“Bērnībā man nebija daudz mantu, vairāk spēlējos ar akmeņiem un vardēm, un ticēju, ka, sabučojot vardi, var tikt pie prinča. Toties tagad varu izspēlēties ar lellēm ne pa jokam,” saka Līga Grabovska.
Rīgas Kultūras un atpūtas centra “Imanta” 2. stāva galerijā aplūkojama viņas darināto leļļu izstāde “Aiz trejdeviņiem kalniem”, kur īpašs uzsvars likts uz dažādo mums apkārt un tā interpretāciju. Izstādē ir iespēja aplūkot gan meža gariņus, gan sēnes, briežus, kukaiņus, dārzeņus un citus pasaku tēlus. Lelles ir iespēja redzēt ne tikai stendos, bet sajust pilnīgu to klātesamību. Izstādē var aplūkot arī instrumentus, ar kuriem lelles tapušas.
Lelles darinātas vairākos stilos un tomēr amata meistares Līgas Grabovskas rokraksts ir atpazīstams ikkatrā tēlā.
Izstāde apmeklētājiem pieejama katru dienu no plkst. 10.00 līdz 20.00. Ieeja bez maksas.
Līga Grabovska ar leļļu darināšanu sākusi nodarboties nesen. “Rokdarbi mani interesē jau sen - man ir “nemierīgas rokas”. Nāku no ģimenes, kurā visi māk kaut ko radīt, visi ir mākslinieciski. To, ko nevaram nopirkt, to uztaisām paši,” saka Līga, atklājot, ka brālis ir “koku pavēlnieks”, brīvos brīžos rada mūzikas instrumentus, mamma ada, tamborē, šuj, vāra ziepes, ir sašuvusi arī dažas lelles. Savukārt tētis ir vairāk “direktors”, viņam vienmēr esot kāds padoms.
“Es vienmēr esmu apbrīnojusi leļļu meistarus, bet nekad nebiju domājusi, ka arī pati to varētu.
Bet - saņēmos un izdarīju!” saka Līga. Leļļu pasaulei viņa pievērsās kovida laikā, jo darba bija mazāk. Sāka meklēt meistarklases internetā. “Man ir grūti sēdēt un neko nedarīt, bet es biju priecīga par mājsēdi. Kamēr citi īgņojās, man galva bija pilna ideju.”
“Leļļu pasaule ir tik plaša, ka viena mūža nepietiks, lai visu apgūtu,” saka leļļu darinātāja. Viņa stāsta, ka sākotnēji bija vēlme tikai izmēģināt savus spēkus, bet vēlāk atklāta interneta pasaule, kas dod iespēju pabūt attālinātās nodarbībās pie dažādām meistarēm jebkurā pasaules malā.
“Ar skolotāju meklēšanu tepat uz vietas nekas nesanāca, tādēļ ielūkojos internetā. Caur vienu meistaru atradu citu, un tā tas mani “ievilka”. Vēl tagad mācos un aizpildu robus zināšanās. Ir meistares, kuras darina tikai lupatu lelles, ko modernāk būtu saukt par tekstila lellēm, bet arī tur ir vēl smalkāki iedalījumi. Ir skaistās, tīrās tekstila lelles.
Un tad ir vēl tādas, kuras izskatās jau “labu laiku padzīvojušas”. Vēl ir lelles, kuru ķermeņa daļas ir veidotas no īpaša materiāla, kas līdzīgs plastilīnam. Ir gaisa sacietējošs un tāds, kas jācep krāsniņā. Var izgatavot lelles jauktā tehnikā. Un “teddy” lāču šūšana ir atkal cita pasaule. No katra meistara var paņemt sev vajadzīgo un sākt radīt,” stāsta Līga. Viņa mācījusies pie dažādām meistarēm (Olga Norveliene, Olga Muravjova, Ksenija Mikhejeva, Irena Varna, Tatjana Kuzņecova) un ekspozīcijā būs skatāmi arī darbi, kuri radīti pēc šo meistaru meistarklasēm.
“Mani ļoti aizrāva vecināšanas process. Man patīk senas lietas, es varētu dzīvot antikvariātā...” Līga pasmaida un atzīst: galvenais ir nebaidīties. Radot, ir jābūt drosmīgam un jāeksperimentē.
Leļļu pasaule ir plaša, liela un nebeidzama. Līga stāsta, ka iedvesmu leļļu radīšanai viņa rod gan grāmatās, gan filmās, gan citu autoru mākslas darbos. Un, jā, idejas arī sapņos atnāk.
“Materiālus veidošanai var atrast visur - dabā, arī hobiju veikalos šis tas ir, bet lāču audumus pasūtu no Vācijas. Parastos audumus (kokvilnu, linu) var atrast mammas skapī,” Līga pajoko, piebilstot, ka podziņas var meklēt omīšu lādēs.
“Man ir forši līdzcilvēki, kuri man atdot vecās podziņas, mežģīņu gabaliņus. Visi sīkumiņi noder. Un vēl jau var darināt savu īpašo lelli no kāda sava, vairs nevelkama, apģērba gabala, kuru atdot žēl, izmest nevar - tad tam var dot otru iespēju.”
Taujāta, kurš mirklis lelles darināšanā ir pats aizraujošākais, Līga atteic, ka viss process ir aizraujošs.
“Viss sākās ar kādu ideju. Sāku darināt lelli un izrādās, ka viņa negrib būt tāda, kā es esmu iecerējusi... Un tad nākas piemeklēt citus aksesuārus un top pavisam cits darbs.”
Līga atzīst, ka nereti gadās, ka pats radīšanas process pārvēršas par smieklu terapiju -, kamēr piemeklē “pareizos” matus, smukāko roku vai kāju garumu.
“Radīšanas procesā galvenais ir atcerēties, ka eksistē arī reālā pasaule, ka vajag arī paēst un gulēt aiziet. Gadās, ka process tā ievelk, ka pacel acis un jau gandrīz nākošā diena pienākusi. Radīšanas process nav ātrs, bet izvēršas gana meditatīvs,” saka leļļu māksliniece. Viņa saka, ka neprot meditēt, bet, radot lelles, prāts atslēdzas no ikdienas. Tāpēc radīšana ir viņas meditācija.
“Patiesībā ir tā, ka lelles es tikai radu un nedomāju, vai kādam patiks vai nepatiks.
Man ir svarīgi radīšanas procesā izvilkt no sevis emociju un iestrādāt darbā. Jā, tādēļ liela daļa manu darbu ir bēdīgi un melanholiski, jo es pati tāda esmu,” Līga atzīst.
Tāpēc, viņasprāt, ja darbs ir radīts, ieliekot tajā kādu daļiņu no sevis, vienmēr būs kāds, kurš ieskatīsies lellē un teiks: “Kā tu varēji radīt to, kas tieši man ir vajadzīgs?”. “Es teiktu, ka cilvēki manos darbos atrod katrs savu emociju, savu īpašo saikni. Savā ziņā tie ir darbiņi ar dvēseli,” saka Līga.
Pēc viņas domām, lelles mums mēģina pavēstīt, ka mēs esam vienādi un tajā pašā laikā atšķirīgi - novērtēsim sevī atšķirīgo un īpašo, nebaidīsimies būt tie, kas esam!
Līga stāsta, ka vismīļākā lelle parasti ir tā, kura ir radīšanas procesā. Un tad viņa to palaiž vaļā no sevis un atdod pasaulei. Ja, viņas lelles ir iespējams arī iegādāties, jo māksliniece ir par to, lai lelles atrod jauna smājas.
“Un vēl ir tā, ka man grūti savas lelles nosaukt par lellēm, man tie ir radījumi,” viņa piebilst.
“Bērnībā man nebija daudz mantu, vairāk spēlējos ar akmeņiem un vardēm, toties tagad varu izspēlēties ar lellēm ne pa jokam. Bet man bija lelle, kas bija pakaļdarinājums Bārbijai. Atceros, ka krāju monētas metāla kafijas bundžā un, kad bundža bija pilna, braucām pirkt lelli. Nezinu, cik daudz naudas nācās pielikt vecākiem, lai to varētu nopirkt, bet - jā, es tiku pie lelles!” Līga labprāt pakavējas bērnības atmiņās. Tajā pašā dienā viņa aizbrauca ciemos pie vectēva un lelle, protams, tika ņemta līdzi.
“Kamēr dzērām tēju, sunīte Zuze nograuza lellei kājas... Mana pasaule bija sabrukusi…
Bet tētis paņēma koka gabalu - mums bija malkas apkure -, nazi un manai jaunajai lellei tapa koka kājas. Kā tagad atceros, ka tētis jautāja, vai tiešām gribu lellei tik tievas kājas, smukāk būšot, ja būs mazliet dūšīgākas,” Līga pasmaida un piebilst, ka tēta darinātajām jaunajām koka kājām derēja pat smalkās kurpītes.
Par leļļu darināšanu Līga nesapņoja, bet viņai patika dzīvot “paralēlajā pasaulē”. “Es ticēju, ka, sabučojot vardi, var tikt pie prinča. Ticēju, ka ezerā esošās putas kādreiz ir bijušas nāriņas.
Es vēl tagad ticu pasakām. Varbūt tādēļ varu izdzīvot katras lelles tēlu,” domā leļļu meistare.
Līga Grabovska ir beigusi Āgenskalna Valsts ģimnāziju, konditoru kursus un kādu laiku arī strādājusi par konditori. Mācījusies floristikas skolā, studējusi astroloģiju, taro, rūnas.
Jau vairāk nekā 14 gadu viņas ikdiena paiet Teikas klīnikā, kur Līga ir reģistratore. Un brīžos, kad nestrādā, viņa rada, un ar savām radītajām lellēm aicina iegrimt pasaku pasaulē un pasapņot.
Interesanti, par ko viņa pati visvairāk sapņo? “Es droši vien gribētu, lai vienmēr uzvar labais. Zinu, zinu, ka bez ļaunā mēs nespētu novērtēt labo, un tomēr... Bet gan jau jautājums ir par citiem maniem sapņiem. Es sapņoju un ceru, ka kādreiz man būs dzīves telpa, kurā būs iespēja iekārtot arī darbnīcu, jo radīšanas procesam vajag vietu. Diezgan daudz vietas.”
Un vēl Līga cer, ka viņai būs laiks radīt jaunus darbiņus, rokas jau niez. “Ziemas tumšais laiks lai paliek ideju meklēšanai un spēku atgūšanai. Gaidīsim pavasari, varbūt atnāks jaunas iespējas un idejas!”
