“Dēļ visa tā, kas šodien notiek pasaulē un mūsu dzīvē, man ir sajūta, ka mums vairāk ir jānes gaisma. Tas nav ne politisks, ne māksliniecisks uzdevums, bet tīri cilvēcisks. Man pašam kā cilvēkam šobrīd ļoti gribas gaismu, un šajā lugā mēs ļoti daudz to atrodam,” saka režisors Dmitrijs Petrenko.
Sestdien, 11. novembrī, pirmizrāde Liepājas teātrī - „Jasmīns”, kas top pēc Ingas Ābeles lugas. Šis ir pirmais lielās zāles šīs sezonas jauniestudējums pieaugušajiem, kam režisors devis žanrisko apzīmējumu - gandrīz mistērija.
Ikdienas rutīnā un parādos iegrimuši savās lauku mājās ikdienu vada Jasmīne, viņas vīrs Artis un vecmāmiņa Ģertrūde. Līdz kādu dienu ierodas Jasmīnes māte Laura, atvedot sev līdzi arī Mihaelu... Šī ierašanās ne tikai izjauks ikdienas plūdumu, bet sabangos arī Jasmīnes dvēseli.
Jasmīnes loma uzticēta jaunajai aktrisei Kintijai Stūrei, izrādē piedalās arī Rolands Beķeris, Anda Albuže, Karīna Tatarinova, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Anete Berķe, Sandis Pēcis un Laura Jeruma.
Izrādes radošajā komandā režisors pieaicinājis scenogrāfi Mariju Ulmani, kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu, komponistu Jūliju Melngaili un gaismu mākslinieku Niku Ciprusu.
Izrāde iekļauta lielās zāles abonementā, līdz gada beigām to iespējams noskatīties arī 12. un 19. novembrī, kā arī 3. decembrī.
Rakstnieces un dramaturģes Ingas Ābeles daiļrade tev nav sveša - 2021.gadā Daugavpils teātrī iestudēji lugu „Tumšie brieži”.
Jā, tas arī mudināja mani turpināt Ingas Ābeles darbu iestudēšanu. “Jasmīns” ir ļoti skaists darbs, ko jau sen biju lolojis un vēlējies iestudēt. Tā ir viena no manām mīļākajām lugām, kas, patiesībā, savulaik raisīja interesi par teātri.
Es uzskatu, ka “Jasmīns” ir viena no spilgtākajām un dziļākajām mūsdienu latviešu lugām.
Kad studēju “režisoros”, mēs ar kursabiedriem iestudējām fragmentus no šī lugas, un man jau tad man bija skaidrs, ka tas ir ļoti sarežģīts darbs. Tas bija pirms vairāk nekā 15 gadiem, un es vēl neaptvēru tās dziļumu, tāpēc kādu laiku man pat bija bail skarties tai klāt. Kad Daugavpils teātrī iestudēju “Tumšos briežus”, mums bija tikšanās ar Ingu, un es viņai teicu, ka ļoti gribu iestudēt “Jasmīnu”. Viņa deva man savu svētību, sakot, ka gribētu, lai es to uztaisu -, jo tic, ka es to jūtu un saprotu. Viņa bija ļoti priecīga, ka “Jasmīns” atkal dzīvos, turklāt Liepājā.
“Jasmīns” jau piedzīvojis vairākus iestudējumus uz teātra skatuves. Ar ko “tavējais” būs īpašs?
Es cenšos nesalīdzināt. Bet es domāju, ka ar to, ka mēs šai lugā ļoti meklējam gaismu. Lugā ir ļoti daudz dēmoniskā un dzīvnieciskā, un mēs ar aktieriem ļoti daudz par to runājam. Ir tādas lugas, kurās jo dziļāk tu “roc”, jo vairāk melnā ieraugi, līdz pašam paliek baisi… Tā notiek ar Tenesija Viljamsa lugām - jo tālāk ej, jo viss paliek melnāks. Bet ar Ingas lugām ir otrādi - jo dziļāk tu ej cilvēkos, jo katrā ieraugi atveramies siltu un bezgalīgu gaismu. Tas arī ir mans galvenais uzdevums. Jo dēļ visa tā, kas šodien notiek pasaulē un mūsu dzīvē, man ir sajūta, ka mums vairāk ir jānes gaisma. Tas nav ne politisks, ne māksliniecisks uzdevums, bet tīri cilvēcisks. Man pašam kā cilvēkam šobrīd ļoti gribas gaismu, un šajā lugā mēs ļoti daudz to atrodam.
Katrā tēlā, kas varbūt sākumā šķiet nesimpātisks, ļauns un dēmonisks, mēs beigās tomēr atrodam un saskatām gaismu. Un tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi.
Atklāj, lūdzu, īsumā, par ko stāsta Ingas Ābeles “Jasmīns” - tiem, kuri to nav lasījuši.
Tas ir stāsts pat ģimeni, kurā ir Jasmīne un viņas vīrs Artis, kurš ļoti cenšas būt labs vīrietis, labs vīrs un labs cilvēks, bet, kā jau tas mēdz gadīties, viņam tas īsti nesanāk. Viņš nav biznesa cilvēks, viņš neprot rīkoties ar naudu, un ģimene tūlīt zaudēs savu māju, kas ir pārmantota no paaudžu paaudzēm. Un, kad viss ir jau ļoti slikti, ierodas Jasmīnes māte, kura vairākus gadus bija pazudusi. Visi domāja, ka viņa ir mirusi. Bet viņa ierodas, turklāt kopā ar savu ceļabiedru Mihaelu, un mājā sāk notikt dažādas pārvērtības… Tas, ka māte ierodas, ir neticami, mistiski, un skatītājs lai pats lemj, vai tā patiešām notiek, vai tā ir tikai mistērija…
Dzīve mūs iemāca pareizi reaģēt uz notikumiem un cilvēkiem. Spēlēt dažādas lomas, tādējādi aizsargājoties no sāpēm. Situāciju ir daudz, un mēs baidāmies uzvilkt neatbilstošu masku.
Taču visvairāk mēs baidāmies parādīt to, ka esam tikai cilvēki. Bet ja nu būt par cilvēku ir mūsu vienīgais uzdevums.
Šī luga ir par lielu izmisumu, kas iestājas, kad šķiet, ka dzīvē vairs nekas labs nekad nenotiks. Un par iespēju, kas mums tiek dota, lai visu mainītu saknē. Par neatbildamu jautājumu - vai kaisle, kam mēs izvēlamies sekot, var dot dzīvību, vai arī tā var tikai nonāvēt.
Medijos jau ir izskanējusi informācija, ka šajā sezonā esi aizgājis no Liepājas teātra, jo izturējis konkursu un ieguvis Igaunijas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja amatu.
Jā, jau no septembra pildu mākslinieciskā vadītāja pienākumus teātrī Tallinā, un tas nozīmē to, ka es paralēli daudz strādāju - gan starp mēģinājumiem, gan pēc mēģinājumiem man ir attālinātas tikšanās ar kolēģiem Tallinā, jo šobrīd aktīvi plānojam 2024./2025. gada teātra sezonu. Ir arī dažādas problēmas, kas jārisina vēl šajā sezonā, jo mainās režisori, mainās materiāli. Un, lai arī ģeogrāfiski es šobrīd esmu Liepājā, mentāli esmu gan Liepājā, gan Tallinā. Bet, kad piedalījos konkursā, kolēģi Tallinā zināja, ka tā būs - jau tad, kad iesniedzu dokumentus, brīdināju, ka man ir plāni un saistības, kuras nevēlos pārraut.
Jo es neesmu tāds cilvēks, kurš vienkārši aizver vienas durvis un atver jaunas. Mēs vienojāmies, ka pabeigšu šeit iesāktos darbus, un man arī ir svarīgas šīs divas izrādes.
Nākamajā rītā pēc pirmizrādes es braukšu uz Tallinu un mēnesi dzīvošu un strādāšu tur, bet pēc tam es atgriezīšos Rīgā, kur jau ir iesākts darbs kopā ar pasaules līmeņa režisoru Dmitriju Krimovu. Viņš Nacionālajā teātrī iestudēs izrādi “Pīters Pens. Sindroms”. Tai būs visai neliela saistība ar visiem zināmo Pīteru Penu, jo tā ir viņa oriģinālluga. Es strādāju kā režisora asistents, konsultants, un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par šādu iespēju - skatīties, kā viņš strādā, mācīties no viņa, palīdzēt. Šī sadarbība atsāksies decembrī un pirmizrāde ir plānota nākamā gada 1. februārī.
Pēc tam es atkal došos uz Tallinu, kur strādāšu līdz marta vidum, kad atkal atgriezīšos Liepājas teātrī, lai iestudētu izrādi “Ziloņa dziesma”, ko jau biju apsolījis un arī vēlos uztaisīt.
Ar kādu mērķi startēji konkursā uz Igaunijas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja amatu?
Es pats par to esmu pārsteigts. Kad pavasarī iestudēju izrādi (zviedru autora Tomasa Jansona drāmu “Bunden”/igauņu valodā - “Seotud”) šajā teātrī, kur man ļoti patika strādāt, aktieri mani uzrunāja, sakot, ka teātrī tuvojas konkurss uz mākslinieciskā vadītāja amatu, vai es nevēlos piedalīties… Sākumā negribēju, jo tā tomēr ir liela atbildība.
Bet tad es uz piecām minūtēm mēģināju iztēloties, kā tas būtu dzīvot un strādāt citā valstī, kur nevienu nepazīstu.
Un man likās, ka tas varētu būt interesanti un ļoti vilinoši. Runāju ar saviem draugiem, kuri nav saistīti ar teātri, un viņi vienbalsīgi teica, ka man viennozīmīgi ir jāmēģina. Faktiski pēdējā brīdī sagatavoju visus uzdevumus, iesniedzu un, kad uzzināju, ka ir 15 pretendenti, domāju, ka man nav izredžu. Bet tad man atnāca vēstule igauņu valodā, ko pārtulkoju un sapratu, ka esmu ticis otrajā kārtā. Tajā bija tikuši pieci pretendenti. Vasarā bija jābrauc uz “kolokviju”, un tad jau es sajutu, ka, iespējams, man viss izdosies.
Uz cik ilgu laiku tev ir līgums ar Igaunijas Krievu teātri?
Līgums ir uz pieciem gadiem jeb 3+2. Respektīvi, trīs gadi ir līgums, un tad, ja abas puses ir apmierinātas un vēlas turpināt sadarbību, tas tiek pagarināts vēl uz diviem gadiem. Bet pēc pieciem gadiem ir jauns konkurss, kas man šķiet ļoti pareizi un atbilstoši mūsdienu izpratnei par labu pārvaldību un teātri -, ka cilvēki rotē, nevis iesēžas amatos.
Kā tevi uzņēma Igaunijas Krievu teātrī?
Ļoti labi. Es to sajutu jau pavasarī, jo, kā jau teicu, iniciatīva par manu kandidatūru nāca no aktieriem. Un tas bija viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc vispār šai konkursā piedalījos. Tur ir ļoti spēcīgs aktieru kodols, un viņi visi ir ļoti dažādi - dažādu paaudžu, dažādu skolu aktieri, un es tiešām pie viņiem jūtos ļoti gaidīts.
Nebija žēl atstāt paša izaudzinātos aktierus Liepājas teātrī?
Es tā nedomāju, ka es viņus atstāju. Viņi ir izauguši, man ir ļoti interesanti skatīties, kā viņi turpina augt, un es joprojām turpinu ar viņiem strādāt. Izrādē “Jasmīns” galvenajā lomā ir Kintija Stūre, bet “Ziloņa dziesmā” spēlēs mans students Kārlis Ērglis. Mūsu sadarbība noteikti turpināsies arī nākotnē. Nav tā, ka es vairs nekad netaisīšu izrādes Liepājas teātrī.
Es ļoti gaidu, kad te ienāks jauns mākslinieciskais vadītājs, un es ceru, ka mēs atradīsim kopīgu valodu un ka mani šeit gaidīs arī turpmāk.
Es iegūšu jaunu pieredzi citā teātrī, citā valstī un ar to nākšu atpakaļ. Un tas arī ir ļoti svarīgi.
Kāds šobrīd ir emocionālais noskaņojums Liepājas teātrī?
Es domāju, ka ļoti silts un radošs. Sākumā bija visādi, bet man liekas, ka šobrīd kolektīvs ir ļoti vienots. Šķiet, ka visi strādā ar vēl lielāku degsmi, lai gan sev, gan skatītājiem pierādītu, ka spēj stāvēt pāri konfliktiem, ka var būt atšķirīgi viedokļi pret notiekošo. Un to var just.
Es neatceros, kad mēs pēdējoreiz strādājām ar tādu mīlestību viens pret otru un pret izrādi. Jā, šis ir ļoti vērtīgs pārmaiņu laiks.
Esi jau iedzīvojies Tallinā?
Vēl pāragri par to runāt, jo tur neesmu pārāk ilgi. Bet katru reizi, kad turp aizbraucu, jūtos labi. Man patīk tur būt, tur elpot. Patīk cilvēki un viņu brīvības pakāpe. Tur ir mazāk baiļu, vairāk atvērtības, un tas mani ļoti uzrunā.
