“Ļoti izbaudu bērzu viegli dzeltenīgo, ņirbošo lapu krāsu un piesātināti zvaigžņotās rudens debesis. Un īpašās smaržas gaisā, kas raksturīgas rudenim un raisa visspēcīgākās sajūtas. Tās aicina pievērsties iekšējākiem procesiem un pēc rudens ekvinokcijas arī pienākas atrast vairāk miera un laiku pārdomām,” saka māksliniece Maija Muižniece.
Galerijas “Bazar’t” telpās t/c “Mols” otrajā stāvā atklāta mākslinieces Maijas Muižnieces darbu izstāde “Neskartās zāles smarža”. Tā būs aplūkojama līdz 31. oktobrim.
“Vairāk nekā gadu tapa gleznas ar domu par šo izstādi. Ir gleznas, kuras iesāktas dabā, bet turpinātas studijā, līdz noskaņa un visi smalkumi ir “savās vietās”. Taču lielākoties darbi top vispirms “iekšpusē”, baudot apkārtējas vides un gaismas spēļu fantastisko dāsnumu un pilnību, un tad tie pamazām studijā nonāk uz audekla,” atklāj māksliniece. Viņa stāsta, ka dažām gleznām aizsākums ir atklātās jūras gaisma un vējš, smilgu piesātinātie ritmi, krāsu bagātība un dabas neparastās attiecības piekrastē.
Citas ir radušās, iedvesmojoties no neskartās dabas dārgumiem vietā, kur parasti pastaigājas vien bebri, stirnas un alnis - spriežot pēc vienīgajām tur jebkad sastaptajām pēdām.
“Un, protams pļavas, kas nav atdotas mauriņiem - pļavas, kas var ziedēt un dzīvot savā daudzveidībā, smaržot un sisināt naktīs, un dziedāt savā krāsu mainīgajā buķetē,” saka māksliniece. Viņai ir skumji vērot, cik neatlaidīgi plešas aizvien jaunas platības, kas tiek atņemtas dažādībai un atdotas nedzīvam, skūtam zālājam, kas bieži vien tiek arī mēslots un ne tikai... Lai pēc ieilgušas modes tendences dārzs it kā izskatītos sakopts.
Maija Muižniece ar saviem darbiem aicina uz empātiju un mīlestību pret vidi, no kuras esam atkarīgi, ar kuru esam saistīt -, lai sajustu, cik dzīva ir vide mums apkārt.
“Pamazām, īpaši Eiropas dārzu žurnāli, piedāvā ieteikumus videi draudzīgāka pļavas dārza izveidei un kopšanai, tāpat arī vietām, kur ir vēlme uzturēt īsāku zāli, var audzēt ziedošus augus. Ļoti ceru, ka šī izpratne strauji ienāks arī Latvijas piemāju dārzos. Arī pašvaldības varētu veicināt izpratni par vidi, tā vietā, lai noteiktu piegulošās teritorijas zāles īsumu,” uzskata māksliniece.
“Dabas nostūru dārgumi ir vērtība. Maģiskie mirkļi, uzturoties dabā, rada bērna prieku par esību un visu apkārtnes vibrējošo, pukstošo un kūsājošo, dievišķi caurstrāvoto būtību. Ne jau vienmēr daba ir laimīga un atpūtusies - citreiz tai jāpārcieš sausums, vētras vai citas likstas. Par spīti tām, dabas gari virmo un dejo nerimtīgi, gan saules apžilbinātā dienā, gan klusā mēnesnīcā. Tie mirkļi, kad izdodas sajust dabas garu klātbūtni, piepilda ar laimi. Ūdens virsma trīs un gaismas staru pielietā krastā neparasti skaisti san smilgas. Smaržo dabas dvēsele un dzīve ir neaprakstāmi skaista. Pieredzot šādu burvību, prāts apklust un esība priecājas. Tie ir mirkļi, kurus Maija notver un vēlāk iedzīvina uz audekla, liekot kārtu pa kārtai niansētus krāsu toņus un turpinot šos mirkļus pagarināt,” tā šo izstādi raksturo galerijas “Bazar’t” vadītāja, mākslas izstāžu kuratore Inese Drone. Viņa uzsver, ka šī izstāde, kurā izliktas vairāk nekā 20 un vēl aptuveni 10 nelielas gleznas (25x25cm) no cikla “dabas fragmenti”, pārsteidz ar noskaņu smalko niansētību un mierpilno redzējumu.
“Tie ir stāsti par mums, par mūsu spēju ieklausīties vidē un sevī, savā dziļākā būtībā, kas jūt saikni un dabas ritmus,” piebilst māksliniece.
“Daba mums visiem ir tik klātesoša un pierasta, ka nereti kļūst pašsaprotama, ikdienišķa un, iespējams, pat nepilnīga -, jo ir vēlme to uzlabot, mainīt, pielāgot visdažādākajām kaprīzēm. Cilvēce ir apguvusi neskaitāmus izniekošanas veidus - ar ziedu krāsām bagātu pļavu pārvēršot par vienveidīgi zaļu mauriņu, piesātinot apkārtni ar plastikātu atkritumiem,” stāsta Inese Drone, norādot, ka Maijas darbos nav pretstatu cīņas ainu, kas bieži tiek ņemti palīgā, uzrunājot sabiedrību par mums visiem svarīgajām vides problēmām.
Tajos ir garām slīdoša dabas brīnuma sajūta - ieelpa, vējš, esība... Kāda mirkļa pārejošā klātbūtne, saglabāta uz audekla.
Māksliniece aicina just, ļauties, apjaust un būt, iegrimt dabas mirkļu noskaņās un izjūtās. “Apturēt laiku”, lai rit dzīves sekundes savā vaļā…
“Protams, es nevaru apturēt laiku, bet aizmirst steigu, prāta rosību un sadzīviskās darīšanas, spriedumus un aizspriedumus gan - kad priekšā ir dabas burvība, kas ieskauj ar savu īpašo rimto ritmu un savu laika izjūtu. Un tieši tāpēc vēlos ar to dalīties,” saka Maija Muižniece, paskaidrojot, ka ar spriedumiem un aizspriedumiem domāts par pļaujmašīnas lietošanas paradumiem.
Māksliniece stāsta, ka viņas radošā iedvesma ir pati daba. Gaismas noskaņas. Krāsas. Gan tās, ko redzam apkārt, gan tās, ko zinātne pamazām radījusi - pigmenti.
“Man ļoti, ļoti patīk pigmenti. Daudz lasu un interesējos par to izcelsmi un īpašībām, jo gleznojot ir ļoti labi izprast arī darba materiālu - to, kā fizikāli, gaismu atstarojoši ķīmisku elementu graudiņi var radīt brīnumainu noskaņu uz audekla.
Tā ir stāstu vērta pasaule - kaut vai tikai tas, kā atšķiras titāna baltais no cinka baltā, un kā mainās efekts, tos jaucot ar citiem toņiem.
Pamazām tiek izgudroti aizvien jauni pigmenti un tādējādi attīstās iespējas māksliniekiem radīt attēlus, un man tas šķiet ļoti īpašs process. Joprojām ne visus toņus, ko spējam redzēt, un vēl jo vairāk - izfantazēt, ir iespējams attēlot ar šiem pigmentu graudiņiem, kas pamatā ir dažādi apstrādāti ķīmiskie elementi. Tie, atkarībā no tehnikas, ir savienoti ar kādu no saistvielām un tad kļūst par mums pazīstamu krāsu tūbiņā. Tāpēc arī ļoti novērtēju kvalitatīvas krāsas, kas ir iespējami bez pildvielām un piemaisījumiem,” stāsta Maija Muižniece.
Lai varētu tapt dabas motīvu iedvesmotas gleznas, māksliniece rod iespēju laiku pa laikam tikt prom no ikdienas un būt dabā. Un pēc tam viņa katru dienu glezno.
“Protams, ir arī ikdiena, kas paņem savu daļu laika, un ir draņķīgas dienas, kad nav foršs noskaņojums, un tad gan negleznoju, jo nevēlos, lai tādas emocijas nonāk uz audekla. Tādos brīžos eju dārzā pie dobēm - ravēt, stādīt un “sakārtoties”,” stāsta Maija Muižniece.
Viņa ir arī astroloģe, tāpēc savs laiks paiet, pētot planētu ietekmes, aspektus un astroloģiskās kartes.
“Iespējams, arī tas palīdz dzīvot vairāk saskaņā un izpratnē par kopējiem ritmiem - kaut vai tikai, piemēram, ar mēness fāzēm.”
Māksliniecei ļoti patīk brīži, kad daba rada papildus dekorācijas un ierastās vietas izskatās no jauna brīnumainas - migla, sarma, sniegs, īsa zāle, gara zāle, uzplaukusi pļava, nosirmojusi pļava, nopļauta, apsnigusi…
Maija Muižniece (1981) ir ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra grādu glezniecībā, iepriekš absolvējusi Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un ieguvusi pedagoģisko izglītību, lai profesionāli dalītos savā radošajā pieredzē, mācot gleznošanu.
“Šobrīd mācu divās vietās - savā studijā Rīgas klusajā centrā, kur otrdienu un ceturtdienu vakaros notiek gleznošanas nodarbības grupās, un arī Alises Rozes studijā. Paralēli turpinu jau iesāktās gleznas, jo nereti ir vajadzīgi mēneši, kamēr noskaņa kondensējas uz audekla slāni pēc slāņa un rodas tieši “tā” sajūta,” saka māksliniece, piebilstot, ka katra jaunas dienas noskaņa rada jaunas idejas.
“Pamazām sirmojošie smilgu un pļavas augu toņi rudenī ir fantastiski - ļoti smalki un niansēti, ar atsevišķiem košiem atziedējušiem akcentiem. Ļoti izbaudu bērzu viegli dzeltenīgo, ņirbošo lapu krāsu un piesātināti zvaigžņotās rudens debesis. Un īpašās smaržas gaisā, kas raksturīgas rudenim un raisa visspēcīgākās sajūtas. Tās aicina pievērsties iekšējākiem procesiem un pēc rudens ekvinokcijas arī pienākas atrast vairāk miera un laiku pārdomām,” uzskata māksliniece.
Viņai patīk vērot šo cikliskumu - kā sezonāli katru gadalaiku savādāk nomaina nākamais, kā iekšējie procesi to uzņem un cik kuru reizi ir gatavi to pieņemt, pielāgoties vai protestēt.
“Visbiežāk man kā “pūcei” ir grūti akceptēt ciklisko dienu saīsināšanos vasaras otrajā pusē.
Daba rudenī ir pilna mainīgu noskaņu un toņu, tie mainās ik pa pāris dienām, tāpēc rudens dod daudz ideju un iedvesmas, no kurām pamazām izkristalizējas tās “īstās”, kuras tiek uz audekla.”
