“Domāju, vēl nekas nav sasniegts un vēl ilgi nebūs. Katra jauna loma, katrs jauns darbiņš ir jauna ceļa sākums, un tu atkal esi izziņas procesa sākumā – gan par sevi, gan par pasauli, gan par profesiju. Katra virsotnīte ļauj ieraudzīt nākamo virsotnīti, tad atkal nākamo, un turp doties – tas ir piedzīvojums, un tas ir “nenormāli” interesanti,” saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) jaunā zvaigzne Gerds Lapoška (24).
Piektdien, 8. septembrī, plkst. 19.00 JRT Mazajā zālē viņam režijas debija - jaunā aktiera paša sarakstītais piedzīvojums vienā daļā “Pelēka vasara, saulaina ziema”.
Jauns rakstnieks vārdā Klements dzīvo savu ierasto ikdienu, gaidot no dzīves “sižeta pagriezienu”, un mēģina uzrakstīt savu pirmo romānu. Viņa draugi, Žaks un Gregorijs, turpina rakstīt slejas avīzei un fotografēt reklāmas, viņa māte turpina dejot baletu, Bella turpina diriģēt zēnu kori, taču Klements izdomā savu un visu dzīves pārvērst piedzīvojumā.
Lugas autori: Gerds Lapoška un Matīss Ozols. Scenogrāfe, kostīmu un video māksliniece - Dace Ignatova, kustību konsultante - Ramona Galkina, gaismu mākslinieks - Lauris Johansons, skaņas dizains, mūzika - grupa “Alejas” (Reinis Žodžiks, Spāre Vītola, Kirils Ēcis).
Lomās: Matīss Ozols, Agate Krista, Guna Zariņa, Dāvids Pētersons un Jānis Grūtups.
Kā radās ideja par lugas rakstīšanu? Vai jau sākotnēji bija iecere arī pašam to iestudēt?
Tas bija 2021. gadā, kad vēl mācījāmies trešajā kursā, un mums tika uzdots pašiem meklēt materiālu, ko mēs gribētu spēlēt. Es aicināju savus kursabiedrus Agati Kristu, Matīsu Ozolu un Jāni Grūtupu, kuri, starp citu, tagad spēlē šai izrādē, izdomāt un uzrakstīt ainas, par ko mēs paši gribētu runāt - par mīlestību, par cilvēkiem, par pasauli… Bet - tas viss nenotika, pa vidu vēl bija kovids, tomēr ik pa brīdim, kad bija iedvesma, es turpināju rakstīt. Kad beidzām ceturto kursu, Alvis Hermanis mūs jau kā štata aktierus iedrošināja nākt ar savām idejām un piedāvāt materiālus, ko mēs gribētu spēlēt, un es piedāvāju šo savu ludziņu. Pēc divām nedēļām viņš, to izlasījis, man zvanīja un jautāja, kurš to varētu iestudēt. Kad teicu, ka tas varētu būt viņš, Alvis atteica, lai iestudēju pats.
Tā “netīšām” un no manas puses vieglprātīgi šis piedzīvojums ir sācies.
Tā uzreiz arī piekritāt? Uzreiz bija pārliecība: jā, es to varu!
Vispirms bija vieglprātīgs “jā”, pārdomas nāca pēc tam… Bet es daudz nedomāju, metos ar galvu iekšā tai piedzīvojumā.
Piedzīvojums - tāds ir arī jaunās izrādes žanrs.
Jā, un tā tiek veidota, iedvesmojoties no franču “jaunā viļņa” autorkino, galvenokārt no Fransuā Trifo un Žana Lika Godāra filmām, kā arī Johana Volfganga fon Gētes, Ernesta Hemingveja un Džeroma Deivida Selindžera darbiem. Bet izrāde nav par franču “jauno vilni” un skatītājam nav jābūt franču “jaunā viļņa” ekspertam.
Par ko ir stāsts?
Par jaunu cilvēku sajūtām šajā pasaulē. Par viņu mēģinājumiem saprast, kā ir jādzīvo, un kas ir šī pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un divdesmit gadi nav tas vieglākais vecums, lai to saprastu… Skaidrs, ka tā ir jaunība, maksimālisms, kļūdīšanās, romantika, mīlestība, banalitātes. Un tomēr stāsts jau nav par vecumu, bet gan par skatu uz dzīvi. Un tāpat kā franču “jaunā viļņa” kino ir piedzīvojums, kas jauc realitātes un rotaļājas ar tām, arī mēs grasāmies doties piedzīvojumā, kas būs gan drāma, gan komēdija, gan “spriedzes filma”, gan “gangsterfilma”, gan strīdi un sarunas. Ceru, ka skatītājiem būs elpu aizraujoši un - arī skaudri.
Tas ir personīgs stāsts par jums pašu?
Gluži autobiogrāfija tā nav, bet šajā stāstā ir daudz no tā, ko savā galvā no šīs pasaules esmu sakrājis - no literatūras, no kino, no draugiem.
Tās ir blociņā pierakstītas domas, atmiņas, sajūtas. Visādas “pērles”, kas manā dzīvē ir sakrājušās. Tādā ziņā tas ir ļoti personisks stāsts.
Turklāt mēs visi, kas veidojam šo izrādi, izņemot Gunu Zariņu, kura bija mūsu aktiermeistarības pasniedzēja, esam kursabiedri. Arī izrādes kustību konsultante Ramona Galkina bija mūsu laikmetīgās dejas pasniedzēja akadēmijā. Savukārt grupa “Alejas” ir mani draugi un domubiedri. Mēs visi elpojam vienu gaisu, un tāpēc tas ir vēl jo personiskāk. Manā gadījumā tā ir veiksme, jo režisoriem jau ne vienmēr sanāk strādāt kopā ar līdzīgi domājošiem. Tas gan negarantē veiksmi izrādei, bet mēģinājumu process bija skaists, man - ļoti laimīgs, tāpēc kaut kādā ziņā mirkli pirms pirmizrādes jūtos ļoti mierīgi.
Vēl mirklis un paša pierakstītais “piedzīvojums” kļūs par realitāti uz skatuves.
Ir ļoti interesanti, ka uz skatuves šis stāsts iegūst pilnīgi citu dimensiju, nekā tas bija mēģinājumu zālē, jo uz skatuves, kur pievienojas gaisma, scenogrāfija, kostīmi, mūzika un horeogrāfija, viss ir “pa īsto”. Tas iegūst autentiskuma sajūtu - izrāde kļūst par dzīvu organismu, kas pats turpina veidoties un attīstīties. Man atliek atkāpties un atlaist, palaist “to kuģīti” pa upi, lai peld. Bija plānots, ka šo izrādi veidošu Lāčplēša ielas Mazajā zālē, bet diemžēl teātra remontdarbi ievilkās. Ir grūti uz ilgāku laiku iekonservēt jau iesāktu darbu, tāpēc nolēmām to spēlēt Miera ielā, kur gan Mazā zāle ir krietni lielāka par Lāčplēša ielas black box. Protams, tāda uzticēšanās ir liels spiediens, tā ir liela atbildība.
Šo uzticēšanos attaisnot?
Jā, jo no jauna režisora visi kaut ko gaida. Bet es par to īpaši nepārdzīvoju, jo teātra māksla, manuprāt, ir tik dzīvs process, ka režisors tiešām nevar paredzēt, kā izrāde veidosies, kad zālē ienāks skatītāji. Jo tā ir saruna ar skatītājiem. Kas zina, kā tas būs, bet “traģēdijas” sajūtas man nav.
Ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties, veidojot savu pirmo režijas darbu?
Nedomāt kā aktierim. To jau daudzi lieli režisori ir teikuši un man viņiem jāpiekrīt, ka aktieris un režisors ir divas pilnīgi dažādas profesijas. Domāju, nav slikti, ka es zinu aktiera profesiju, bet - es saskāros ar tādu problēmu, ka gribēju palīdzēt aktieriem, sakot, kā es to spēlētu.
Kad pieķēru sevi, ka jaucos aktiera darbā, ātri mēģināju tikt no tā vaļā. Nē, nē, ja viņš spēlē citādāk, tas nenozīmē, ka viņš dara sliktāk! Aktieris ir autentisks mākslinieks, tas ir viņa autordarbs!
Protams, nācās arī pieņemt un samierināties, ka ne visas manas ekspektācijas ir iespējams realizēt. Šis tas tīri tehniski veidojās citādāk, nekā biju iztēlojies, un tomēr izrādē ir ļoti daudz no tā, ko sākotnēji bijām iecerējuši.
Vai, ieguvis pirmo režijas pieredzi, ir sajūta, ka gribētu to turpināt attīstīt un vēl ko mēģināt iestudēt?
Jā, un tas ir interesanti, ka, vēl nepabeidzis šo izrādi, es jau domāju par nākamajām. Sākumā domāju, ka tas ir galīgi nepareizi - domāt par ko citu, bet tad sapratu, ka tā ir diezgan veselīga domāšana.
Jo tas nozīmē, ka es apzinos - ar šo izrādi nekas nebeidzas, šī izrāde man nav “pasaules gals”. Jā, ir jaunas ieceres un, cerams, tās varēšu realizēt.
Kādā intervijā esat teicis, ka jums ir “15 gadu plāns, saistīts ar režiju”. Tas nozīmē, ka vēlaties apgūt šo profesiju?
Es ļoti gribētu studēt režiju. Un es arī apzinos, ka gan aktiera, gan režisora profesijā vislielākā skola ir tieši prakse - darīt, darīt, darīt, nepārtraukti “sportot” un “audzēt muskuļus”. Bet, tā kā es esmu arī diezgan aizņemts aktieris, vēl nezinu, kā dzīve iekārtosies. Un teātris drīz atgriezīsies savās vēsturiskajās telpās, kur repertuārs solās būt diezgan pilns un spraigs. Mana pamatprofesija ir aktieris, bet - tad jau redzēs, kā būs tālāk. Es skatos uz to mierīgi un turpinu atbildīgi iet tālāk pa dzīvi. Jo domāju, ka vēl nekas nav sasniegts un vēl ilgi nebūs. Katra jauna loma, katrs jauns darbiņš ir jauna ceļa sākums, un tu atkal esi izziņas procesa sākumā - gan par sevi, gan par pasauli, gan par profesiju. Katra virsotnīte ļauj ieraudzīt nākamo virsotnīti, atkal nākamo, un turp doties - tas ir piedzīvojums, un tas ir “nenormāli” interesanti.
Apstāties būtu garlaicīgi, bet man ir laba “kompānija”, ar ko doties tālāk.
Mums, Jaunajā Rīgas teātrī, ir brīnišķīgs kolektīvs, tā ir laime būt kopā - gan ar “lielajiem” aktieriem, gan ar kursabiedriem, gan visiem tehniskajiem darbiniekiem, kuri strādā pie izrādēm. Tas ir baigi forši! Tiešām. Es patiesi esmu laimīgs, ejot uz darbu, zinot, ka tur satikšu savus kolēģus.
Jums šī ir tikai otrā sezona kā profesionālam aktieriem, bet radošajā CV ir jau vairāk nekā desmit lomu uz teātra skatuves, zināma pieredze arī kino, tostarp jau pirmā “Lielā Kristapa” nominācija - par otrā plāna lomu režisora Matīsa Kažas spēlfilmā “Neona pavasaris”. Kur jūtaties ērtāk - uz teātra skatuves vai kameras priekšā?
Jā, tās ir dažādas disciplīnas. Man ļoti patīk kino, es labprāt filmējos, bet - man tas ir ļoti grūti.
Kameras priekšā ir pilnīgi cita aktieriskā eksistence, es jūtos ļoti trausls, un man ar kameru ir baigie kompleksi.
Kino ļoti atšķiras no teātra skatuves, kur tev pretī ir pilna zāle skatītāju. Un, lai arī es nefanoju par nominācijām, es esmu ļoti pateicīgs par “Lielā Kristapa” nomināciju - tā man deva nelielu pārliecību, ka, jā, es neesmu “zemē metams” kino aktieris. Aha, tātad es varu filmēties! Tas ir ļoti skaisti, ka mākslinieks tādā veidā tiek novērtēts, bet vēl skaistāk ir, ja sanāk veiksmīgi satikties ar skatītājiem. Man tomēr skatītājs ir pirmajā vietā. Skatuves māksla ir ļoti trausla, mēs nekad nezinām, kas sēž zālē, bet man vienmēr ir svarīgi tikt pie sajūtas, ka mēs kopā pieredzam mākslas faktu. Jo izrāde sākas, beidzas un izgaist, tāpēc vismaz tās divas, trīs stundas, ko pavadām kopā, es mēģinu tiekties uz godīgu satikšanos ar savu skatītāju. Tas man ir ļoti būtiski.
Ar “Pelēka vasara, saulaina ziema” tiks oficiāli atklāta JRT jaunā teātra sezona. Tas nozīmē, ka vasara ir beigusies. Vasara bija… pelēka?
Nē, mana vasara bija saulaina! Šī bija mana laimīgākā vasara. Es pirmo reizi nestrādāju un ļoti labi atpūtos. Biju ceļojumos - gan kalnos, gan Berlīnē un Varšavā. Biju Latvijas laukos, biju Dziesmu un Deju svētkos, biju kopā ar draugiem. Jā, šī bija brīnišķīga, saulaina vasara!
