“Uz pilnīgi visiem jautājumiem vēl neesmu sev atbildējusi, manī vēl ir cīņas, kas sevī jāizcīna. Ir, ir, noteikti! Bet interesanti, ka dienests Zemessardzē, kas ir ļoti maskulīna vide, man palīdz kļūt sievišķīgākai,” saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise un režisore Marija Linarte.
Piektdien, 15. septembrī, pirmizrāde JRT Kamerzālē - “Milžu cīņas”. Autore un režisore - Marija Linarte.
Izrādes galvenā varone Anna un viņas pasaule apkārt piedzīvo neiedomājamas pārmaiņas. Šis stāsts ir lapas no viņas dienasgrāmatas, kurā Anna apraksta savu nokļūšanu un būšanu Zemessardzē, cīņu ar depresiju un izdzīvošanu un to, kas vēl priekšā.
Šī nav tikai dokumentāla izrāde par to, kas notiek dienestā.
Tas ir savas patiesības meklēšanas ceļojums, kura laikā Anna mēģina saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Izrāde ir par lielajām cīņām un pārdzimšanu.
“Biju uzaicināts noskatīties vienu caurlaidi. Tas ir ļoti profesionāli, cienījams darbs. Un īstenības klātbūtne ir kaut kas jauns. Aktieri jau parasti izliekas par tiem, kas viņi nav, un tas vienmēr ir drusku šaubīgi, bet šajā reizē viņiem visiem ir ļoti spēcīgs arguments - viņi zina, par ko viņi runā. Jo visa šī iestudējuma radošā komanda - Marija, Inga un Jānis - ir Zemessardzē,” saka JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.
Autore un režisore Marija Linarte, kā arī abi izrādes aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups dien Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, un izrāde ir balstīta radošās komandas pašu pieredzētajā un citu dienesta biedru stāstos.
Izrādes radošajā komandā strādā arī māksliniece Paulīne Kalniņa, video mākslinieks Sandijs Ruļuks, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, kustību konsultante Jette Loona Hermanis, mūzika/skaņa - Minska.
Kā radās ideja veidot izrādi par nokļūšanu un būšanu Zemessardzē?
Es nestājos Zemessardzē ar domu, ka par to veidošu izrādi. Pirmais impulss par šādas izrādes veidošanu nāca no Alvja. Viņš zvanīja mums visiem, sakot, ka mums vajadzētu izveidot izrādi par šo tēmu. Mums, Jaunajā Rīgas teātrī, jau ir izrāde “Sliktie ceļi” (režisore - Kristīne Krūze, 2022), par ukraiņiem un to vājprātu, kas viņiem jāpiedzīvo. Mums ir izrāde “Post Scriptum” (režisors - Alvis Hermanis, 2022), kas stāsta par krievijas (valsts nosaukums ar mazo burtu uzrakstīts pēc Marijas lūguma) sirdsapziņu kara kontekstā. Tomēr mums nav izrādes par to, kā uz šī fona šodien jūtas latvieši.
Es uzreiz zināju, ka negribu veidot izrādi, kurā tikai atrādu kaut kādus notikumus no piedzīvotā, gribējās tam atrast kaut kādu “līmi”, kas arī mani pašu “ieķepinātu”, lai nesanāk tikai “plika rādīšana”. Jo, ja godīgi, man negribas par to daudz runāt, gribu to paturēt sev kā noslēpumu. Patiesībā, tagad mani ļoti mulsina, ka intervijās ir daudz jārunā par dienestu, jo ļoti to negribu, bet es saprotu, ka izrāde to pieprasa.
Tāpēc sākotnējā ideja mazliet transformējās, un “Milžu cīņas” nav izrāde tikai par dienestu, bet pamatā par cilvēku.
Es mēģināju atcerēties, kādā stāvoklī biju, kas mani kā cilvēku iekšēji nomocīja, pirms es iestājos Zemessardzē.
Un tagad tas ir stāsts par cilvēku manā vecumā, par iekšējām “žiletēm”, krustpunktiem, kas parādās šajā laikā. Vismaz man. Par jautājumiem, uz kuriem ir jārod atbildes. Par trīsdesmitgadnieka attiecībām ar šo jauno pasauli, kurā dzīvojam - kas esam paši sev, kas mums ir pasaule, kas mums ir šī valsts, kas mums ir drošība, kas mums ir patriotisms… Tie bija vieni no svarīgākajiem jautājumiem, kas manī kulminēja. Vai esam gatavi sevi pieņemt, neizceļot tikai ārišķīgi labo. Un vai es pati esmu gatava pieņemt visas savas identitātes, emocionālos sprādzienus, visu labo un slikto, kas cilvēku padara neglītu. No manas puses tas ir super godīgs darbs, un es to varētu saukt arī par dienasgrāmatu. Par pieaugšanu, par sevis pašas pieņemšanu un pārdzimšanu no jauna, par izkļūšanu no absolūtākās bedres. Daļēji tas ir par to, kā dienests cilvēku ir izglābis. Godīgi sakot, tas ir veltījums divām manām lielām mīlestībām - dienestam un teātrim.
Kas tevi kā cilvēku iekšēji nomocīja, pirms iestājies dienestā?
Tas jau ir pašsaprotami - tikko bija sācies karš… Domāju, mēs katrs atsevišķi varētu nosaukt arī dažādas citas detaļas, bet visiem vienojošais bija 24. februāris. Kā sagatavoties, lai varētu aizsargāt sevi, savu zemi. Zemi un cilvēkus.
Tas bija salīdzinoši nepārdomāts lēmums. Es nevarētu teikt, ka pirms tam par to biju interesējusies, ka man būtu bijušas kādas zināšanas par to, ko tas nozīmē.
Es, protams, zināju, ka ir tāda struktūrvienība, bet neko vairāk. Es nekad dzīvē par to nebiju domājusi. Bet, tur iestājusies, man šķiet, es savu vietu atradu. Iespējams, kaut kādā ziņā tas skatītājiem nedaudz pavērs to maģisko plīvuru uz militāro pasauli, par kuru, iespējams, katram ir kāds priekšstats. Bet, ko tas patiesībā nozīmē, nav iespējams saprast, kamēr tur neesi iestājies pats. Ja teātrī skatītāju var ievest aizkulisēs un parādīt, kā viss izskatās “no otras puses”, tad dienestā tādas iespējas nav. Jo viss, ko par to stāsta un rāda, drošības apsvērumu dēļ ir ļoti pārdomāti. Un tāpēc arī izrāde ir vairāk par cilvēka sajūtām. Es vienmēr esmu jutusies kā antropologs - man ļoti, ļoti patīk vērot cilvēkus. Ne tik daudz, lai izteiktu savu “spriedumu”, bet vienkārši vērot un analizēt, kāpēc ir tā, kāpēc cilvēks rīkojas tā un ne savādāk. Tas ir ļoti interesanti. Tādā ziņā mēs ar izrādes galveno varoni Annu esam ļoti līdzīgas. Un, tikpat skrupulozi, kā viņa vēro pasauli un apkārtējos, viņa vēro arī pati sevi, un arī sev uzdod dzīves lielos jautājumus, kā pati gribētu dzīvot un par kādu cilvēku izveidoties.
Anna atrod atbildes uz sev interesējošiem dzīves lielajiem jautājumiem?
Jā. Izrādes beigās viņa viennozīmīgi ir mainījusies. Tas ir stāsts arī par izaicinājumiem, un man ļoti patīk vērot, kā izrādes galvenie varoņi mainās un ar katru ainu kļūst arvien spēcīgāki. Kā maina savu viedokli, kā “piezemē” savu raksturu vai tieši otrādi - to īstajā brīdī parāda, un kā no trauslas būtnes izveidojas iekšēji ļoti spēcīgs un pašpārliecināts cilvēks. Es jūtos viņu iedvesmota un gribētu sevi ar viņiem identificēt. Tādā ziņā, ka es arī gribētu transformēties par iekšēji tik spēcīgu cilvēku.
Cik ilgi jau esi dienestā Zemessardzē?
Kopš pagājušā gada.
Esi jau atradusi kādas atbildes par trīsdesmitgadnieka attiecībām ar šo jauno pasauli? Kas tevī pašā jau ir transformējies?
Ar mani viennozīmīgi ir noticis ļoti transformējošs process, kas ieviesis korekcijas manā personībā un ikdienā visdažādākajos veidos. Uz pilnīgi visiem jautājumiem vēl neesmu sev atbildējusi, manī vēl ir cīņas, kas sevī jāizcīna. Ir, ir, noteikti! Bet interesanti, ko es piefiksēju jau diezgan ātri, ka dienests Zemessardzē, kas it kā ir ļoti maskulīna vide, man palīdz kļūt sievišķīgākai, izejot “ārpusē”. Protams, kādam var rasties jautājums, kas tad ir sievišķība, un katram būs cita atbilde. Es runāju par sevi - tas drīzāk man pašai ir palīdzējis to noformulēt.
Strādājot šajā profesijā, esmu piefiksējusi, ka sievietēm bieži pārmet, ka, mēģinot būt veiksmīgas, viņas pazaudē kaut kādu mistisko sievietes būtību, ko, protams, ir noformulējuši vīrieši.
Un, kas man patīk dienestā, ka tur neviens manu sievišķību man nemēģina atņemt. Tieši otrādi - tā tur tiek plaucēta.
Un tas nenozīmē, ka no sievietes mazāk prasa, ka viņa var atļauties būt vājāka. Nē, mani nesauc par vājāku, ja nevaru pacelt tik, cik paceļ simt kilogramu smags vīrietis. Dienestā katram ir savi uzdevumi, un vērtēšana ir absolūti objektīva. Protams, ir kādas lietas, kas jāatstāj aiz vārtiem un kas tiek prasītas no visiem, un tas nav par dzimumu. Tas ir par cilvēku. Jā, es vairāk sāku saprast, kas es esmu, un turpinu meklēt tās patiesības. Tas ir augošs process. Bet ar savu raksturu gan man, protams, vēl daudz ir jāstrādā. Man ir jāpārstāj sevi šaustīt.
Tas attiecas uz dienestu vai profesionālo darbību teātrī?
Es vispār esmu tāds cilvēks, kam patīk sevi šaustīt. Nenormāli. Dienestā jau tam nav laika, ir jāiet uz priekšu. Bet es mokos - visu, kas neizdodas, velku sev līdzi un pārdzīvoju. Pati sev mēģinu atgādināt, ka dienestā ir līdzīgi kā izrādē - ja tev viena aina nesanāk, tu nevari visu atlikušo izrādi par to domāt, ir jāspēlē nākamā aina. Bet tik un tā es ar to ņemos. Un tas ir “unikāli”, jo es pati citiem “sludinu”: mīļie, mēs esam tikai cilvēki, mums katram var uznākt kādi vājuma brīži, viss ir kārtībā… Bet pati sev es to nepieļauju. Tas mani urda, un man ar to ir jāstrādā.
Jā, vislielākās cīņas man ir pašai ar sevi.
Arī Anna ar to strādā. Sanāk, ka izrādē ir zināmas paralēles ar mani, un tā jau ir - nekur tālu no sevis neaiziesi…
Vai ar šo izrādi būsi pateikusi visu, kas šodien notiek ar trīsdesmitgadnieku?
Nē, es domāju, ka noteikti nē. Es jau arī runāju ļoti subjektīvi, skatoties no savas prizmas, vērojot cilvēkus, kas man ir apkārt. Par tām grūtībām, kas nāk pārdzimšanas procesā. Bet man ir tāda sajūta, ka ar šo izrādi es noslēgšu zināmu etapu savā dzīvē. Un, lai arī es gribētu, lai mēģinājumu process būtu mazliet garāks, jo šķiet, ka vēl ir daudz ko darīt, es jau nevaru sagaidīt pirmizrādi. Jo es burtiski ar visu ķermeni jūtu, ka līdz ar to manā dzīvē sāksies jauna nodaļa. Kaut kādu daļu no sevis, ar ko agrāk nebiju tikusi galā, būšu “izstrādājusi” un izteikusi - ne tik daudz skatītājiem, kā pati sev. Un “tās jaunās spalvas” jau nāk ārā, ir gatavas vēzēties un…
…lidot?
Jā! Un es esmu tam gatava!
Tad varbūt kādreiz varētu tapt turpinājums šai izrādei - par Annas “lidojumu”…
Starp citu, es piefiksēju, ka man ir divas izrādes, un abās galvenā varone ir Anna. Es uzreiz to nesapratu, baigi jocīgi. Manā pirmajā izrādē tas bija skaidrs, jo tā bija Anna Kareniņa. (Izrāde “Anna: люболь”, kas tapa pēc Ļeva Tolstoja romāna “Anna Kareņina” motīviem, tika iestudēta 2018. gadā, un savu pirmizrādi piedzīvoja Ģertrūdes ielas teātrī.) Bet kāpēc Anna nāk man līdzi arī otrajā izrādē? Kas ir Anna?! “Jāpalido”, jāpavēro sevi un pasauli sev apkārt, un tad jāskatās, iespējams, varbūt arī sanāks triloģija par Annu.
