“Ja neesi romantiķis un ideālists, šķiet, mūsdienu materiālajā laikmetā būtu grūti palikt šajā profesijā,” saka gleznotāja Ieva Liepiņa. Mākslas galerijā “Bazar’t” atklāta viņas personālizstāde “Atmiņu restaurācija”.
Izstādē aplūkojami gleznotājas jaunākie darbi, kā arī gleznas no iepriekšējo gadu personālizstādēm.
“Izstādē ir aplūkojami gan pēdējo divdesmit gadu laikā radīti darbi, gan nupat tapušie, daži vēl ir “slapji”,” saka māksliniece, piebilstot, ka kopā ir 24 gleznas un visas, izņemot vienu, ir gleznotas tradicionālajā eļļas tehnikā.
“Akrila krāsas nemīlu, bet reizēm izmantoju, ja vajag ātri. Tās noder plenēros, sienu gleznojumos, ilustrācijām. Lai gan - ilustrācijām visbiežāk izmantoju akvareli un krāsainos zīmuļus, bet eļļas krāsas ir dzīvas, elpojošas, vienīgi žūšanas process prasa laiku,” stāsta māksliniece. Viņa savus darbus veido, izmantojot klasiskus žanrus - portretu, kluso dabu, ainavu, reizēm tos savijot vienu ar otru.
Gleznas ir no dažādiem radošiem periodiem, no dažādām izstādēm - galerijās “Daugava”, “Istaba”, Bauskas mākslas muzejā, u. c.. Tāpēc arī tāds nosaukums -, jo tas ir atskats uz notikušo, svarīgo katrā laika posmā, kā mainījies rokraksts, tēmas, krāsas.
Māksliniece Ieva Liepiņa jau 13 gadus kopā ar gleznotāju Agniju Ģērmani organizē starptautiskus plenērus Mazirbē.
Glezno lībiešu portretus, viņu mājas un dārzus, tradicionālos tautas tērpus.
Izstādē skatāmi arī darbi no gleznu sērijas “Lībiešu aubes”.
“Mazirbes plenēra aizsākums ir ļoti sens. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem manas kursabiedrenes Agnija Ģērmane un Inga Brūvere sadraudzējās ar mazirbnieku Milleru ģimeni. Arī es tolaik tur paciemojos, bet retāk, jo mani bērni bija mazi. Pēc kāda laika ar Veroniku un Edgaru Milleriem atkal satikāmies. Toreiz Lībiešu tautas nams bija neizmantots un viņi ierosināja tur palikt, pagleznot. Sākām ar ainavām, tad Veronikai radās ideja par vietējiem lībiešu portretiem. Un arī ideja, ka jāaicina somugru tautu mākslinieki. Tā plenērs kļuva plašāks,” stāsta Ieva Liepiņa.
“Vēlāk pievienojās citu tautu draugi - mākslinieki, nomainījās plenēra mājvieta. Bija Zembahu mājas, “Dzintariņi” un šogad otro reizi mūs uzņēma mājas Košragā.
Viss atbalsts ir tikai no vietējiem, viņu radiem un draugiem,” māksliniece ir pateicīga, uzsverot, ka tas ir mīlestības un draudzības projekts.
“Gadu gaitā ir izveidojusies plaša portretu kolekcija. Daudzi modeļi jau devušies tai saulē. Katru gadu jaunie plenēra darbi tiek atrādīti apkārtējo rajonu iedzīvotājiem, un viņiem ir ko pārrunāt, kurš tad ir līdzīgs, kurš ne,” stāsta māksliniece, piebilstot, ka plenēra izstādes ir bijušas arī Tallinā un Tartu (Igaunijā) un Budapeštā (Ungārijā).
Ievas Liepiņas gleznās liela nozīme ir zīmējumam, viņu interesē ritmu un līniju plastika, smalka detaļu izstrāde. Krāsu intensitāte vietām tiek sakāpināta un krāsu laukumi tiek plāni lazēti viens virs otra, lai tādējādi saglabātu virsmas caurspīdīgumu un akvarelisku vieglumu.
Tēlainā atmiņa palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, situācijas, melodijas, garšas un smaržas, savukārt emocionālā atmiņa ļauj atminēties pārdzīvoto.
Māksliniece gleznās dzīves mirkli apvieno ar savu emocionālo redzējumu, tiecoties atstāt vizuālu nospiedumu mūsu kopējo atmiņu restaurācijai.
Realitāte Ievas Liepiņas gleznās tiek romantizēta un estetizēta. Cilvēks, dabas elementi, materiālā pasaule, urbānā vide - tie visi ir poētiski tēli, emocionālā vēstījuma nesējs skatītājam.
“Jā, arī dzīvē es esmu romantiķe. Tikai bez svecēm, no tām man ir bail, kopš kaimiņiene ar svecīti gandrīz nosvilināja manus vecākus,” māksliniece nosaka. Viņa domā: ja neesi romantiķis un ideālists, mūsdienu materiālajā laikmetā būtu grūti palikt šajā profesijā.
Ja mākslinieces agrākajos darbos cilvēka figūra bieži tika traktēta kā atpazīstama kultūrvēsturiska zīme vai idealizēts figūras vispārinājums, tad šobrīd māksliniecei nozīmīgāks kļūst reālā laikabiedra portretējums.
“Ai, laikabiedrus es arī tādus sapņotājus satieku… Teiksim, Jūrkalnes kalējs Ainars Rullis - viņš ir mākslinieks sirdī. Viņa rokās no jūras atnests akmens pārtop puķē, ābolā, taurenī vai spārē…”
Bet laiks gan šobrīd ir baiļu pilns, saka Ieva Liepiņa. Viņa apbrīno savus draugus - ukraiņu māksliniekus, kuri spēj strādāt, ieročiem skanot. Bet, kā viņi paši saka, tas ir vienīgais, kas glābj.
“Es gan kādus mēnešus trīs vispār nesapratu, kāpēc gleznot… Viss šķita tik bezjēdzīgs...
Bet tad atbrauca ukraiņu mākslinieki ar izstādi no Mariampoles un, neatsaucoties manam lūgumam palikt pie mums, Latvijā, aizbrauca, lai gleznotu. Bailes pārejot. Arī baltkrievu gleznotāja atteicās no uzaicinājuma braukt pie mums -, jo kurš tad vadīs viņas mākslas studiju bērniem ar dažāda veida traucējumiem?..”
“Vasara gan varēja vēl uzkavēties,” saka Ieva Liepiņa. Viņa visu vasaru apgleznoja sienas un agros rītos zīmēja bērnu grāmatiņu.
“Bet, par laimi, paspēju gan papriecāties Dziesmu un Deju svētkos, kur pirmoreiz piedalījās arī mana meita un mazmeita, gan nedēļu Mazirbes plenērā jūru un kopā būšanas prieku pabaudīt, gan aizbraukt uz draudzenes Ingūnas Postažas un viņas tēta Pētera Postaža izstādi Bauskā, un ukraiņu draudzenes Olgas Hritsenko plenēra izstādi Kintai, Lietuvā. Paspēju arī paciemoties un uzņemt draugus, nopeldēties naktī un agrā rītā, izbaudīt dažus saulrietus jūrā... Tik sēņu vietā atradu vien skaistu viršu pļavu,” māksliniece labprāt pakavējas aizejošās vasaras sajūtās.
Bet arī rudeni Ieva gaida ar prieku, jo tieši viņas dzimšanas dienā - ceturtdien, 7. septembrī - tika atklāta viņas personālizstāde “Atmiņu restaurācija”.
“Dzimšanas diena vienmēr ir labs iemesls visiem satikties,” viņa priecīgi saka un izstāsta arī par savas tuvākās nākotnes plāniem.
“Darbi turpinās. Martā man būs izstāde Jūrmalas muzejā - kopā ar lietuviešu mākslinieku Arvidasu Brazdžiūnasu. Ir gan bažas, kā visu paspēt… Audekli ir tikai iesākti, un laiks atkal iet uz tumšo pusi. Nu, patīk gleznotājiem tā dienas gaisma...”
Ieva Liepiņa (1967) ir dzimusi Rīgā, 1985. gadā beigusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un 1991. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu profesora Induļa Zariņa vadībā. Ieguvusi maģistra grādu glezniecībā (2003) un keramikā (2014). Izstādēs piedalās kopš 1989. gada. Strādā stāj- un monumentālajā glezniecībā, apglezno porcelānu un ilustrē grāmatas.
“Porcelānam gan šobrīd man nepietiek stundu, jo apgleznošana prasa apstāšanos mierā, precizitāti un rūpību.
Skatos, ka Porcelāna muzejā atkal būs Starptautiskā mazo formu porcelāna izstāde (izstādē “Tīra krāsa”, kas būs aplūkojama no 20. oktobra līdz 10. decembrim, piedalīsies 15 autori no septiņām valstīm). Man tik ļoti patīk, bet - nu, visu nevaru paspēt,” māksliniece nosaka un pati sev, kā vienmēr, nosolās: nākamgad gan noteikti piedalīsies.
Ievas Liepiņas izstāde “Atmiņu restaurācija” mākslas galerijā “Bazar’t” (t/c “Mols” 2. stāvā, Krasta ielā 46, Rīgā) būs skatāma līdz 30. septembrim (katru dienu no plkst. 10.00 līdz 21.00).
