“Aktrises ir prasīgas, nav paklausīgas, glaimojošas un pūkainas, bet, ja straume nes vienā mākslinieciskajā virzienā, ja radošā doma ir līdzīga, ir bauda strādāt. Mūsu mākslinieciskā gaume sakrīt un šajā ziņā mēs sadarbojamies absolūti perfekti,” saka horeogrāfe, aktrise, dejotāja un režisore Inga Krasovska.
Piektdien, 22. septembrī, viņai pirmizrāde Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars” - izrāde „Svešā āda”, kas tapusi pēc Daces Rukšānes atzinību ieguvušā romāna „Krieva āda” (2020) motīviem.
Šī ir Ingas Krasovskas debija dramatiskajā teātrī režisores statusā.
Izrādes centrā ir divu sieviešu - mātes un meitas - likteņi pēckara okupētajā Liepājā. Stāsts ir par jūtām, kas grauj visus priekštatus. Par sievietes alkām pēc mīlestības, sapņu piepildījuma un laimīgas dzīves. Lai arī abas sievietes veido un būvē savu dzīvi, esot viena otrai blakus, viņu dzīves rit paralēli. Emīlija, dzenoties pēc vīrieša mīlestības, nespēj dot mīlestību savai meitai Meldrai. Vienīgais, kas viņas vieno, ir kopīgi noslēpumi un klusēšana. Un aromāti, caur kuriem abas sievietes niansēti izjūt pasauli un laikmetu, kurā dzīvo. Smaržas izgaist un mainās, bet atmiņas un sajūtas paliek. Kā mīlēt, nenodarot pāri savam vistuvākajam cilvēkam? Kā saprasties, ja runāt aizliegts?
Lomās: Inese Kučinska, Agnija Dreimane un Kārlis Artejevs.
Izrādei palīdz tapt arī māksliniece Ilze Vītoliņa, kura veidojusi gan skatuves noformējumu, gan kostīmus, video mākslinieks -8, gaismu māksliniece Krista Erdmane, bet skaņu celiņu veido Zane Dombrovska.
Cik sen loloji ideju, ka gribētu debitēt dramatiskajā teātrī režisores statusā?
Doma par rokas izmēģināšanu režijas lauciņā mani urda jau vismaz gadus piecus, kopš pirmoreiz stājos teātra režijas maģistrantūrā. Tur stājos arī otrreiz, tomēr dažādu apstākļu dēļ tā arī nepabeidzu. Bet doma nelika mieru. Un šo domu es pirmoreiz realizēju pirms divarpus gadiem, iestudējot muzikālu izrādi bez vārdiem “paraDIZZY” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Iemēģinājusi roku pilnmetrāžas izrādē, sapratu, ka man tas patīk un interesē un, izlasījusi Daces Rukšānes romānu “Krieva āda”, man atkal “uzmācās” doma par režiju. Satiekoties ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu, uzzināju, ka arī viņš par šo romānu ir absolūtā sajūsmā un gribētu, lai Liepājas teātrī taptu šāda izrāde. Vēl neapdomājusi sekas, es ātri “iestartēju” ar piedāvājumu, ka varbūt tā varētu tapt manā režijā... Tālāk viss notika “raiti” - divarpus gadu garumā, jo pa vidu bija kovids. Līdz ar to man bija laiks apdomāties, arī sabaidīties, bet, kad bija nolikta pirmā mēģinājumu diena, bija jālec tai vilcienā iekšā.
Ar ko šis darbs tevi “paņēma”, kāpēc gribēji to iestudēt?
Mani ļoti uzrunāja romāna galvenā varone ar viņas pašironisko attieksmi - gan pret sevi, gan dažādām dzīves situācijām.
Veids, kā viņa iet cauri pašas radītajām grūtajām situācijām, kā pret tām attiecas, kā tās risina, vienlaikus ļaujoties pilnasinīgai dzīvei. Šis cilvēciskais faktors mani uzrunāja visvairāk.
Tālāk jau aiziet vēl citas tēmas. Piemēram, par svešo, šajā gadījumā - par krievisko, kas šodien ir īpaši aktuāli. Nevienam nav noslēpums, ka vārds “krievs” šodien kļuvis ja ne par lamuvārdu, tad tuvu tam, un arī šajā darbā šī tēma ir aizskarta. Es gribēju runāt par latviešiem raksturīgo tendenci krist no viena grāvja otrā - gan kaut ko pieņemt, gan no tā visa maksimāli atkratīties. Skaidrs, ka savulaik krievisko mums nācās pieņemt, bet, manuprāt, vēlme no visa krieviskā tagad atkratīties ir stipri pārspīlēta. Es saprotu, ka šobrīd ir tāds laiks, kad tas viss ir ļoti saasinājies, bet, manuprāt, attieksme pret krieviem un visu krievisko ir hiperbolizēta. Es saprotu, tas viss ir saistīts ar emocijām, un šajā stāstā ļoti daudz par to tiek runāts -, ka nav jau stāsts par tautību, bet par kaut ko pavisam citu, un mēs to ļoti labi zinām. Ir stāsts par sistēmu, par valsts iekārtu, par politiku, par varu. Tas, ka šī tēma šodien ir saasinājusies, vēl vairāk aktualizēja manu vēlmi veidot izrādi.
Un tad vēl trešā tēma - mātes un meitas attiecības.
Jo man arī ir meita (Anete Krasovska ir Dailes teātra aktrise), un es saprotu, ka ir dzīvē situācijas, kad mātes un meitas attiecības var tā savirpināties vai sašķelties, ka brīžam šķiet, tās ir zudušas un sapratne vairs nav iespējama, bet - es esmu piedzīvojusi, ka ir iespēja atkal nonākt līdz ļoti brīnišķīgai sapratnei. Šajā stāstā galvenās varones līdz sapratnei diemžēl nenonāk, mēs apstājamies, kad gan dažādu ārēju apstākļu, gan abu domāšanas atšķirību dēļ viss ir galīgi sagājis dēlī.
Man bija ļoti aktuāli šo tēmu aizskart un ar to darboties, lai pateiktu, ka bez komunikācijas, bez abu pušu iesaistes un izrunāšanās nav iespējams izveidot harmoniskas attiecības.
Un tā ir tēma, kas mums nāk mantojumā no padomju laikiem, kad tika “ievazāts” tāds attiecību modelis, ka draudzēšanās ar bērniem ir diezgan neiespējama. Jo visu nosaka vecāki - viņi “dod pavēles”, komandē, ja kas neizdodas, nosoda. Domāju, šajā modelī var redzēt, kāds ir nesarunāšanās rezultāts. Jā, šīs trīs tēmas man šķita vissvarīgākās, kāpēc izvēlējos šo darbu. Un, protams, arī tāpēc, ka romāna darbība notiek Liepājā un arī ap Liepājas teātri.
Un tā ir fantastiska iespēja - veidot izrādi savā mīļākajā teātrī ar savu mīļāko aktrisi Inesi Kučinsku galvenajā lomā! Tas vienkārši ir sapnis!
Kā veidojas sadarbība ar “mīļāko aktrisi”?
Visas aktrises ir prasīgas, nav paklausīgas, glaimojošas un pūkainas, bet, ja straume nes vienā mākslinieciskajā virzienā, ja radošā doma ir līdzīga, ir bauda strādāt. Ja režisoram aktrise nav jālauž un nekas nav jāpierāda.
Man jau arī vēl nav tādas kapacitātes, lai šāda līmeņa aktrisi es varētu lauzt un mēģināt ielikt viņai nezināmā lauciņā.
Tāpēc ir ļoti labi, ka mūsu mākslinieciskā gaume sakrīt un šajā ziņā mēs sadarbojamies absolūti perfekti.
Tas nozīmē, ka izrāde nāk viegli, viss notiek gludi?
Par šo izrādi es tā noteikti nevarētu teikt. Jo nevienam nav noslēpums, ka Liepājas teātrī šobrīd notiek “revolūcija”, ir “kara apstākļi”, un tas, protams, skāra arī manas izrādes mēģinājuma procesu, turklāt - absolūti paralizējoši. Jo, ja godīgi, tas bija dramatiski. Tas bija negaidīti, tiešām dramatiski, traģiski un neglīti. Es pat nezinu, kā vēl to pateikt. Tas bija ļoti, ļoti apgrūtinoši, principā pat līdz tam, ka es jau apsvēru domu, ka izrāde varētu arī nenotikt - ļoti konkrētu emocionālu apsvērumu dēļ. Bet mēs ar aktieriem sanācām kopā un, neskatoties uz to, kāda ir situācija, vienojāmies, kas tomēr koncentrēsimies darbam. Un tad arī tas sāka virzīties uz priekšu.
Bet sākums bija paralizējošs, un es jau principā krāmēju čemodānus, lai brauktu prom.
Jo skaidrs, ka mans uzdevums nav “mesties kara laukā un tur zaudēt savu dzīvību”. Bet viss kaut kā atrisinājās, profesionālisms uzvarēja cilvēcisko.
Kāda situācija teātrī ir šobrīd?
Es teikšu tā - es esmu ļoti priecīga, ka mana izrāde top koncertzālē “Lielais dzintars”, nevis Liepājas teātra telpās. Ja godīgi, teātrim braucu garām ar līkumu, jo es negribu ne kādu satikt, ne arī runāt par to, kas tur notiek. Jo man tas nav līdz galam ne saprotams, ne arī vairs gribu tajā iedziļināties. Jau esmu tajā pietiekami iedziļinājusies, tāpēc tagad mēģinu to visu bīdīt prom no sevis - man ir tikai mana izrāde. Visu pārējo es vienkārši izsvītroju, jo saprotu, ja sākšu svaidīt savu uzmanību kādām apkārt notiekošajām lietām, es neizveidošu izrādi. Un to nevajag ne man, ne skatītājiem, ne teātrim. Tāpēc esmu, kā tagad moderni teikt, novilkusi sarkanās līnijas.
Ko tev māca šī debija dramatiskā teātra režijā?
Man pašai tas ir atklājums, ka man tiešām ir interesanti. Man patīk! Un vēl man ir atklājums, ka ar savu horeogrāfes, režisora asistentes un kustību režisores pieredzi -veidojot koncertus, izrādes, mūziklus, treniņš ir bijis pietiekami liels -, horeogrāfisko domāšanu nav iespējams izslēgt. Domāju, ka, noskatoties izrādi, būs atpazīstami horeogrāfiski paņēmieni. Skaidrs, ka šajā izrādē ir teksta klātbūtne, pat nevis klātbūtne, bet teksts ir noteicošais, un sākumā es biju par to nobaidījusies, jo man nav šādas pieredzes, kā aktieriem dot uzdevumus, lai veidotos aina. Protams, veidojot horeogrāfijas teātrī, es daudz to esmu dzirdējusi un, kad beidzu uztraukties, šo savu pieredzi arī varu sākt lietot. Kad uztraukums atkrīt, tad saprotu, ka man ir, ko teikt. Bet es esmu ļoti pateicīga Inesei Kučinskai, kura ir arī pedagogs, un šajā ziņā viņa ir fantastiska - viņa tīri tehniski palīdz veidot lomas arī Agnijai un Kārlim, dodot viņiem ļoti skaidrus un konkrētus uzdevumus. Es klausos un mācos.
Tādā ziņā man ir izcila komanda - divi jauni cilvēki un brīnišķīga aktrise ar milzīgu pieredzi, kura palīdz aizpildīt kaut kādus manus nezināšanas robus.
Mūsu sadarbība iet roku rokā. Ja būtu jāstrādā tikai ar jaunajiem aktieriem, man tiešām būtu problemātiski visu saprast, tad būtu jāņem režijas konsultants. Tāpēc skaidrs, ka zināšanas man vēl jāpaplašina, jo interese un vēlme strādāt dramatiskā teātra režijā man ir.
Tas taču nenozīmē, ka horeogrāfija tāpēc tiks nolikta malā?
Nē, galīgi nē. Tas ies roku rokā. Tūliņ pēc šīs pirmizrādes man būs jauns projekts ar Saulkrastu kori “Anima” - mūzikla tipa uzvedums uz Jauno gadu. Pēc tam - darbs Dailes teātrī, kur būšu režisora asistente Londonas Vestendas teātra kompānijas Mischief Theatre režisoram Fredam Gerijam, kurš veidos repliku viņu izrādei “Pīters Pens saiet sviestā” (“Peter Pan Goes Wrong”). Es būšu tā, kas šo izrādi “uzturēs formā”, jo līdzīgi kā iepriekšējā šīs teātra kompānijas izrādē Dailes teātrī - “Izrāde, kas saiet sviestā” (2022) -, kur biju režisora asistente, arī šajā izrādē būs daudz horeogrāfiski precīzu detaļu.
Pēdējie pāris mēneši tev pagāja Liepājā. Sanāca aiziet arī līdz jūrai?
O, jā! Ja godīgi, visi mani satraukumi “aizgāja jūrā”. Liepājniekiem būtu jābūt mierīgiem un absolūti harmoniskiem, jo tas, ko var atstāt pie jūras… Rīgā tādu vietu atrast nav iespējams. Bet šeit, Liepājā, es uzkāpju uz riteņa - uz Ineses Kučinskas meitas riteņa, kas man piešķirts - un pa taisno uz jūru!
Tai trakajā periodā, kad Liepājas teātrī sākās “revolūcija”, es vienkārši gāju bez apstājas basām kājām gar jūras krastu…
Nezinu, cik kilometru nogāju, bet man vēl tagad ir asins tulzna uz pēdas. Nemaz nejutu, kā pret smiltīm to uzberzu, nejutu, ka man sāp… Es izstaigāju visu to trakumu, izvējoju un pēc tam nopeldēju… Respektīvi, ja šeit līdzās nebūtu jūras, es nezinu, kur to visu likt… Jūra Liepājā ir glābiņš.
Atgādini, lūdzu, kā savulaik sākās tava sadarbība ar Liepājas teātri.
Liepājas teātris ir mans teātra šūpulis, te es ienācu teātra vidē.
Es dejoju no sešu gadu vecuma, sapņoju par kustību mākslinieces karjeru, par horeogrāfiju, bet iestājos ekonomistos (Latvijas Lauksaimniecības universitātē), piedzima Anete un - es atbraucu uz Liepāju. Kad Liepājas teātrī sadarbībā ar “TV Dzintare” notika skaistumkonkurss “Mis un Misters Liepāja 2000”, tam bija piesaistīts režisors Juris Rijnieks un Tamāra Ēķe, un televīzija arī mani pieaicināja kā horeogrāfi.
Pēc šīs sadarbības Juris Rijnieks “paziņoja”, ka man ir talants, ka man profesionāli jāapgūst horeogrāfija un es to, protams liku aiz auss.
Nodzīvoju Liepājā astoņus gadus, dejoju daudzās izrādēs, līdz sapratu, ka šī ir tā vide, kurā vēlos atrasties, ka nekur citur es nevēlos būt. Paņēmu savu Aneti “padusē”, aizbraucu uz Rīgu un iestājos Kultūras akadēmijas Modernās dejas horeogrāfijas nodaļā - 31 gada vecumā, kopā ar astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem. Paldies Olgai Žitluhinai, kura, acīmredzot, saskatīja ja ne manus fiziskos dotumus, jo starp astoņpadsmitgadīgiem es noteikti neizskatījos labākā, tad manas horeogrāfa dotības un paņēma mani šai skolā. Atceros, ka studiju laikā mamma prasīja, ko es konkrēti taisos darīt ar šo “fantastisko profesiju”? Un es zināju un tā arī visiem teicu, ka būšu teātra horeogrāfe! Redz’, ka tā arī sanāca, lai gan man nebija nekādu reālu variantu, ka tā varētu notikt. Rīgā teātrī nepazinu nevienu, tikai Liepājā, bet tas jau negarantēja, ka tāpēc tikšu strādāt kādā no Rīgas teātriem. Acīmredzit, mana “manifestēšana” nostrādāja, pārliecība man tiešām bija milzīga.
Un vēlāk atgriezies Liepājas teātrī ar jau horeogrāfes diplomu kabatā.
Jā, Liepājas teātrī esmu strādājusi ļoti daudz. Kad strādāju kopā ar Džili (režisoru Dž. Dž. Džilindžeru), tie bija divi iestudējumi gadā, un tas nozīmē divreiz pa diviem mēnešiem es katru sezonu biju Liepājā. Ar Liepāju man saistās brīnišķīgākās izrādes, tiešām ļoti mīļas - “Killera dienasgrāmata” (2007), kas bija ļoti populāra un ikoniska izrāde ar Egonu Dombrovski galvenajā lomā, “Pīļu medības (2009), “Ragana” (2011), mūzikls “Pūt, vējiņi!” (2012), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (2015). Liepājas teātris man ir ļoti, ļoti mīļš - gan ar aktieriem, gan ar vadību. Tagad viss mainās, tad jau redzēs, kā būs tālāk. Lai kā arī būs, es ceru, ka nemīļāks man tāpēc tas nepaliks.
Sarunas sākumā minēji, ka izrādes galvenā varone iet cauri pašas radītajām grūtajām situācijām, vienlaikus ļaujoties pilnasinīgai dzīvei. Ko tev nozīmē dzīvot pilnasinīgu dzīvi?
Apzināties lietas, vietas un apstākļus, kuros vēlos būt. Iedziļināties sevī, sajust un saprast, kas tieši man dzīvē interesē un tad, neskatoties ne uz ko, to vienkārši darīt, lai nokļūtu uz šīs “platformas”. Protams, nenodarot ļaunu kādam citam, kas ir būtiski. Un nebaidīties, ja pirmajā mirkli tas šķiet par lielu, ne tavs. Ir jāizmanto iespēja un jādara tas, kas patīk. Tagad! Un vēl, lai varētu dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ir svarīgi nevilkt līdzi negācijas un aizvainojumus.
Nenosodīt, piedot un pieņemt. Dzīvot savu dzīvi un, kā saka lugas galvenā varone, ļaut dzīvot arī citiem. Tas ir ļoti būtiski.
