“Man vislielākais prieks būtu, ja šai namā valdītu saticība un radošs nemiers. Lai skatītāji aktierus mīlētu, cienītu un nēsātu uz rokām – tā, kā tas ir bijis daudzus, daudzus gadus. Lai top! Lai plaukst Latvijas Nacionālais teātris!” tā savā 80. dzimšanas dienā teica viens no skatītāju vismīlētākajiem teātra un kino aktieriem Uldis Dumpis.
Teātrī ir Dumpis!
“Vai teātrī ir dumpis?” Reiz saņēmis šādu telefona zvanu, teātra sargs sabijies un atteicis, ka nē, teātrī viss ir mierīgi. Bet otrdien, 3. oktobrī, teātrī nekas nebija mierīgi, jo - teātrī bija Dumpis! Šajā vakarā uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pulcējās teātra kolektīvs un viesi, lai godinātu Uldi Dumpi viņa 80. jubilejā. Būdams godprātīgs, asprātīgs, lēnprātīgs un visādi citādi prātīgs, viņš ļāvās teātra neprātam un savā svētku dienā piekrita būt uz Nacionālā teātra skatuves, kur pavadīti gandrīz 60 gadi -, lai satiktu ne tikai kolēģus no sava un citiem teātriem, bet arī savus uzticamos skatītājus.
Jubilejas pasākumā, kas notika draudzīgajā “Silmaču saimē”, par teatrālu un kinematogrāfisku sveicienu rūpi turēja režisori Edmunds Freibergs un Ināra Slucka, un vakara vadītājs Egils Melbārdis, bet ar sirsnīgiem sveicieniem uz skatuves kāpa gan Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols, gan Kultūras ministre Agnese Logina, gan Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, gan kolēģi no Valmieras drāmas teātra, Liepājas teātra, Latvijas Nacionālās operas un baleta, Latvijas Leļļu teātra un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Un, iespējams, no mākoņa maliņas uz to visu noskatījās arī šai vakarā daudzkārt pieminētais jubilāra pasniedzējs, režisors Alfreds Jaunušans, viņa tuvākās skatuves partneres Antra Liedskalniņa un Astrīda Kairiša, un citi debesu teātra iemītnieki.
Var būt mierā un laimīgs
Aktiermeistarības izcilība ir grūti izmērāms un vārdos nosaucams lielums, bet skatītāju mīlestība gan, un tās Uldim Dumpim nudien netrūkst. Par to varēja pārliecināties ikviens jubilāra sumināšanas pasākuma viesis, jo tik patiesa sirsnība un mīļums, kas visa vakara garumā plūda jubilāra virzienā, viennozīmīgi apliecina milzu cieņu, absolūtu apbrīnu un bezgalīgu mīlestību.
Sveicot savu kursabiedru, istabas biedru, radošo brāli, draugu un kolēģi dzimšanas dienā, Valmieras drāmas teātra aktieris Rihards Rudāks teica: “Uldi, kopš tās dienas, kad tu fakultātes kopmītnēs lidoji uz raganas slotas kāta, ir pagājis milzīgi liels laiks, un tu ar šo slotas kātu esi nolidojis lielu trajektoriju, milzīgu distanci - līdz lielajai skatuvei, ko sauc par dzīvi. Tu vari būt mierā un laimīgs.”
Rihards Rudāks klātesošos aicināja aizdomāties: “Kolēģis no Dailes teātra, kurš arī ir mūsu amata brālis, ir paziņojis, ka mūsu nozarē ir iestājusies turbulence. Bet turbulence, kā mums skolā mācīja, ir diezgan bīstams process, kas var sagraut un aizraut līdzi. Savukārt Nacionālā teātra jaunais direktors, kurš ir mākslu kolekcionārs un saprot kolekcijas vērtību, saka: “Paga, paga, kamēr teātra stūrakmens bija Uldis Dumpis, nekādu turbulenču šajā nozarē nebija…” Ir vērts padomāt.”
Rihards Rudāks uzskata, ka teātra mūza, par ko bieži mīlēja runāt viņu pasniedzējs Alfreds Jaunušans, pret Uldi Dumpi bijusi ļoti labvēlīga un mīļa. “Jo tu esi tāds, kāds esi. Tu pats. Tu vienmēr visur un visos laikos esi bijis tu pats. Un tāpēc mēs tevi mīlam, un tāpēc tevi mīl visa Latvija. Tevi mīl arī Valmieras teātris, kas jau 25 gadus tevi uzskata par savējo. Un man liekas, ka par to, ka tu esi tāds, kāds esi, ka tu esi tu pats, tev milzu pateicība jāsaka labākajai Rīgas meitenei - Dainai…”
Bezgalīga skatītāju mīlestība
Paldies par kopīgo laiku teātrī Uldim Dumpim teica arī kādreizējais Latvijas Nacionālā teātra direktors (2006-2017), tagad LTDS priekšsēdētājs Ojārs Rubenis: “Kad man bija tā laime ar tevi šajā teātrī kopā strādāt, tu mani daudzkārt esi mierinājis: “Neņem, Ojār, galvā! Viss pāries.” Un tā tiešām ir - viss ir pārgājis. Bet tu esi ļoti laimīgs cilvēks! Daudzi tavi kolēģi šodien uz tevi noskatās no mākoņa maliņas, bet tu esi uz šīs skatuves kopā ar saviem kolēģiem, draugiem un visiem mīļajiem. Tu visu mūžu esi nodzīvojis ar vienu sievu, tev ir bērni, mazbērni un četri mazmazbērni. Un - tev ir visu skatītāju mīlestība!”
Šajā sakarā - par to, cik ļoti Uldi mīl skatītāji - Ojārs Rubenis izstāstīja vienu gadījumu. “Uldis ļoti reti slimoja un, ja slimoja, tad tas bija nopietni. Reiz Uldim bija aizgājusi ciet balss, atnāca izrāžu vadītāja un teica: “Uldis šovakar nebūs”. Bija jāspēlē izrāde “Latgola.lv” (Uldim Dumpim tajā bija galvenā - Ontana - loma). Izsaucām dublantu no Latgales - Antonu Stašānu, un Uldis bija aizskatuvē, lai “uzraudzītu” izrādi. Bet man bija jāiziet pie skatītājiem un tas jāpasaka. Teicu: “Mīļie skatītāji, man jums ir divas ziņas: viena laba, otra - slikta. Labā ziņa ir tā, ka izrāde šovakar notiks”. Zālē bija klusums, skatītāji gaidīja, ko teikšu tālāk. “Bet sliktā ziņa ir tā, ka Uldis Dumpis šovakar nebūs.” Tajā brīdī kāda dāma baltā žaketē ceturtajā rindā sāka kliegt: “Nē! Nē! Es tik ilgi gaidīju šo brīdi, tas nevar būt!” Tad teicu, ka ir vēl viena laba ziņa: Uldis Dumpis ir dzīvs! Viņam tikai ir pazudusi balss...”
Mīļš, mīļš paldies
“Neko jaunu jau es nepateikšu, kā vien mīļo vārdiņu “paldies”,” jubilejas vakara noslēgumā, uzrunājot klātesošos, patiesi saviļņots bija Uldis Dumpis.
“Protams, dzīvē gājis ir visādi, bet labu cilvēku atbalsta man nekad nav trūcis. Tā bija jau bērnībā - es atceros savu mammu un vecāsmammas, ar kādu mīlestību tiku audzināts. Tā bija arī skolas gados Īslīces skoliņā - es vēl piedzīvoju ulmaņlaika skolotājus, un viņi visi man palikuši īpašā atmiņā. Tā bija cita paaudze, ar citu domāšanu. Vēlāk viss mainījās, mēs visi mainījāmies, tur neko nevar darīt. Bet pedagogi man bijuši brīnišķīgi līdz pat Teātra fakultātei konservatorijā, kur mans mīļais skolotājs bija Alfreds Jaunušans, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Nacionālā teātra galveno režisoru. Visiem maniem pedagogiem un režisoriem man jāsaka liels, liels paldies! Milzu paldies jāsaka arī maniem dakteriem, kuri ir šeit, zālē. Es pieņemu, ka bez viņiem es šeit nestāvētu… Man paldies jāsaka manai ģimenei - manai Dainītei, bērniem, mazbērniem, mazmazbērniņiem. Viņi visi ir ne tikai mīļi, tas būtu par maz teikts, bet vienmēr arī ļoti, ļoti atbalstoši, un mēs sevišķi to izjūtam tagad, kad paši vairs nevaram visu izdarīt, kā gribētos. Mīļš, mīļš paldies visiem cilvēkiem, kuri man dzīvē nākuši pretī un stāvējuši blakus!”
Bija žēl šķirties no teātra
Īpašu paldies jubilārs teica arī saviem skatuves kolēģiem, atzīstot, ka savā laikā diezgan neapdomīgi izteicies, ka tad, kad būs jāaiziet no teātra, viņam nebūs tik daudz žēl šķirties no paša teātra, cik no kolēģiem.
“Tagad tas ir noticis, un tajā ir sava daļa taisnības, ka man pietrūkst manu mīļo kolēģu, tikai vienu gan es pāršāvu pār strīpu - bija gan bišķiņ žēl šķirties no teātra. Tas nebija tik vienkārši, bet nu jau tam esmu ticis pāri un tagad esmu pilntiesīgs pensionārs. Paldies jums par šo vakaru, par visu to enerģiju un izdomu, ko tajā esat ielikuši! Un pāri visam es gribu pateikt vienu lietu - man vislielākais prieks būtu, ja šai namā valdītu saticība un radošs nemiers. Radošs (!) nemiers. Lai skatītāji aktierus mīlētu, cienītu un nēsātu uz rokām - tā, kā tas ir bijis daudzus, daudzus gadus. Lai top! Lai plaukst Latvijas Nacionālais teātris!”
ULDA DUMPJA PĀRDOMAS PAR TEĀTRI
(no Līgas Blauas grāmatas “Uldis Dumpis. Zemgalietis”, 2015)
“Darbs ir darbs. Nav ko romantizēt un stāstīt, ka izrādes rītā jau no astoņiem esmu milzīgā sajūsmā, jo vakarā kāpšu uz skatuves un spēlēšu. Skaidrs, ka tā nav! Es neesmu citu darbu strādājis, visu mūžu to vien darījis, kā tai teātrī dzīvojis. Es nezinu, kā ir citās vietās, bet aktiera darbs un teātra dzīve ir interesanta ar to, ka tā vienmēr ir mainīga un nekad nav uz vietas stāvoša.”
“Aktiera profesijā tu nekad neesi drošs, vai dari pareizi. Tajā var izgāzties ar visu pieredzi, goda nosaukumiem un tituliem. Tie neko negarantē, nepasargā no neveiksmes. Protams, ar gadiem jau kaut ko iemācies un apjēdz, bet pret neveiksmēm paliec tikpat neaizsargāts, kāds biji aktiera gaitu sākumā. Katra jauna izrāde, jauna loma atkal ir eksāmens. Un tā visu mūžu.”
“Man bijušas lomas, kuras ļoti nav patikušas, pirms kurām jau divas dienas iepriekš man ir štruntīgs garastāvoklis, un tieši tajās esmu dabūjis sezonas balvu par labāko vīrieša lomu. Pašsajūta ir padomdevējs, uz kuru nevar paļauties un kuram nevar uzticēties. Es to nemāku izskaidrot. Šajā profesijā mūžīgi jālec nezināmajā. Tāpat kā precoties vai pērkot lietotu autiņu, arī jaunu lomu saņemot, nekad nezini, kas tevi sagaida.”
“Man ļoti grūti atbildēt, kad man jautā, kādā dramaturģijā man vislabāk patiktu spēlēt. Tradicionālā atbilde būtu - labā. Es nekad to neesmu dalījis, katram laikam un reizei ir savas noskaņas. Un, kad tu tai darbā esi iesaistīts, gribot negribot kļūsti par tā darba patriotu. Un neviens aktieris, lai varbūt arī viņam tā luga nepatiktu, negrib nospēlēt slikti - grib taču savu spēju robežās izdarīt to, ko no viņa prasa.”
“Teātrī nedrīkst svilpot. Tā tu izsvilpsi sevi ārā. Ja mēģinājumā no rokām izkrīt lugas eksemplārs, vienalga, vai tas būtu Kārlis Sebris vai jaunais Uldis Anže, automātiski - ar pakaļu virsū, un vēl ieteicams septiņas reizes piesist dupsi pie zemes. Citādi izgāzīsi lomu. Izrādes laika, dodoties uz skatuvi, ģērbtuvē pie spoguļa visām lampām jāpaliek degot. Senāk aktrises pirms izrādes nekad neesot gājušas čurāt. Tā temperaments saglabājoties lielāks.”
“Laikam jau tāds brīdis nekad nepienāks, kad nebūs ne mazākā uztraukuma. Bijušas izrādes, pirms kurām esmu diezgan mierīgs, lai arī tās maz spēlētas, un bijušas izrādes, kas spēlētas simt piecdesmit reizes, taču jau divas dienas iepriekš esmu nervozējis. Tas ir tad, ja kaut ko neesi pareizi uzķēris, kaut ko nesaproti un nepareizi dari, un, ja izrādes laikā visa zāle klepo, tad ir skaidrs, ka zāle nav vainīga, mēs esam vainīgi.”
“Kāds no vecajiem kolēģiem jaunībā man mācīja - kritiku vajag uzklausīt, bet visu uzņemt ar vēsu prātu. Sākumā tas nebija tik vienkārši. Ja ar recenzijā uzlieto saldo sīrupiņu pāris dienas jutos pacilāts, tad, sagadoties pēc kārtas pāris neveiksmīgām, tie bija divi norakstīti gadi… Bet tad atkal patrāpās viena laba loma - tevi atkal pamana un secina: “Re, nav viņš vēl galīgi miris!” Vērtīga kritika ir tikai tā, kura mani ir vērsusi paskatīties uz lietām tā, kā es vēl nebiju iedomājies vai biju palaidis garām. Katrs dara savu darbu. Gan režisors, gan kritiķis, galu galā, kam tad tas viss tiek darīts? Tiem, kas sēž zālē.”
“Mēs aktieri, vairāk vai mazāk esam ierindas komandas cilvēki. Mēs esam mozaīkas gabaliņi, ko liek kopā, ne individuāli radītāji. Un tā tam arī faktiski dzīvē ir jābūt. Izstiepies vai saraujies, bet režisors teātrī ir galvenais, jo, lai cik tas triviāli skanētu, - teātris ir kolektīvs darbs, kur ir viens vadītājs - režisors.”
“Bez režisora es vienmēr jūtos kā nepiesiets teļš. Esmu spilgti izteikts režisora aktieris, viens es neko nevaru izdarīt. Aktieris vienmēr grib iet pa to vieglāko ceļu, un tas reti kad ir labākais. Man vajag vienu, kas uz mani skatās ar kritisku aci un aizrāda. Esmu jau intervijās atkārtojis sava skolotāja Alfreda Jaunušana vārdus, ka pašsajūta ir stipri mānīga lieta. Tā tas ir - aktieris pats sevi nevar objektīvi novērtēt.”
“Esmu ļoti jutis, ko nozīmē zāles atsaucība - gan komēdijās, gan nopietnos gabalos. Tad tu jūti, ka nesities kā pret sienu, ka seko ļoti līdzi. Briesmīga sajūta - kad izrāde ir aizgājusi jau savu ceļu pie skatītāja, bet es skaidri zinu, ka ir vietas, kuras man neiznāk un ko es nevaru. Pats saproti, ka tas ir slikti, bet izmainīt vairs nevari neko. Un arī kritika nelīdz, jo tas jau ir piedzimis bērns. Retai izrādei laika gaitā var mainīties temporitms, bet lielos vilcienos - kāda tā ir piedzimusi, tāda arī ir. Kliba vai strauja, sauciet to, kā gribat, diemžēl tā tas ir. Izrāde profesionālā teātrī ļoti reti kad mainās, un loma kardināli - nekad.”
“Būtu melots, ja es teiktu, ka naktis neesmu gulējis, par lomu domādams. Teātrī mani vienmēr saistījis nevis rezultāts, bet interesanti, forši cilvēki, un vienmēr kaut kas jauns. Kad nāk pirmizrāde, visi ir nervozi. Kādreiz man likās, ka uztraukums ir pārejošs, bet pirmizrādēs tas nenotiek. Trakākais ir tas brīdis… kad tu sēdi augšā garderobē un translācijā dzirdi, kā zāle šalc. Kad sākas izrāde, uztraukums it kā pazūd, bet notiek visādi joki - stīviem pirkstiem ņem pelnu trauku un ņem garām, skaties uz otru, bet neko neredzi, sauc pats sevi vārdā. Tagad es saprotu, ka teātra spēlēšana, visa tā aktieru būšana zināmā mērā ir atkārtošanās - cik nu mums katram Dievs tos štampus devis.”
“Pa šiem gadiem man gājis visādi: kalnā - lejā, kalnā - lejā… Bijušas veiksmes un neveiksmes. Bijuši gandarījuma brīži un vilšanās. Esmu teicis: nevaru izdarīt! Esmu šaubījies, vai vispār gribu darīt. Tikai no malas izskatās, ka tā ir skaista dzīve. Ļoti daudz reižu esmu domājis, ka jāmet miers un jādara kas cits.”
“Es stipri šaubos, vai man tā talanta bagāža ir tik liela. Visus šos daudzos gadus es drīzāk esmu pārdzīvojis, ka man nav tā talanta. Esmu šaubījies bez savas jēgas. Kādas dotības, protams, ir, citādi teātrī piecdesmit gadus nebūtu noturējies, bet mazvērtības kompleksi man ir nākuši kā virusī. Un ne vienu reizi vien! Tikai skaļi jau par to nerunā un neapspriež.”
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv