3.lapa
Kultūrtelpā “Ola Foundation” (Ogļu ielā 12A, Rīgā) atklāta tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Vecums rotaļājas”, kas būs skatāma līdz 30. jūnijam.
Edīte Pauls-Vīgnere (attēlā) ir viena no spilgtākajām un atraktīvākajām Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas ainas personībām, kuras kreativitāte, ekspresija, naratīvi, daudzslāņainība, vēriens un formālais novatorisms savu nospiedumu atstājis ne tikai tekstilmākslas žanriski strikti nospraustajās robežās, bet mākslas vēstures kopumā.
Šodienas kontekstā, kad tekstilmāksla atkal atgriežas uzmanības fokusā, Edītes bezrobežu radošums un viņas roku māka radīt enerģētiski uzlādētus objektus un tēlus apliecina viņas izcilības statusu.
Edīte turpina radoši strādāt joprojām - viņas kādreiz gigantiskie formāti sublimējušies koncentrētākos apjomos. Šodien viņa vairs nesēžas tēva izgatavotajās gigantiskajās stellēs, kuras tika radītas ar mērķi netrokšņot, neklabēt - lai Edīte darba procesā var klausīties mūziku. Tagad viņa naktis pavada pie galda, kas mantots no mātes - līmējot, šujot, stiprinot, lokot... Galds apkrauts ar pērlītēm, stikliņiem, mežģīnēm, lupatiņām, konfekšu papīriņiem.... ar teju neiedomājamiem priekšmetiem un niekiem. Īstens mazas meitenes sapņu rotaļu laukums.
Viņa joprojām ir azartiska, dzirksteļojoša un mieru smeļas, klausoties sūfiju mūziku un vērojot ekrānā virpuļojošos dervišus.
“Vecums rotaļājas,” smaidot saka Edīte, un izstādes nosaukums ir viņas ideja, jo visprecīzāk iemieso sajūtu, ar kuru viņa šobrīd dzīvo.
Ekspozīcijā skatāmas 35 jaunradītas asamblāžas “Vecums rotaļājas”, kas tapušas pavisam nesen - no dzīves ritumā pamanītiem un noglabātiem niekiem.
Vienlaikus izstādīti arī trīs viņas senākie darbi - gobelēni/objekti “Invāzija” (1991), “Tropi” (2000) un “Apokalipse” (1991), kur mošķi, čūskas un taureņi izspraucas tālu ārpus divdeminsionālās plaknes, neļaujot tieši un skaidri definēties, balansējot uz šķautnes starp cilni, gobelēnu, asamblāžu un objektu.
Izstādē iekļauti arī viņas dēla Paula Vīgnera darbi. Tieši viņam Edīte esot vaicājusi padomu, kad gribējies parunāties par savu darbu, un pamanījusi, cik vērtīgas ir izteiktās piezīmes.
Arhitektoniski izstāde veidota divos līmeņos, kur katrā stāvā skatītājs iekļūst serdē - starp Edītes darbiem, ko ieskauj čaula - tas, kas noticis un notiek ap viņu.
Ja vēsturisko darbu čaula ir Jāņa Kreicberga 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijas - Edīte, maģiski raganiska, auž, gludina, krāso dziju kā īstens viesulis, tad šodienas darbu čaula ir Paula Vīgnera asamblāžas - tās visu laiku ir kopā ar viņu jūgendiskajā dzīvoklī ar vīna krāsas sienām, kur vienā no istabām Edīte caurām naktīm sēž pie apaļa galda un rada savu sajūtu nospiedumus.
“Mani darbi nav nekas cits kā vien mani pārdzīvojumi. Es domāju, ka mākslinieks ir cilvēks, kurš pasauli redz daudz dziļāk nekā jebkurš cits. Viņam ir paplašināts skatiens. Es strādāju nenormāli. Tas prasīja milzīgu atdevi. Jo man visu laiku bija jāmainās.
Es nekad neatpūtos. Grūts ir mākslinieka liktenis. Tur neko nevar darīt Bet tā ir jābūt! Tikai ar daudz ciešanām var radīt darbus.
Bet, kā saka Zenta Mauriņa - caur ciešanām uz prieku. Tā es arī esmu gājusi - caur ciešanām uz prieku. Visa mana dzīve ir bijusi caur ciešanām uz prieku.”