Operas dīva Sonora Vaice: Mēs visi riskējām

«Diemžēl cilvēks arī astoņdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara nav mainījies, neko nav apguvis... Tā ir mazliet skumja atziņa, ko esmu ieguvusi, strādājot pie monooperas «Valentīna»,» saka Sonora Vaice. © Foto: Dmitrijs SUĻŽICS/MN

«Valentīnas Freimanes dzīve bija milzīgs vērtību un cilvēcības kopums. Ja mēs vairāk iedziļinātos un izprastu šādu dzīvesgudru personību dzīvi, pasaulē beigtos kari,» uzskata šarmantā operas dīva Sonora Vaice.

Ar stāvovācijām izskanējusi viņas režisētās monooperas «Valentīna» pirmizrāde.

Veltījums Latvijas kultūras leģendai

Sonora Vaice mirkli pirms pirmizrādes - priecīga un gatava izstāstīt Valentīnas Freimanes stāstu. / Foto: Jānis Porietis

Multimediālais jauniestudējums - monoopera «Valentīna» ir veltījums Latvijas kultūras leģendai - izcilajai kino zinātniecei Valentīnai Freimanei (18.02.1922. - 16.02.2018.).

Tas ir komponista Artura Maskata pilnformāta operas jauns traktējums - kamerversija.

Operas libretu veidojuši Arturs Maskats un dzejniece Liāna Langa pēc Valentīnas Freimanes autobiogāfiskā romāna «Ardievu, Atlantīda!» (2010) motīviem.

Grāmata «Ardienu, Atlantīda!» ir dziļi personisks un vēsturiski nozīmīgs darbs. Stāsts par spēcīgu personību ar neparastu biogrāfiju - laimīgu un intelektuāli piepildītu bērnību starptautiski atvērtā vidē, kam sekoja ciešanu gadi Otrā pasaules kara un holokausta laikā, kad tikko studijas uzsākusī Valentīna pēkšņi un traģiski zaudēja visus tuvos cilvēkus, palika viena un bija spiesta slēpties svešu cilvēku mājās. Grāmata, kuras stāsts noslēdzas 1944. gada oktobrī, līdz ar vācu okupācijas perioda beigām Rīgā, izpelnījās ārkārtīgu popularitāti un papildtirāžas Latvijā, tika arī tulkota un izdota vācu, krievu un lietuviešu valodā.

«Man vajag dzīvei krāsas, un man ļoti patīk viss, kas smaržo,» saka Sonora Vaice. Viņa ir «modusies no ziemas miega» un gatava baudīt pavasari! / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Jaunajā iestudējumā - Latvijas kultūras leģendas Valentīnas Freimanes mīlas stāstā «Valentīna» - titullomu atveido operdīva Sonora Vaice (soprāns), kura ir arī jauniestudējuma režisore.

Video māksliniece - Ineta Sipunova. Uz skatuves gan kā tēli, gan kā mūziķi ir arī vijolnieks Gidons Grīnbergs, akordeoniste Inita Āboliņa un pianists Māris Žagars.

Iestudējumā iespējams «satikt» un dzirdēt arī izcilās kinozinātnieces, Latvijas kinokritikas granddāmas Valentīnas Freimanes balsi. / Foto: Jānis Porietis

Iestudējuma multimedijos izmantoti iepriekš filmēti video, studijā ierakstīti audio, kuros piedalījušies Ģirts Ķesteris, Zigurds Neimanis, Egils Melbārdis, Kārlis Rūtentāls, Aivars Krancmanis, Gidons Grīnbergs, Henrijs Kozlovskis, stepa dejas meistars un skolas attīstītājs Māris Pūris, kā arī Iveta Apine, Agnese Pauniņa, Dace Strautmane, Inga Martinsone, Rūdolfs Bacāns, Vitālijs Stankevičs, Pēteris Vaickovskis, korporāciju deju kopa «Marmale».

Veikums vērtējams kā izcils

Monoopera «Valentīna» ir stāsts par spēcīgu personību ar neparastu biogrāfiju. Titullomā - izcilā Sonora Vaice. / Foto: Jānis Porietis

«Es vēlu Operetes teātrim panākumus, un esmu ārkārtīgi pateicīgs par to, ko viņi ir izdarījuši tik neparastā žanrā, un tik neparastā, radošā gaisotnē.

Es esmu ļoti pateicīgs Sonorai, visiem māksliniekiem un, protams, arī Operetes teātra mākslinieciskajai vadītājai, brīnišķīgajai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai un visiem cilvēkiem, ar ko viņa kopā strādā!» pēc pirmizrādes gandarīts bija komponists Arturs Maskats.

Viņa pirmās operas «Valentīna» pasaules pirmizrāde notika 2014. gada 5. decembrī Latvijas Nacionālajā operā ar soprānu Ingu Kalnu titullomā, kļūstot par vienu no nozīmīgākajiem Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014. gada kultūras programmas notikumiem. Ar Liānas Langas un Artura Maskata libretu to iestudēja režisors Viesturs Kairišs, diriģenti - Normunds Vaicis un Modests Pitrens.

Uz skatuves līdzās Sonorai Vaicei gan kā tēli, gan kā mūziķi ir arī vijolnieks Gidons Grīnbergs, akordeoniste Inita Āboliņa un pianists Māris Žagars / Foto: Jānis Porietis

Ja pirms desmit gadiem «Valentīnu» iestudēja pilns orķestris, tad jaunajā monooizrādē nošu partitūra pielāgota trim instrumentiem: Gidona Grīnberga vijolei, Māra Žagara klavierēm un Initas Āboliņas akordeonam.

Izrādes radošā komanda pirmizrādes ballītē: komponists Arturs Maskats, video māksliniece Ineta Sipunova, libreta autore Liāna Langa un operas dīva Sonora Vaice. / Foto: Jānis Porietis

«Monooperas «Valentīna» pirmizrāde man un daudziem citiem kļuva par neaizmirstamu mākslas notikumu ar emocionāli dziļu piesaisti Valentīnas Freimanes liktenim un Latvijai. Operetes teātra komandas, Sonoras Vaices, video mākslinieces Inetas Sipunovas, mūziķu veikums vērtējams kā izcils,» tā pēc pirmizrādes atzina libreta autore, dzejniece Liāna Langa. Viņasprāt, Sonorai Vaicei izdevies spēcīgs, simbiotisks kameruzvedums, kurš smalki un jūtīgi režisēts, tādēļ ir ārkārtīgi iedarbīgs.

«Novēlu šo uzvedumu ar skaisto Artura Maskata mūziku un Sonoras Vaices ekspresīvo, niansēto vokālu pieredzēt ikvienam Latvijā un ārpus tās!» tā Liāna Langa.

Apbrīnojams personības spēks

Operetes teātra iestudējumā opera «Valentīna», kas oriģināli rakstīta pilnformātā, veidota kā monoopera, kur titullomā ir izcilā Sonora Vaice. / Foto: Jānis Porietis

«Operas mūzika ir ārkārtīgi skaista, interesanta, krāsaina. Tās mūzikas valodā, intonācijās spilgti nolasām, ka galvenā varone - leģendārā kinozinātniece Valentīna Freimane -, ir pasaules pilsone, inteliģenta, vieda un vienlaikus sirsnīga, silta, sievišķīga, atsaucīga personība. Apbrīnojams ir viņas personības spēks, kas ļauj pēc visa piedzīvotā saglabāt šīs viņas cilvēcības kvalitātes un dzīvot pilnvērtīgi uz priekšu.

Šodienas sarežģītajā pasaules situācijā operā izklāstītais stāsts ir īpaši aktuāls,» uzskata Operetes teātra mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska.

«Sonora šobrīd ir tādā mākslinieciskajā briedumā, ka viņa spēj «pacelt» monooperu,» uzskata Operetes teātra mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska. / Foto: Jānis Porietis

Grāmatas ievadā Valentīna Freimane rakstīja: «Manas paaudzes cilvēki var atskatīties uz gadiem, kuros netrūkst vēsturisku kataklizmu. Bijuši kari, politisku režīmu maiņas, deportācijas un holokausts, un, protams, to atbalsis un sekas personiskajos likteņos. Mana individuālā atmiņu stāsta īpatnība ir tā, ka tas aptver nepierastu dažādību sociālā, nacionālā, ģeogrāfiskā un kultūras jomā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz pat 1945. gadam - kara beigām un padomju diktāta ilgtermiņa nostiprināšanās sākumam. (..)

Mana iecere bija personisko bērnības un jaunības atmiņu robežās raksturot šīs dažādās vides, kurās es augu: Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāziju un mākslinieku bohēmu, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām per­sonībām, arī Rīgas ebreju, vācbaltiešu, krievu baltās emig­rā­cijas aprindas, to dzīves veidu, skolas Berlīnē un Rīgā. Un tad visas šīs Eiropas daļas sagruvumu, sapostīšanu un pa­zušanu nebūtībā 1940. -1945. gados - kopā ar visu to īpato kultūru, kas impregnēja cilvēkus mūsu platuma grādos.»

Ideja dzima pie Dzemdību nama

«Stāsts par cilvēcību man liekas būtisks, tā ir ļoti mūsdienīga tēma un ir aktuāla jebkurā brīdī,» saka Sonora Vaice. Viņa iestudējusi monooperu «Valentīna». / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Tā bija mana un video mākslinieces Inetas Sipunovas ideja - izveidot kamerversiju Artura Maskata operai «Valentīna». Es jau smejos - gājām gar Rīgas Dzemdību namu, un tur arī šī ideja piedzima… Laikam tā vieta ir tāda, ka tur dzimst ne tikai bērni,» smaidot saka operdīva Sonora Vaice.

Viņa stāsta, ka abas ar Inetu tikko bija pabeigušas darbu pie Fransisa Pulenkas, Žana Kokto un Džankarlo Menoti multimediālās monooperas «Cilvēka balss. Telefons».

Izcilā operdīva Sonora Vaice savā režijas debijas izrādē - multimediālajā monooperā «Cilvēka balss. Telefons» - atklāj daudzveidīgu un piesātinātu sievietes iekšējo pasauli, vienotā stāstā apvienojot divas viencēliena operas. / Publicitātes foto

Šī sadarbība bija ļoti veiksmīga - monoopera «Cilvēka balss. Telefons» saņēma Lielo mūzikas balvu 2021 kategorijā «Gada uzvedums» -, tāpēc gribējās to turpināt.

«Artura Maskata operai «Valentīna» ir milzīga muzikālā vērtība - tā ir brīnišķīga mūzika! Arī sižets ir ļoti pateicīgs. Un, lai arī mums abām sākotnēji šķita, ka tik lielu operu pārlikt kamerversijā ir «nepavelkams projekts», un mums paralēli radās vēl arī citas idejas, tomēr es ik pa laikam pārcilāju šīs operas notis, izlasīju Valentīnas Freimanes grāmatu «Ardievu, Atlantīda!» un atkal un atkal atgriezos pie šīs idejas,» stāsta jauniestudējuma idejas autore, režisore un galvenās lomas izpildītāja Sonora Vaice.

Operdīva Sonora Vaice monooperas «Valentīna» mēģinājuma procesā. / Publicitātes foto

Operdziedātāja stāsta: kad pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem iegūt finansējumu šā darba realizācijai, pērnā gada beigās tas beidzot izdevās, un radošā komanda sarosījās un sāka nopietni strādāt.

Var uzsist sev uz pleca

«Smags un skarbs bijis Valentīnas Freimanes dzīves ceļš, bet, to nogājusi, viņa nevis kļuva ļauna un atriebes kāra, bet gluži pretēji - spēja saglabāt sevī cilvēcību,» stāsta Valentīnas Freimanes lomas atveidotāja Sonora Vaice. / Foto: Jānis Porietis

«Protams, kamēr mājās rotaļājos ar idejām, kas man nāca viegli - jau lasot grāmatu, redzēju, kā gribētu, lai tas izskatās -, tad, sākot šīs idejas praktiski realizēt, bija jau grūtāk,» atzīst Sonora Vaice. Bet viņa ir ļoti pateicīga visai radošajai komandai, kuri katrs savu uzdevumu izpildīja brīnišķīgi - gan video māksliniece, gan visi mūziķi un aktieri.

Vijolniekam Gidonam Grīnbergam pat meikapu nevajag - viņš ar savu dabiskumu un vīrišķību ir tipisks Dima, uzskata Sonora Vaice / Foto: Jānis Porietis

«Vai tad ar Ģirtu Ķesteri kaut kas var slikti sanākt? Viņš ir brīnišķīgs tēvs! Un Aivars Krancmanis - brīnišķīgs vecais saimnieks, kā radīts kino ekrānam! Un Zigurds Neimanis un Egils Melbārdis - viņu balsis jau runā pašas par sevi, viņiem ģeniāli izdevās visu ierunāt! Un vijolnieks Gidons Grīnbergs - viņam pat meikapu nevajag, viņš ar savu dabiskumu un vīrišķību ir tipisks Dima. Un akordeoniste Inita Āboliņa ar savu latvietes karaliskumu - tik šarmanta un reizē mazliet skaudra. Un pianists Māris Žagars - viņš ir tik labs aktieris, žēl tikai, ka viņu nevar bieži noņemt no klavierēm. Un stepa dejotājs Māris Pūris - viņš ar savu deju iegrieza visu laikmeta atmosfēru!» Sonora sajūsmināti stāsta, piebilstot, ka, lai arī bija sācies karš, steps gāja savu uzvaras gājienu. Arī viņa šajā laikmetā gribēja maksimāli iekļauties, tāpēc paralēli arī mācījās dejot stepu - gan pie Māra Pūra, gan pie horeogrāfes Ievas Kemleres.

«Es zinu, ka neesmu izcila dejotāja, bet Ieva arī ezim iemācīs dejot stepu, ja vajadzēs…» Sonora Vaice mīļi pasmaida un ir patiesi gandarīta un pateicīga absolūti visai radošajai komandai. Arī tiem, kurus nenosauca.

Sonoru Vaici pirmizrādē sveic viņas kolēģis operdziedātājs Aivars Krancmanis. / Foto: Jānis Porietis

Un, protams, viņa ir pateicīga arī Operetes teātra mākslinieciskajai vadītājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, kura noticēja šai idejai, uzticējās, uzņēmās tai ķerties klāt un to «pieradināt», un neatlaidīgi meklēja, kā iegūt finansiālu atbalstu.

Gandarījums par paveikto ir visiem - Liānai Langai, Inetai Sipunovai, Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, Sonorai Vaicei un Mārim Pūrim. / Foto: Jānis Porietis

«Jā, šis projekts ir tāds «nepieradinātais», jo, zinot Artura Maskata operas apjomu, tas bija liels risks pārveidot to kamerversijā. Bet Arturs bija ļoti atvērts - viņš mums absolūti uzticējās un deva atļauju pašiem to aranžēt, milzīgs paldies viņam par to!

Patiesībā, viss bija riskanti, mēs gandrīz visi visu darījām pirmoreiz, un mēs visi riskējām,» atzīst Sonora Vaice.

Viņa stāsta, ka monooperas pirmizrādē libreta autore Liāna Langa atzina, ka nebija īsti ticējusi, ka tik lielu operu var parādīt arī kamerversijā, bet ar rezultātu viņa bijusi ļoti apmierināta. Arī komponistam jauniestudējums paticis.

Pirmizrāde godam aizvadīta un visi var būt gandarīti. Attēlā: Sonora Vaice (1. rindā, no kreisās), Adams Vaicis, Ineta Sipunova, Marks Frīdbergs un Vineta Pētersone; Arturs Maskats (2. rindā, no kreisās), Liāna Langa, Māris Žagars, Inita Āboliņa, Agija Ozoliņa-Kozlovska, Agnese Tauriņa, Ivars Vācers, Antra Hanna Elerta, Gundega Maizīte, Aivars Krancmanis un Gidons Grīnbergs. / Foto: Jānis Porietis

«Mēs visi varam uzsist sev uz pleca, ka vismaz tiem, kuri šo darbu radīja, mēs patikām, un tas ir galvenais,» operdziedātāja ir gandarīta.

Zelta graudi, kas krāti mūža garumā

Operdziedātājai diemžēl neizdevās Valentīnu Freimani satikt dzīvē, bet, izlasot viņas grāmatu un noskatoties daudzus video, Sonorai Vaicei palika sajūta, ka pēc tā, kam viņa bija izgājusi cauri, Valentīna bija nevis pilna ar indi un naidu pret visu, bet vieda, saprotoša, mierīga un gaiša. / Foto: Jānis Porietis

«Līdz ar politisko situāciju pasaulē -, jo laikā no mūsu idejas līdz tās realizācijai sākās karš -, mēs diezgan daudz no sākotnējās idejas pamainījām. Bet stāsts un ideja, ko libreta autore Liāna Langa tajā akcentējusi, ir tā pati. Un tā ir gaisma, ko, par spīti visām dzīves grūtībām, Valentīna Freimane bija spējusi sevī saglabāt,» stāsta Sonora Vaice.

Operdziedātāja uzskata: jo vairāk mēs gaismu celsim, jo pasaule kļūs gaišāka. Jo visu nosaka tas, kādu enerģiju cilvēks izstaro - tā daudz ko spēj mainīt.

Akordeoniste Inita Āboliņa izrādē spēlē arī Elzas lomu. / Foto: Jānis Porietis

«Sākot darbu pie šīs monooperas, man nebija tik svarīgi, vai galvenā varone izrādes beigās turpina dzīvot vai nomirst, bet man bija svarīgi šo stāstu pabeigt ar domu, ka dzīve ir skaista - ka tā ir bijusi tā vērta. Jo arī Valentīna Freimane mūža nogalē akcentēja, ka viss, ko viņa piedzīvojusi, bija zelta graudi, kas krāti mūža garumā...

Viņa bija mierā ar to dzīvi, kas viņai bijusi - viņa to bija pieņēmusi kā pieredzi, lai tālāk ietu ar viedumu.

Smags tas vieduma ceļš viņai bija, protams, bet, nogājusi šo ceļu, viņa nevis kļuva ļauna un atriebes kāra, bet gluži pretēji - viņa spēja saglabāt sevī cilvēcību,» stāsta Sonora Vaice.

Operdziedātājai diemžēl neizdevās Valentīnu Freimani satikt dzīvē, bet, izlasot viņas grāmatu un noskatoties daudzus video, Sonorai palika sajūta, ka pēc tā, kam viņa bija izgājusi cauri, viņa bija nevis pilna ar indi un naidu pret visu, bet vieda, saprotoša, mierīga un gaiša.

Tāpēc tas ir stāsts par gaismu, par visa notiekošā pieņemšanu un nenosodīšanu. Tāpēc tas ir stāsts par cilvēcību.

Un par cilvēkiem, kuri palīdzēja viņai slēpties un ļāva izdzīvot… «Tāpēc centos šajā operā iznest vārdu «gaisma», arī visos dziedājumos -, lai tas vairāk iesakņotos mūsos visos,» uzsver Sonora Vaice.

Cilvēks neko nav apguvis

«Ziema mani iemidzina, kā lācis aizeju ziemas miegā un ir atsevišķas funkcijas, kurās es «neskaitos». Ziemā varu tikai mācīties. Bet līdz ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem es mostos un man patīk redzēt, kā mostas arī daba, mans dārzs,» stāsta sievišķīgi šarmantā operas dīva. / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Karā nav priviliģētu tautu. Tāpēc stāsts par cilvēcību man liekas būtisks. Tā ir ļoti mūsdienīga tēma un ir aktuāla jebkurā brīdī. Jo diemžēl cilvēks arī astoņdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara nav mainījies, neko nav apguvis... Tā ir mazliet skumja atziņa, ko, strādājot pie šā darba, esmu ieguvusi,» stāsta Sonora Vaice.

«Mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā. Kā šodien ir iespējams karš?! Manuprāt, tas ir absolūts fiasko visām tām augstskolām, kas izglīto politologus, diplomātus. Jo kāpēc diplomātiski tas nav sakārtots, kāpēc tas viss, kas notiek Ukrainā, Izraēlā, Palestīnā, ir aizgājis tik tālu?! Kā pasaule līdz tam vispār varēja nonākt?! Es to nespēju saprast.

Un vēl nesaprotamāk ir tas, ka mēs, cilvēki, šajos apstākļos nevis meklējam kādu kopsaucēju un risinājumu, kā apvienoties, bet sadalāmies, sākam naidoties un nostājamies cits pret citu.

Ja paskatāmies pagātnes notikumos, tas taču nekur nav aizvedis… Ko iegūs tie cilvēki, kuri karo Ukrainā?! Kā vārdā viņi to dara?! Kāds ir tas iemesls?!... Un kāpēc tie, kuri atbild par diplomātiju, to nekārto?!» operdziedātāja neslēpj savu neizpratni.

«Stāsts par cilvēcību man liekas būtisks, tā ir ļoti mūsdienīga tēma un ir aktuāla jebkurā brīdī,» saka Sonora Vaice. Viņa iestudējusi monooperu «Valentīna». / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Vai tiešām mēs neatmodīsimies, vai tiešām mēs nesapratīsim, ka ejam cilvēks pret cilvēku?! Ko mēs dalām?! Kas te tāds ir dalāms?!

Vai tiešām mēs no savu vecvecāku pieredzes neko neesam iemācījušies?

Es uzskatu, ka tā ir absolūta diplomātijas bezspēcība vai - nevēlēšanās to darīt… Jo es tomēr nedomāju, ka tie ir cilvēki, kuri plēšas uz Ukrainu karot. Jo cilvēks ir cilvēks, un tautībai nevajadzētu nozīmēt - labs vai ļauns. Es domāju, tas ir kaut kāds neprāts, kas pārņem un sadala pasauli. Un neprātīgi esam mēs, kas tam piekrīt un to risina nepareizā veidā…» domā Sonora Vaice.

Ļoti patīk viss, kas smaržo

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Operdziedātāja saka, ka pēc tik apjomīga darba viņai tagad mazliet jāatpūšas, bet jau pavisam drīz viņa atkal atgriezīsies uz skatuves - Sonorai Vaicei ir kopīgi projekti ar pianistu Andreju Osokinu, vasarā viņa piedalīsies VI Starptautiskajā Operetes festivālā, kas augustā jau tradicionāli notiks Ikšķilē, bet rudenī uz skatuves atgriezīsies «Valentīna».

Jau ir izziņotas izrādes Cēsīs (3. oktobrī), Ogrē (11. oktobrī), Jelgavā (26. oktobrī), Liepājā (28. oktobrī) un Ulbrokā (1. novembrī).

«Pēc «Valentīnas» pirmizrādes mēs ar Inetu jau saskatījāmies - jāiet atkal gar Dzemdību namu pastaigāt, varbūt atkal dzims kāda jauna ideja,» Sonora pasmaida un atklāj, ka, patiesībā, viņai ideju nekad netrūkst un ir vēl padomā arī plāns, kā turpināt pašizglītoties.

Bet, kamēr ir neliela radoša atelpas pauze, Sonorai ir laiks pašiverēt pa savu dārzu. «Ziema mani iemidzina, kā lācis aizeju ziemas miegā un ir atsevišķas funkcijas, kurās es «neskaitos». Ziemā varu tikai mācīties. Bet līdz ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem es mostos un man patīk redzēt, kā mostas arī daba, mans dārzs,» stāsta sievišķīgi šarmantā operas dīva. Viņa melotu, ja teiktu, ka viņai patīk ravēt. Tāpēc savu piemājas dārzu Mežaparkā viņa izveidojusi ļoti funkcionālu - vienā pusē aug viss, kas ēdams un ir garšīgs, bet otrā ir tikai ziedi.

Operdziedātāja saka, ka pēc tik apjomīga darba viņai tagad mazliet jāatpūšas, bet jau pavisam drīz viņa atkal atgriezīsies uz skatuves. / Foto: Dmitrijs SUĻŽICS/MN

«Man vajag dzīvei krāsas, un man vajag, lai mans dārzs ir nepārtraukti ziedošs, tāpēc tajā stādu ziedus, kas ar savām krāsām mani priecē no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Tur, protams, ir narcises un tulpes, ceriņi, jasmīni, peonijas, rozes, hortenzijas, rododendri, rudbekijas, mārtiņrozes... Un man ļoti patīk viss, kas smaržo - esmu sapirkusi «nejēgā daudz» smaržīgo peoniju un rožu, man ir grūti nenopirkt tik brīnišķīgus ziedus…»

Dzīvesstils

Pēc atgriešanās no atvaļinājuma daudzi cilvēki piedzīvo nomāktu garastāvokli un stresu. Kādas uzvedības stratēģijas palīdzēs saglabāt pozitīvu garastāvokli un atjaunot līdzsvaru pēc spilgtiem atvaļinājuma piedzīvojumiem, raksta Tengri Life.

Svarīgākais