2017.gada novembra vidū Christie's izsolē Ņujorkā glezna Salvator Mundi (Pasaules Glābējs) mazāk nekā 20 minūšu laikā tiek nopirkta par 450 miljoniem ASV dolāru, uzstādot rekordu par jebkad agrāk pārdota mākslas darba cenu. Glezna, kas izraisījusi zināmu apvērsumu mākslas tirgus pasaulē un kas ir tikpat noslēpumaina un mistikas apvīta, kā tās attēlotais sižets.
Pasaules Glābējs ir radīts ap 1500.gadu un attēlo Jēzus Kristus portretu zilā renesanses laika tērpā, kurš kreisajā rokā tur kristāla lodi kā zemes simbolu, savukārt ar labo dod svētību. Glezna ir 64.5 x 44.7 cm liela, eļļas glezniecības tehnikā izpildīta uz valrieksta koka plāksnes. Tās autors ir Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) un šis ir viņa vispretrunīgākais un apspriestākais mākslas darbs. Pašlaik ir zināmi vien apmēram 20 viņa darbi, kas tiešām ir ekspertu atzīti oriģināli un da Vinči pierādīts kā autors.
Ir kāda būtiska detaļa par Pasaules Glābēju - neviens joprojām nav varējis pārliecinoši publiski atzīt, ka gleznas autors patiešām ir Leonardo da Vinči vien. Ir zināms, ka tas ir viens no visbiežāk kopētajiem mākslinieka darbiem un ir identificitētas apmēram 30 Leonardo skolēnu un sekotāju darbu kopijas un variācijas. Pasaules Glābējs gleznots izcilā meistara slavas zenīta laikā, tāpēc tā bijusi pieejama viņa mācekļiem un ir versija, ka pats mākslinieks darbu vien iesācis, tālāk nododot saviem palīgiem un vēlāk to tikai piebeidzis. Tāpat iespējams, ka da Vinči uzgleznojis vienu darba pusi un kāds māceklis - otru.
Mākslas pasaules dīleri sapņo atrast kādu nozudušu liela mākslinieka mākslas darbu, šāda veida darbus vēl dēvē par “sleeper” jeb “gulošajiem”. Tie ir darbi, kas ir vairāk vai mazāk pazīstamu autoru darināti, taču to piederība konkrētajiem autoriem vēl nav tikusi pierādīta vai atzīta. Kamēr tas nav izdarīts, to vērtība mākslas tirgū un kolekcionāru vidū ir krietni vien zemāka, tātad darījumiem zināmā mērā izdevīgāka.
Ņujorkas mākslas dīleris un bijušais Pasaules Glābēja līdzīpašnieks Aleksandrs Perišs (Alexander Parish) kopā ar amerikāņu mākslas vēsturnieku Robertu Saimonu (Robert Simon) Leonardo da Vinči gleznu atraduši kādā izsolē Ņūorleānā. 2005. gadā iegādājušies to par vien 1175 ASV dolāriem, viņi gleznu atgādājuši uz Ņujorku, kur tā pirmkārt tikusi nodota Ņujorkas Universitātes profesorei un labākajam speciālistam šajā jomā Diānai Modestīni (Dianne Dwyer Modestini) detalizētai restaurācijai. Kopumā tā ilgusi 5 gadus. Tālāk sekojušas ekspertīzes Metropolitēnas Mākslas muzejā (Metropolitan Museum of Art), Londonas Nacionālajā galerijā (National Gallery) un virknē citu ASV un Eiropas mākslas muzeju.
Saimons gleznu vairākkārt iznomājis muzejiem, jo neviens no tiem nav bijis gatavs darbu iegādāties. Galu galā to izdevās pārdot par 80 miljoniem ASV dolāru kādam šveiciešu mākslas darbu dīlerim un biznesmenim Īvam Buvjēram (Yves Bouvier), kurš savukārt tālāk to pārdevis 2013. gadā kādam uzņēmējam un miljardierim jau par 127,5 miljoniem ASV dolāru. Pēc pēdējā darījuma gan sekojušas gadiem ilgas tiesas prāvas, kad minētais biznesmenis atskārtis, ka par vēl vairākiem Bouvier piegādātajiem mākslas darbiem krietni pārmaksājis. Tā glezna nonāca Christie’s izsoļu nama īpašumā. Jāatzīmē, ka Pasaules glābēju izsolīja kopā ar laikmetīgās mākslas darbiem, tādējādi cenšoties to parādīt maksimāli lielākam potenciālo pircēju pulkam.
Tieši tad gleznu noskatīja un iegādājās Saūda Arābijas kroņprincis. Kopš tā laika glezna ir mīklaini nozudusi, publiski nav tikusi izstādīta un tās atrašanās vieta nav zināma.
Parīzes Luvras muzejam, gatavojot plašu un grandiozu Leonardo da Vinči nāves 500. gadadienai veltītu izstādi 2019.gadā, glezna tika solīta ekspozīcijai uz izstādes laiku, taču tā arī nav tikusi atgādāta.
Mākslas darba cenu veido vairāki faktori, ne tikai pati glezna, bet arī tā autora vārds. Šajā gadījumā vērtību palielināja arī vairākus gadus ilgušais restaurācijas process, kaut gan tā rezultātā dažas gleznas vietas tikušas pilnībā radītas no jauna.
Daudzi apstrīd gleznas piederību Leonardo, un ir virkne detaļu, kas vizuāli raisa šaubas un nesakritības. Kāda zinātnieku komanda pat izstrādājusi šīs gleznas 3D modeli, lai pārbaudītu, vai ir optiski iespējams izveidot attēlu, kas atveido stikla lodi līdzīgi tam, kā tā parādās gleznā. Eksperimenti liecina, ka optiski tas ir precīzs atveidojums, izmantojot materiālus, gaismas avotus un zināšanas, kas tajā laikā bijušas da Vinči pieejamas.
Christie's savulaik gleznu nodēvējis par Pēdējo Leonardo un “vīriešu Mona Līza”, kas katrā ziņā piešķīla uguni visā valdošajā ažiotāžā ap šo mākslas darbu un noteikti nostrādāja kā vairāk vai mazāk apzināts mārketinga solis.
Pasaules Glābējs tika uzskatīts par pazudušu vairākus gadsimtus, mistiski atrasts Ņūorleānā, izraisījis apvērsumu mākslas pasaulē un tad atkal mīklaini pazudis. Kas zina, kur un kad to atkal ieraudzīsim. Tie, kas gleznu tomēr ir dzīves laikā paguvuši apskatīt, atzīst, ka tajā ir kas ļoti neparasts un dziļi neatvairāms, neskatoties uz to, kurš ir tās autors.
