iestudēja Viesturs Kairišs.
«Izrādes «Pērs Gints» beigās paliku viena uz sola, apmēram desmit minūtes sēdēju pret skatītājiem un klusējot izdzīvoju visu savu dzīvi. Skatītāji teica, ka manās acīs viss bijis nolasāms.
Vecumā tas ir skaistākais, ka acīs atspoguļojas visa nodzīvotā dzīve…,» tā Baiba Indriksone, sagaidot savu 90. šūpuļsvētkus, stāstīja intervijā «Neatkarīgajai».
Kino Baiba Indriksone debitēja Ābelītes lomā režisora Jūlija Raizmana filmā «Rainis» (1949), bet lielāku popularitāti un skatītāju mīlestību iemantoja ar spožajām kino lomām - daiļo krogus meiču Lēni «Vella kalpos» (1970) un «Vella kalpos Vella dzirnavās» (1972), filmā «Melnā vēža spīlēs» (1975) un, protams, «saldmēlīti» Olitu Sprēsliņu režisora Jāņa Streiča leģendārajā filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» (1981).
Baiba Indriksone bijusi precējusies ar kinorežisoru Aleksandru Leimani (1913-1990). Dēls Aivars Leimanis ir Latvijas Nacionālās operas un baleta premjers un kopš 1993. gada Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, savukārt mazmeita Elza Leimane ir Latvijas Nacionālās operas un baleta prīma.
2007. gadā Baiba Indriksone apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2011. gadā saņēmusi A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju par ieguldīto darbu skatuves mākslā.
«Es esmu atradusi vārdu, kas ļoti precīzi raksturo manu dzīvi šodien - tā ir laiskošanās. Tik laiska dzīve man nav bijusi nekad, septiņdesmit gadu esmu skrējusi un visu ko darījusi, mēģinot apvienot darbu teātrī, kino un televīzijā ar pienākumiem ģimenē, bet laiskoties ir tik brīnišķīgi!» tā pirms diviem gadiem intervijā «Neatkarīgajai» teica Baiba Indriksone.
«Es esmu dzimusi ļoti skaistā datumā - 22.02.1932. Mani vecāki dzīvoja mazā koka mājiņā pie Gaisa tilta, un, kad pienāca laiks man nākt pasaulē, mammu aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Viņa bija tik ļoti nobijusies, ka no turienes aizbēga, skrēja uz autobusu, nokrita, tomēr paspēja atpakaļ uz mājām. Tad tēvs skrēja meklēt palīdzību un atrada kādu vācu dakteri, kurš tai brīdī spēlēja kārtis. Tā kā ārsta pienākums ir palīdzēt, viņš atnāca un bija klāt, kad nācu pasaulē. Ieraugot, ka piedzimusi meitene, tikai noteicis: «Ak dievs, šitās mazules dēļ es pazaudēju tādu partiju!» Kad nākamajā dienā pie mums viesojās tēva draugs profesors Aleksandrs Bieziņš, viņš rādīja, kā bērns jātin autiņos, bet - tas bija viens mirklis, un man roka un kāja jau bija ārā. «Šis nu gan būs viens žiperīgs bērns!» viņš noteicis. Un tā arī bija - žiperīga visu mūžu esmu bijusi,» sirsnīgi stāstīja cienījamā skatuves māksliniece.
Mirkli pirms savas 90. dzimšanas dienas viņa bija labā garastāvoklī un labprāt ļāvās stāstīt par savu garo, raibo dzīvi, sakot, ka no malas jau izskatās brīnišķīgi, ka cilvēks ir nodzīvojis garu mūžu, taču tam, kuram tā gadu nasta ir jānes, tas nav viegli. Bet - interesanti esot gan!
Savas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā, atskatījusies uz bērnībā un agrā jaunībā piedzīvoto, Baiba Indriksone secināja: «Katram laikam ir savas grūtības, savi plusi un mīnusi. Jaunībā tu daudz ko neredzi, nesaproti, lido pa gaisu, līdz dzīve noliek uz kājām.
Bet, kā savulaik rakstīja Ojārs Vācietis: «Dzīvi nodzīvot vajaga prast - tā ir gara un vienmēr par īsu.» Jā, tā tiešām ir.
Es varu teikt, ka esmu nodzīvojusi ļoti garu mūžu, bet joprojām spilgti atceros daudzas epizodes, kas bijušas, šķiet, nu jau «miljons gadu atpakaļ».»
Viņa apgalvoja, ka jūtas ļoti laimīga, ka viņai līdzās ir cilvēki, kuri par viņu rūpējas, kuriem viņa ir dārga. «Ir daudz vientuļu cilvēku, kuriem pašiem ar visu jātiek galā. Bet man visi palīdz, visu izdara manā vietā.
Man jābūt ļoti pateicīgai. Es tiešām esmu mīlēta un lutināta.
Tā ir rūpe, kas tiešām nāk no sirds, nevis pienākuma pēc, es to jūtu. Nu, ko vēl lai vēlos? Mans galds nav tukšs, manas vēlēšanās tiek izpildītas. Ir piepildījies viss, ko dzīvē esmu vēlējusies…» viņa secināja.
«Mūsu ģimene tagad ir kupla - dēls, vedekla Gunta, mazbērni Gusts un Elza, un nu jau Gustam ir divi bērni - Melānija un Ričards. Ģimene ir mana vislielākā bagātība. Aiz manis kaut kas paliek, Leimaņu vārds turpinās,» aktrise mīļi stāstīja, uzsverot, ka viņai ir ar ko padižoties: viņas ģimenē ir trīs Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri - viņa pati, dēls un mazmeita.
«Abos esmu ielikusi daļu no sevis, un, iespējams, tas ir labākais, ko dzīvē esmu paveikusi,» teica izcilo baletdejotāju mamma un vecmāmiņa.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Baibas Indriksones tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un talanta cienītājiem.
Atvadīšanās no mākslinieces - pirmdien, 20. maijā, no pulksten 12.00 līdz 13.00 Nacionālā teātra Baltajā zālē.
