“Mana mākslinieka pārliecība – radītais dzīvo, tas paliek ap mums, tas darbojas un ietekmē. Mēs esam atbildīgi par to, ko radam. Tāpēc esmu izvēlējusies pētīt gaismu, telpu, krāsu. To, ko cilvēkam lietderīgu tās varētu darīt,” saka māksliniece Madara Gulbis.
Izdevniecība “Aminori” savā mākslas telpā piedāvās iespēju uz brīdi izrauties no pirmssvētku kņadas un burzmas, lai gremdētos pārdomās Madaras Gulbis meditatīvo gleznu izstādē “Debesu sajūta”. Izstāde “Aminori” telpā (Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69) būs apskatāma līdz nākamā gada 2. februārim.
Savukārt ceturtdien, 21. decembrī, gaidāms “Galeriju vakars” - tas notiek katra mēneša pēdējā ceturtdienā no plkst. 18.00 līdz 22.00.
Šomēnes pievienojas 17 mākslas telpas: “427”, “Aminori”, “Bazar't”, “CUT ART gallery”, “DOM”, Galerija “Art&Walls”, Galerija “MuseumLV”,” ISSP”, Kalnciema kvartāla galerija, “Kim?”, Latvijas mākslas akadēmija, LMS galerija, “MASA studija”, “M/Gallery”, ”PILOT”, Mākslas telpa “V17”, “TUR”.
Tā ir iespēja izbaudīt daudzveidīgu izstāžu, performanču un pasākumu klāstu, kuros piedalās vietējie un starptautiskie mākslinieki.
Izstāde Ziemsvētku laikā
“Pēdējos gados Rīgā sevi ir pieteikušas vairākas jaunas, intelektuāli augstvērtīgas kultūrtelpas, ja tā tās var nosaukt. Aktīvas, ar savu noteiktu ceļu un filozofiju. “Aminori” ir viena no tām - saistīta ar grāmatām, grāmatu pasauli. Izdevniecība “Aminori” izdod dzeju, prozu, latviešu literatūru, tulkotos darbus, grāmatas, kas paplašina lasītāja redzesloku. Jāsaka, ar apbrīnu vēroju izdoto grāmatu tematisko izvēli, to kvalitāti un izsmalcināto dizainu,” saka māksliniece Madara Gulbis.
Viņa atzīst, ka šī telpa, kurā iekārtota viņas meditatīvo gleznu izstāde “Debesu sajūta”, nav viegla un vienkārša mākslas izstādēm, bet viņai šķita interesants piedāvājums - izstāde Ziemsvētku laikā. Kā to veikt bez banalitātes un sentimenta.
“Telpai, protams, ir nozīme. Izstāde sākas ar telpu, telpas apzināšanu. Gāju vairākas reizes telpu “sajust” un skatīt,” atzīst Madara Gulbis.
Šī izstāde ir kā aicinājums biežāk pavērties uz augšu - debesīs, un ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai drīz snigs.
“Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup?” gleznotāja jautā. “Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība?
Debesis ir Dievu mājvieta, labo solījumu, cerību, gaišuma tradicionālais simbols. Šī domforma cilvēkos ir nostiprinājusies daudzos gadu simtos.
Debesis dažādos izteicienos tiek piesauktas un pieminētas, tās ir latviešu valodā pamatīgi nostiprinājušās kā daudzu nozīmju jēdziens. Mītiskā domāšana, kura mūsos ir dzīva un spēcīga, rada šīs poētiskās sajūtas. Un, labi ka tā ir,” viņa saka.
“Gaidot, cerot mēs skatāmies augšup. Domāju, ka gaisma, gaišums ir tas, kas liek to darīt. Gaisma, bez kuras mēs aizietu postā.
Šobrīd, “zemo debesu” laikā, doma, ka tur, augšā, virs mākoņiem ir zilas debesis un spoža saule, man šķiet spēcinoša.”
Debesis Madaras Gulbis gleznās ir bijušas vienmēr. Lielākā vai mazākā laukumā, bet vienmēr. Arī tad, kad tiešu norāžu par to klātbūtni māksliniece nav gribējusi norādīt.
“Debesis kā jēdziens ir arī sinonīms gaismai - tā ir tēma vai joma, kura mani vienmēr ir valdzinājusi. Man vienmēr ir bijis tāds kā uzdevums - attēlot, uzgleznot gaismu. Un jo īpaši aizraujoši tas ir bezpriekšmetiskajā glezniecībā - uzglezno nu gaismu, kura kā fizisks, aptaustāms objekts neeksistē. Esmu ilgstoši skatījusies, vērojusi mākoņu, vēju, plūdumu, kustību. Gaismu un krāsu mainību debesīs. Dabas mainība, protams, ir vizuāli iespaidīga, emocijas izraisoša. Bet daba ir arī mākslinieka Lielais skolotājs - tajā ir atrodami visi mākslinieka veicamie uzdevumi, arī mīklas un “špikeri”,” uzskata māksliniece.
Gleznotāja izstādei izvēlējusies darbus tā, lai tie veidotu kopīgu “stāstu”. Protams, debesu klātbūtnei tajos bija jābūt.
“Dažus uzgleznoju tieši šīm telpām, šai izstādei - nelielus, it kā klusākus, mierīgākus. Man pašai bija interesanti gleznot šo vienu motīvu - debesis, dažādos izteiksmes veidos - nosacītāk, realistiskāk. Un sev par pārsteigumu secināju, ka reālistiskais skatījums, attēlojums man nav interesants. Es to protu, varu, bet te nav aizrautīgā ceļojuma radošumā, te ir tikai amats. Gleznot bezpriekšmetisko, neredzamo, nepasakāmo ir daudz interesantāk. Te vairāk darbojas intuīcija, sajūtas, impulsi. Pieredzei un profesionālismam, protams, jābūt. Jo vairāk, jo labāk - tas ļauj veikt iecerēto,” stāsta Madara Gulbis.
Sākot gleznu, vienmēr ir iecere, konkrēts uzdevums, ko un kā viņa gribētu. Parasti iecerēto gleznu māksliniece it kā ierauga - tas ir pēkšņs, košs redzējums, kā uzplaiksnījums. Tad seko kluss, dziļš domāšanas laiks - kā to realizēt materiālā.
“Apdomāju, kādas krāsas, kāda to uzklāšanas secība. Te jāzina toņu “raksturs”, kura kā uzvedas. Tad atliek uzgleznot. Un tas nekad nav ātri.”
Madara Gulbis stāsta, ka jau ļoti daudzus gadus viņa ir “trenējusi” sevi harmonijai, līdzsvaram.
“Mana mākslinieka pārliecība - radītais dzīvo, tas paliek ap mums, tas darbojas un ietekmē. Mēs esam atbildīgi par to, ko radām. Tāpēc esmu izvēlējusies pētīt gaismu, telpu, krāsu. To, ko cilvēkam lietderīgu tās varētu darīt. Esmu izvēlējusies nevairot skumjas, bēdas, bailes, haosu.
Mūsdienu māksla var radīt daudz posta, jo, protams, mākslā daudz efektīvāka ir disharmonija, destrukcija. Bet, nē, esmu apzināti no tā novērsusies, glezniecībā meklēju tīro glezniecību.
Domas, sajūtas, piedzīvoto varu izteikt ar krāsu, pustoni, silti vēsajām attiecībām, kompozīciju un citiem sava amata rīkiem,” stāsta māksliniece.
Mākslinieci skumdina pasaulē notiekošais, un viņa domā, kā tā var būt, ka cilvēce pēta tik sarežģītus pasaules uzbūves, kosmosa, genoma jautājumus, bet vēl aizvien karo… Tik primitīvi, tik šausmīgi…
“Vienlaikusi ir gan uzplaukums, gan bojāeja. Tā laikam ir paredzēts - izdzīvot dažādas pieredzes.
Māksliniece atklāj, ka šobrīd ir stabilā, priecīgā, sajūtā. Apkārt visiem klājas labi. “Mākslinieks jau ir priviliģēta profesija, jo radot ir iespēja būt ārpus visa sadzīviskā, ārpus dogmām, ārpus svešām izvēlēm. Spēja radīt - uzradīt no nekā, to, ko pats grib, ir nesalīdzināma ar citām šīs dzīves iespējām.”
Bet mirkli pirms Ziemassvētkiem Madara Gulbis atklāj, ka jau agrā bērnībā mazliet vīlās šajos svētkos. ”Reiz, skaitot dzejoli Ziemassvētku vecītim, atpazinu tajā savu Amerikas Trūdes tanti. Biju ļoti sašutusi, ka mani tā māna! Labu laiku no savas dzīves esmu piedalījusies šajā “Ziemsvētku skrējienā” - Ziemsvētku ēšanā un citās tradīcijās. Piedalos vēl tagad, bet dzejoļus pie eglītes kategoriski atsakos skaitīt. Bērnība, redz’, kā, ietekmē ļoti!” viņa šodien secina.
Atskatoties uz aizejošo gadu, Madara Gulbis saka: “Šis bija ļoti labs gads. Vēl neesmu apdomājusi, kopsavilkumu taisījusi, bet man patika šī gada dinamika. Esmu apmierināta ar savu iekšējo stabilitātes sajūtu - šķiet, to ieguvu šogad. Izdevās piekļūt tuvāk debesīm - biju Šveices Alpos un tur augšā piedzīvoju nebijušu atskārsmi - esot kalna virsotnē, apjēdzu zemes sadzīves niecīgumu, to sīko interešu un vajadzību nenozīmīgumu. Uzkāpjot šo kalnu virsotnē, es burtiski izkāpu ārā no visa tā.
Secinājums: jātur “acis vaļā” un jāapzinās, kur esmu, ko daru, vai man to tiešām vajag, ko daru. Jāapzinās, ka vienlaikus eksistē vairākas realitātes, kuras savā starpā, ar cilvēku palīdzību, cīnās par dzīves telpu.”
Māksliniece ar nepacietību gaida jauno, 2024. gadu, un iemesls tam ir ļoti vienkāršs - būs janvāra brīvdienas, viņa varēs gleznot, gleznot, gleznot!
“Bet - plānu un ieceru ir vairāk, nekā varu veikt. Prātīgi jāizvēlas, pirms saku: jā, piedalīšos, darīšu. Mēģinu intuitīvi uztaustīt, kur gūšu gandarījumu un lietderību. Man kā māksliniekam ideju tam, ko vajadzētu, kā vajadzētu uzgleznot, ir pilna galva. Un es jau nemierīgi dīdos, kad varēšu ķerties klāt!”
