“Šodienas mākslinieka uzdevums it palīdzēt izprast laiku un laikmetu. Palīdzēt risināt, apšaubīt, radīt iemeslu pārdomām, kā arī atgādināt parūpēties par savu iekšējo bērnu, paskatīties uz pasauli plašāk, ne tikai malties savā ikdienas sūrumā. Parādīt to, ka dzīve ir tik jaudīga, cik jaudīgi paši tai pieejam,” saka māksliniece Linda Vilka.
No svētdienas, 17. septembra, Liepājas mākslas galerijā “Romas dārzs” (Zivju ielā 3, Liepājā) apskatāma Lindas Vilkas personālizstāde “re->kur ir palicis mans laiks”. Galerija atvērta no otrdienas līdz sestdienai (plkst. 12.00-18.00) un svētdienās (plkst. 12.00-15.00).
Izstāde “re->kur ir palicis mans laiks” ir refleksija par mākslinieka būtību un viņa uzdevumiem, kā arī to mijiedarbību ar sabiedrību. Ko sabiedrība sagaida no mākslinieka?
Vai mākslinieka darbs ir kaut kā saprotami izmērāms - laikā, materiālā, naudā, graudā?
Varbūt patiesā mākslas vērtība ir spēja atklāties, saglabāt savu autentisko būtību un pārliecinoši pārnest to visdažādākajos risinājumos, frāzēs un izpausmēs. Uzdrošināties darbos risināt emocionālos sabiezējumus, iekšējos strīdus vai citus ikdienas izaicinājumus, tie tiek šķetināti, risināti un galu galā - atrisināti.
Izstādē aplūkojami pēdējos gados radītie darbi un tādas autori uzrunājušās tēmas, kā piemirsto nomaļu modināšana, koprade, dzimtas un pašrefleksijas izpausmes dažādu mediju risinājumos.
Darbs ar sevi un citiem prasa daudz triepienu un atkārtojošu darbību, kā arī uzmanību, rūpes un spēju uzņemties atbildību. Visu vieno laiks un reizēm šīm paralēlajām laika līknēm sastopoties, samezglojoties un saplūstot vienā vienotā esībā, rodas nākamais jaunrades pieturpunkts.
“Izstāde ir par pāris man interesējošām tēmām - kopienu, vietradi, paaudžu savstarpējo saziņu un personīgo pašrefleksiju. Tajā aplūkojami pāris senāki un pāris pavisam svaigi darbi - sākot ar fragmentu no mana Vides mākslas maģistra darba “Tārgales Vēstniecība”, personīgo nobrukumu dokumentācijām un to apstrādes līdz Tārgales vēstnieces jeb mammas īpaši radītiem vēja zvaniem un manām tekstuālajām gleznām,” stāsta māksliniece, atklājot, ka izstādē pārnesti divi personālizstāžu fragmenti - lielformāta instalācija no “BREAK-me-DOWN-tomorrow” izstādes Plieņciemā(@Temporary.lv cikla ietvaros, kā arī dimanta darbu sērija un video no “Mēs drīkstam nogurt” Rīgas Mazākajā Galerijā K. K. fon Stricka villā (abu projektu kuratore - Tīna Pētersone).
“Izstādes apmeklētājiem būs jābūt vērīgiem, ieskatoties detaļās un telpas nostūros. Izstādes sākumpunkts - es un mani emocionālo saspīlējumu risinājumi, tam pamazām pārejot uz manas ģimenes sieviešu radošajām darbībām un beidzot ar Tārgales elpas iekļaušanu tūres nobeigumā.”
“Jau kādu laiku domāju, ka būtu laiks kādu izstādi atklāt pilsētā, kurā kādreiz nodzīvoju četrus gadus, mācoties Interjera dizainu LMMDV un nu jau otro gadu biežāk iegriežoties šeit kā skolas pasniedzējai. Audzēknim un studentam tomēr ir svarīgi redzēt un zināt, ko tad īsti dara pasniedzējs, cik dažāda var būt māksla un cik plašas ir iespējas, šajā nozarē darbojoties. Jo reāli jau vien paši esam tie, kuri uzliek rāmjus un gribam atdalīt, kā arī pakārtot mākslu savai uztverei,” saka Linda Vilka, piebilstot, ka patīkamu sakritību rezultātā nāca piedāvājums par izstādes veidošanu, un viņa no tā nespēja atteikties.
“Manuprāt, šī izstāde arī visai veiksmīgi nojauc ierasto skatījumu uz to, kādai jābūt izstādei, jo vēl vakar, ejot cauri izkārtojumam, nodomāju: bāc, cik te silta un patīkama sajūta!
Redzēsim, vai vēl kāds to sajutīs,” māksliniece smaidot piebilst. “Un vispār - stāsts par Tārgali šeit ievijas ļoti jauki ne vien tādēļ, ka tā ir mana dzimtā puse un ikdienā daudz iedvesmojos no tur mītošajiem cilvēkiem un vides, bet arī tādēļ, ka Tārgales sadraudzības pagasts ir tepat netālu un jau dzirdams nosaukumā - Vērgale.”
Pirms durvis apmeklētājiem ver Lindas Vilkas personālizstāde “re->kur ir palicis mans laiks”, “interesanti uzzināt, kur tad ir palicis viņas laiks?
“Šeit pat, katrā izstādē un darbā, zemapziņas ekspedīcijās, dažādākajos hobijos, kuri vienmēr visai ātri pārtop kā daļa no mākslinieciskās prakses,” saka māksliniece.
“Pavadot laiku ar draugiem, ceļojot, kvēpinot vībotni, brūvējot vīnu, lasot krūmmellenes, uzņemot spēku no piemājas kokiem, pildot sudoku, liekot puzles un kur tik vēl ne. Laiks man rit paralēlās līknēs un katrā no tām notiek kaut kas super interesants.
Es nezinu, kam reāli būtu jānotiek, lai man kādā brīdī būtu garlaicīgi, jo ir taču tik daudz “traku lietu”, ko sadarīt.
Piemēram, pavadot vakarus, kopā ar mammu un omammu lidinot pūķus. Un kad jūs pēdējo reizi lidinājāt pūķi?..”
Taujāta, kāds ir šodienas mākslinieka uzdevums, Linda Vilka atteic: palīdzēt izprast laiku un laikmetu.
“Palīdzēt risināt, apšaubīt, radīt iemeslu pārdomām. Jau rosinot uz pusdomu vai domas virzienā, ir liels gods. Kā arī atgādināt parūpēties par savu iekšējo bērnu, paskatīties uz pasauli plašāk, ne tikai malties savā ikdienas sūrumā. Parādīt to, ka dzīve ir tik jaudīga, cik jaudīgi paši tai pieejam. Tas ir viens no maniem moto, pēc kura arī turpmāk vizuāli plānoju izpausties.”
Linda Vilka uzskata, ka sabiedrība no mākslinieka šodien sagaida patiesu laikmeta vērojumu, dziļas atklāsmes un skaidri saprotamu mākslu un mākslinieku.
“Protams, pēdējam es nepiekrītu. Kur būtu jautrība, ja mēs uzreiz spētu “atkost” katru mākslinieku un katru viņa darbu? Liekas, tā būtu visai garlaicīga realitāte un izstāde, kuru es, visticamāk, neapmeklētu.
Mana vēlme ir ar katru izstādi pamazām saskatīt un veidot izpratni par mākslinieka kodolu un tam piemītošo esenci. Rosināšu arī jūs pamēģināt!
Gandrīz vai kā likt puzli, vienīgi, ja tūkstoš gabalu puzles salikšana pēc “google” teiktā aizņem 5-12 stundas, bet kodola saskatīšana, tūkstoš izstāžu izveidošana un aplūkošana prasīs mazliet vairāk... Tātad, secinājums - jādzīvo mūžīgi.”
Māksliniece atklāj, ka šodienas mākslas pasaulē viņai gandarījumu sniedz iespēja redzēt darbos mazliet apslēptu rotaļīgumu, gandrīz koķetēšanu ar skatītāju.
“Vai tas ir caur vizuālo valodu vai konceptu, vai darba eksponēšanas veidu, bet galvenais - kādā netiešā veidā pačukstēt mākslas darba lūkotājam: hey, redz kā ar’ var būt! Mani priecē redzēt manas paaudzes mākslinieku paaugstināto aktivitāti, priecē procesuālie darbi, dažādu mediju (gaumīgs) “kompots” mākslas darbos, sarunas ar kolēģiem par aktuālo, padomu sniegšana un principā - tāda kopības sajūta un sadarbību veicināšana.
Mākslas pasniegšanas pasaulē mani īpaši priecē katrs, kurš spēj pateikt, ka kaut ko nesaprot.
Tas tā - atgādinājumam, ja kāds no viņiem pašlaik šo lasa. Vispār jau ne tikai pasniegšanas realitātē, bet mākslā kopumā ir forši redzēt atzīšanos, ka mēs kaut ko reāli nesaprotam un tad caur radošo darbību to sākam palēnām izprast. Jo es nezinu, kā jūs, es noteikti nezinu visu, bet vismaz to es zinu.”
Linda Vilka (1995) ir multidisciplināra māksliniece un stāstu veidotāja, kura mākslas izglītību apguvusi Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē un turpina studijas LMA profesionālajā doktorantūrā.
Kā māksliniece viņa strādā ar atmiņu, tās fiksācijas nozīmīgumu un uzmanības piesaisti lauku teritorijām.
Pašreiz nozīmīgākie projekti radīti par dzimto Tārgales pagasta pusi, kur ienesti kopienas mākslas un vides kūrēšanas aspekti laikmetīgās mākslas pieejamības vairošanai, kā arī ierastās lauku rutīnas nojaukšanai.
Savus novērojumus māksliniece izklāsta instalācijās, video darbos un performatīvās darbībās publiskajā vidē, tam visam cauri vijot tekstuālo formu - abstraktas un reizēm visai absurdas frāzes un rindas, kuras visbiežāk fiksētas no apkārtējās vides, cilvēkiem un izdzīvotajām situācijām.
Nozīmīgākie darbi - Tārgales vēstniecības izveide, Tārgales mākslas rezidences eksperimenti, aizmirstā bāra atkalatklāšana un citu laikmetīgo notikumu organizēšana pagasta teritorijā. Papildus tam, Linda Vilka bieži nodarbojas ar jaunu aktivitāšu pakārtošanu zem Rīgas Augstākās galerijas, Aknīstes Dārznieku asociācijas un Tārgales “PartyPlannerz” nosaukumiem.
“Mana darbība ir visai plaša, bet visu vieno valoda, stāstījuma formulējums un sevis neierobežošana. Vienmēr klātesošs ir cilvēciskais faktors, atklātība un vēlme izprast daļu pasaules (visu izprast liekas pārāk daudz) padziļinātāk, kā vienkārši garām skrienot. Strādāju multidisciplināri, miksējot dažādus medijus, jo ne vienmēr visus stāstus iespējams pasniegt vienos rāmjos un, ja godīgi, tas manī līdz galam arī nerada pietiekamu intrigu radīt.
Man patīk, ka reizēm pati sevi pārsteidzu ar materialitāti, video montēšanas veidu vai vienkārši kaitinoša ieraksta izmantošanu darbos.
Pēc šī šķiet, ka māksla man laikam ir profesionāla izklaide… Bet ne izklaidīga profesionalitāte,” māksliniece smaidot piebilst. Viņai patīk būt pašai sev neparedzamai, piemēram, tos pašus dimanta gleznu komplektus viņa pasūtīja “joka pēc”, bet pēc brīža attapās, aprēķinot, ka rokas kustība procesā veikusi ceļu no Rīgas līdz dzimtajai pusei Tārgalei.
“Droši apskatiet karti, es teiktu, ka visai iespaidīgi. Darbos Tārgales vārds parādās visai bieži, jo esmu sapratusi, ka tā man ir tāda personīgā enerģijas atgūšanās un uzlādes stacija.”
Programma noguruma uzveikšanai
Taujāta atklāt savus tuvākās nākotnes plānus, Linda Vilka atteic, ka plāni vienmēr ir un būs vairāk, nekā rokas konkrētajā mirklī spēs paveikt. Šobrīd saraksta augšgalā ir veiksmīgi pabeigt pēdējo studiju gadu LMA Profesionālajā doktorantūrā, kur daļa no gala darba ir apskatāma arī šajā izstādē sērijas “Mēs drīkstam nogurt” ietvaros.
“Sērija sākotnēji tapa kā atzīšanās sev par sevī iekrāto nogurumu un tā risināšanu. Darbi tika veidoti no nu jau diezgan populārajām dimantu gleznu pamatnēm, tās rekonstruējot un pārveidojot pēc savas patikas un nepieciešamības katram darba stāstam. Darbu sērija tapa astoņus mēnešus un kļuva kā sešu soļu programma noguruma uzveikšanai, bet septītajam - sērijas lielākajam darbam -, apzīmējot sērijas laikā gūtos secinājumus par to, ka prāts spēj uzdrošināties klīst visdažādākajos virzienos, bet ķermeniskā būtība paliks turpat, kur pats to esi atstājis.
Tas pierāda: ja pats pēc izaugsmes un nākamā pakāpiena nesniegsies, darbus no prāta ārā nevilksi, tik iztēlosies, tad uz priekšu īsti netiksi un savu pilno potenciālu, iespējams, nepiepildīsi.
Varbūt mazliet skarbi, bet visai skaidri. Vismaz man pašai. Jo manā ikdienā katram darbam, dīvainajai rindai vai krāsu pleķim ir savs virsmērķis un uzdevums, visbiežāk tam esot kādu iekšējās pasaules risinājumu pamatam,” stāsta Linda Vilka.
Māksliniece atzīst, ka doktorantūras darba un noguruma sērijas pirmās daļas prioritāte bija izmēģināt pašai “uz savas ādas”, vai šāda procesuālā un diezgan monotonā pašrefleksijas metode viņai kā indivīdam vispār kaut ko dod, vai viņa vienkārši nav pieņēmusi, ka tas varētu strādāt. “Tādēļ otrā daļa ir ar mērķi to patestēt mazliet plašāk - piedāvāt saviem vietējiem tārgalniekiem izmēģināt, vai kristāliņu līmēšana un ķimerēšanās pēc viņiem veltīta teksta un īpaši pasūtītas dimantu gleznas pamatnes varētu dot līdzīgu rezultātu, kā man pašai to tiešām izdzīvojot, pārdzīvojot un atdzīvojoties astoņu mēnešu garumā.
Ja nopietni, tad tas ir traks, bet ļoti patīkams process.”
Domājot tālākas nākotnes vīzijās, Linda Vilka saka, ka tēma “mēs drīkstam nogurt’ un darbs pie neseniem projektiem viņu ieintriģējis radīt darbu sēriju un izstādi ar visai cēlu nosaukumu “mēs drīkstam kļūdīties”.
“Kas zina, vai atļauju apstiprinājumi nākotnē nekļūs par caurvijošu tēmu, bet šajā sērijas sakarā ir vēlme apspēlēt nepareizos naglu izmērus, kompozicionāli varbūt ne vienmēr akceptētās izvietojuma un grafiskā kompozīcijas, nobīdes, nejauši aizmirstas paliekas no procesa un tā tālāk. Nu, tādu fail apzinātu pārdefinēšanu.
Vēl plānoju sākt darbu pie projekta, kas sastāvēs no 125 dimanta gleznu pamatnēm un pēc maniem aprēķiniem aizņems vismaz trīs gadus.
Bet tas tā - vēliem ziemas vakariem. Varbūt līdz Laikmetīgā muzeja uzbūvēšanai vai vismaz pamatu ieliešanai pabeigšu...”
Tikmēr vasara jau ir pagājusi, un māksliniece secina, ka viņai tā ilga aptuveni trīs nedēļas. Pārējais laiks pavadīts darbos un, kā viņa pati smej, mazliet nedarbos.
“Principā vasaru sanāca izdzīvot patiesā turbo līmenī - sešas dienas, ieskaitot braucienu, pavadot “Open’er” festivālā Polijā. Ja citreiz varbūt ir vilšanās, ka nav izbaudīti visi vasaras plāni, tad šoreiz noteikti tā nevarētu teikt, jo pasākums bija iespaidīgs.
Aplikācijā uzrādītie nostaigātie un nodejotie 98 kilometri četru dienu laikā norāda, ka baudīts ir līdz pēdējiem spēkiem.”
“Pirms tam ar mākslas vidusskolas audzēkņiem pavadījām visai intensīvu prakses periodu, bet pēc - starp krūmmelleņu krūmiem, dārzu un darbnīcu, jo vasaras beigās piedalījos divās rezidencēs. Viena no tām bija Tīrkultūras audiovizuālās vasaras galerija, kurā piedalīties uzaicināja kuratore Auguste Petre, un otra - Gundegas Skudriņas un “Skudras Metropole” organizētā rezidence “Ukraine. Residence of Freedom” Rātes Pasāžā. Tāds visai darbīgs vasaras noslēgums, īpaši ar apziņu, ka tuvojas mācību gada sākums - gan man kā studentei, gan kā LMMDV un LMA pasniedzējai. Varbūt būtu gribējies mazliet vairāk palaiskoties, bet to esmu ieplānojusi pēc izstādes atklāšanas, un to es darīšu savos laukos starp vīnogu ķekariem...”
