“Kad Latvijā tika izsludināta kārtējā mājsēde, pēc iepriekšējo karantīnu un mājsēžu pieredzes pāris stundu laikā tika pieņemts lēmums divatā ar jaunāko dēlu pārcelties uz siltāku klimatu. Mazliet gan bija bail – pirmo reizi mūžā nopirkt lidmašīnas biļeti tikai vienā virzienā…” atzīst finansiste un fotogrāfe Agnese Pastare.
Ventspils galvenajā bibliotēkā no ceturtdienas, 3. augusta, līdz 2. septembrim aplūkojama viņas foto izstāde “Tālsēde”, kas aptver trīs valstis un sešu mēnešu posmu viena gada laikā, kad ierobežojumu dēļ ģimene pieņēma lēmumu “mājsēdi” transformēt par “tālsēdi”.
“Mana tālsēde aptvēra trīs valstis un sešus mēnešus viena gada laikā - tie bija divi mēneši Tenerifē (Spānijā), mēnesis Sicīlijā (Itālijā) un trīs mēneši Maltā. Tenerifē bijām bijuši arī iepriekš, mums tur ir paziņas, latvieši, kuri izīrē dzīvokļus, tādēļ pirmajai tālsēdei (2021. gada oktobris-decembris) izvēlējāmies šo mītnes zemi. Savukārt, otrajai tālsēdei (2022. gada marts-jūlijs) izvēlējāmies Maltu, jo tur jau vairākus gadus dzīvo labi mūsu draugi,” stāsta Agnese Pastare, piebilstot, ka abos gadījumos viņai bija svarīgi, lai tā būtu Eiropas Savienībā esoša valsts un lai viņi tur nebūtu pilnīgi vieni, bez paziņām.
Piedzīvoti tika gan priecīgi, gan bēdīgi atgadījumi, pārciestas slimības un risināti ikdienas sadzīves jautājumi, izbaudīta svešzemju kultūra un apskatīti pasaulslaveni objekti, ko, rūpīgi saplānojot, ir iespējams realizēt ar visai nelieliem finansiāliem ieguldījumiem.
Sastaptos cilvēkus, izjustās emocijas un notikumus, kas norisinājušies šajā laikā, Agnese Pastare ir iemūžinājusi fotogrāfijās, kas rezultējušās izstādē.
“Kad 2021. gada oktobrī Latvijā tika izsludināta kārtējā mājsēde, pēc iepriekšējo karantīnu un mājsēžu pieredzes pāris stundu laikā tika pieņemts lēmums divatā ar jaunāko dēlu Ernestu pārcelties uz siltāku klimatu. Mazliet gan bija bail - pirmo reizi mūžā nopirkt lidmašīnas biļeti vienā virzienā, bet skola un darbs atkal bija “zoomā”, un viss likās paveicams. Pieradām celties piecos no rīta, jo skolas “zoom” stundas, kas mājās sākās pulksten 7.30, laika starpības dēļ sākās pulksten 5.30,” stāsta Agnese Pastare. Tenerifē satikuši arī draugus un paziņas, kuri turp bija devušies atpūsties, tāpēc tur nejutās vientuļi. Agnese pat nosvinēja savu dzimšanas dienu banānu plantācijā - ar draugu sagādātiem pārsteiguma kēksiņiem un svecītēm.
“Ernesta klavierstundas “zoomā” ar Latvijas skolotāju Sandru un vietējās klavierstundas kalnā pie gruzīnietes Irinas, kas rezultējās ar uzstāšanos iespaidīgā koncertā villā kopā ar vietējiem pianistiem, mājas darbu radoša pildīšana no vietējiem materiāliem - piemēram, ķekatnieku maska, kas izgriezta no papīra šķīvja, ar palmu zaru “uzacīm” un nokrāsota koši rozā ar kaktusa augļiem… Varētu stāstīt vēl un vēl!
Mājās atgriezāmies īsi pirms Ziemassvētkiem, jo mums Ziemassvētki ir svētki, kuros visai ģimenei ir jābūt kopā!”
Pēc ģimenes pārslimotā kovida 2022. gada janvārī, tika pieņemts lēmums atkal doties tālsēdē, jo vēl aizvien bija dzirdami viedokļi, ka varētu tikt izsludināta kārtējā mājsēde.
“Šoreiz ceļā devāmies ar automašīnu un visa ģimene - abi dēli Ernests un Eduards, ome Dace un suns Cronuss. Cronuss nav nekāds klēpja sunītis, bet kārtīgs Rodēzijas ridžbeks, līdz ar to tas ieviesa zināmus gabarīta ierobežojumus,” stāsta Agnese Pastare. Sicīlijā ģimeni pārsteidza vētra, kas apturēja prāmju satiksmi, kā arī pozitīvs kovida tests, kā rezultātā nācās tur palikt uz mēnesi.
“Suņa ķīmijterapija tika turpināta arī Sicīlijā, katru nedēļu mērojot divsimt kilometru pāri visai salai. Ierobežojumu dēļ pat nācās aizlidot uz trim dienām atpakaļ uz Latviju, lai iegūtu vakcīnu - tas Ernestam ļāva pārsteigt skolotāju Līgu, ierodoties skolā uz kontroldarbu klātienē. Pateicoties skolotāju atsaucībai un omes neatlaidībai, Ernesta skolas viela tika apgūta diezgan pamatīgi un likās, ka viss būs izdevies.”
“Beidzot bijām sasnieguši savu galamērķi. Maltā ierobežojumi bija diezgan skarbi, taču, pateicoties mūsu Maltas draugiem, bijām atraduši labu dzīvokli, sakārtojuši sadzīvi un sākām iedzīvoties. Tuvojoties vasarai, ātri sapratām, kāpēc dienvidu zemēs ievēro siestu. Cēlāmies piecos no rīta, ātri uz jūru, ap desmitiem atpakaļ, tad skola un darbs, bet vakaros devāmies izpētīt apkārtni. Sadzīve kļuva arvien pierastāka - abonements baseinā, labs internets, iepazīti veikali un labas piegādes, mazi ceļojumi nedēļas nogalēs, saulrieti un krabīši visur un vienmēr, mainīgā un dažādā jūras krāsa, raibā sabiedrība ar nācijām no visas pasaules.
Rūpīgi plānojot, tas viss izdevās par samērā nelieliem finansiāliem ieguldījumiem.”
Ceļošana ir Agneses sirdslieta, tāpēc, izmantojot dažādus knifus, viss bija iespējams un bieži vien neko nemaksāja. Diemžēl Cronuss zaudēja cīņā ar limfomu un mājās atgriezās kā pelnu čupiņa šķirstiņā. Brašā suņa visiem vēl aizvien pietrūkst…
“Austeru brokastis astoņos no rīta, Jāņi uz draugu terases ar grila ugunskuru un dziedāšanu, tradīcijas “pēcpusdienas kafija skaistā vietā” aizsākšana, mūžam neesošais “parkings”, kur mums vienmēr atradās vieta, tā pārsteidzot draugus, kas mūsu veiksmei nespēja noticēt, mana darba lielā VID pārbaude onlainā, ikgadējais karnevāls Valletā, ciemiņi no Latvijas un mēs gidu lomā… Piedzīvojumu bija daudz!” stāsta Agnese Pastare, piebilstot, ka Malta ir maza, bet bezgala skaista valsts, kas ģimenei ātri kļuva par mīļu vietu, kur viņiem vēl aizvien ir draugi un kur viss nu jau šķiet tuvs un pazīstams.
“Malta man ir kļuvusi īpaša, tāda maza pasaule miniatūrā, esmu bijusi tur arī atkārtoti. Maltiešu valodu gan itin nemaz nesaprotu. Protu tikai vienu vārdu: “mela!”. Tas nozīmē kaut ko līdzīgu “ok”, bet tikai ar krietni plašāku izmantošanas spektru, to lieto vienmēr un visur. Pat, ja tas neiederas, tik un tā lieto.”
Taujāta, kas šodien, 2023. gada vasarā, viņai nāk atmiņā no tālsēdē piedzīvotā, Agnese atteic, ka plānošana. Pēc tam - saule, jūra un kalni.
Izvērtējot tālsēdes lielākos ieguvumus un zaudējumus, Agnese atzīst, ka pirmajā reizē diemžēl cieta dēla izglītība, jo pēc ilgā ierobežojumu perioda eiforija par brīvību šķita reibinoša un, izvēloties, kā pavadīt dienu, mājas darbu pildīšana nebija pirmajā vietā.
“Droši vien nebiju apzinīga mamma un pusaudzis jau arī ir un paliek pusaudzis. Tāpēc otrajā tālsēdes periodā mēs bijām labāk sagatavojušies, bija detalizētāks plāns, kā visu izdarīt un rezultātā viss izdevās lieliski. Es pat teiktu, ka dēla mācību viela tika apgūta pamatīgāk, nekā tas būtu bijis klātienē.”
Agneses Pastares un viņas vecākā dēla darbs - Eduards strādā IT jomā -, ir padarāms arī attālināti, tāpēc ar to viņi tika galā krietni vieglāk nekā ar skolu.
“Lielākais ieguvums noteikti bija brīvība un veselība - D vitamīna un saulītes mums vienmēr ir par maz, tāpēc tā tika baudīta visā pilnībā. Kā pozitīvais, neapšaubāmi, ir jāmin pasaules plašuma sajūta un dažādo kultūru sniegtais brīnišķīgais kokteilis.
Sajūta, ka pasaule ir plaša un tajā brīnumu ir daudz. Labākās lietas jau neko nemaksā - saule, jūra un dzidrs gaiss ir pieejams visiem.”
Dodoties tālsēdē, Agnese nedomāja, ka tur piedzīvotais noteikti jāiemūžina, lai vēlāk izliktu fotoizstādē. Bet, tā kā viņa fotografē gandrīz vienmēr, tad materiāls savācās gana plašs un tikai vēlāk radās ideja to parādīt arī citiem, un varbūt kādu pat iedrošināt uzdrīkstēties ceļot pašiem.
“Nebija jau, protams, viss tik viegli, bija arī grūtības, bet, ja ir degsme un plāns, viss ir paveicams,” apgalvo divu dēlu mamma.
Viņa fotografē jau kopš bērnības. “Skatījos, kā mans krusttēvs “sarkanajā istabā” attīsta bildes un aizrāvos arī pati. Protu gan filmu attīstīt, gan visu pārējo. Pēc izglītības esmu ekonomikas zinātņu maģistrs, bet fotografēšanai nopietnāk pievērsos 2019. gadā, kad izlēmu, ka gribu apgūt šo mākslu nopietnāk un apmeklēju kursus,” stāsta Agnese Pastare. Viņa ir izglītojusies dažādās meistarklasēs un klausījusies lielmeistaru lekcijas, starptautiska fotofestivāla ietvaros viņai ir bijusi izdevība klātienē uzklausīt un aprunāties arī ar Latvijas lielmeistaru Gunāru Bindi.
“Nenoliedzami, esmu no viņa iedvesmojusies.”
Bet Agneses Pastares pamata nodarbošanās ir grāmatvedības ārpakalpojumi, nodokļu konsultācijas, darbība Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamerā (LTRK) un “Rotary” klubā. Viņa ir īpašniece un vada vienu no lielākajiem savas sfēras uzņēmumiem, ja skatās ārpus Rīgas, - tas ir SIA “PB Finanses”, un darba aktīvākā sezona ir pavasarī, kad darba laiks ir no ļoti agra rīta līdz ļoti vēlam vakaram. Vasarā viņa cenšas strādāt mazāk.
“LTRK esmu ievēlēta Nacionālās stratēģijas padomē, kas “tur roku uz pulsa” nodokļu sfērā un Kurzemes uzņēmēju padomē, kā arī cenšos piedalīties arī Mazo un vidējo uzņēmumu padomes sēdēs. Darbība padomēs ir brīvprātīga un prasa gana daudz laika. Arī “Rotary” klubā darāmā netrūkst, te gan šobrīd ir vasaras brīvlaiks, bet iesāktie projekti ir jāturpina un labie darbi jau negaida brīdi, kad mums būs laiks, bet ir te un tagad.
Fotografēšana man ir brīdis, kad atslēdzos no ikdienas, tad esmu tikai es un fotokamera…
Nu, un reizēm arī modeļi, ja tiek realizēta kāda iecere,” stāsta Agnese Pastare, piebilstot, ka arī šobrīd viņa gatavojas jaunam foto projektam.
“2019. gadā esmu nodibinājusi Ventspils fotoklubu “Kaktuss”, esam neliela domubiedru grupiņa, kuri cits citu papildina un dzen uz priekšu - mācīties, attīstīties un radīt jaunas izstādes. Mums katru gadu ir vismaz viena lielā izstāde, kam gatavojamies mēnešiem un kurās cenšamies skart dziļas un ne vieglas tēmas, piemēram, zemes piesārņotība, cilvēka patiesā būtība, mobings, mūsu katra iekšējais bērns un vairākas citas.”
Agneses Pastares darbi ir bijuši apskatāmi izstādēs visā pasaulē - Kanādā, Vjetnamā, Zviedrijā, Portugālē, Taizemē, ASV, Dienvidāfrikā, Izraēlā un, protams, Latvijā. Viņa ir aktīvi piedalījusies pašmāju un starptautiskos foto plenēros, kā arī dažādos konkursos, kur gūtas godalgotas vietas, tajā skaitā arī uzvaras.
Interesanti, vai ir kāda vieta uz pasaules, kurp viņa kādreiz atkal gribētu doties “ar vienvirziena biļeti”?
“Tai noteikti ir jābūt saules apspīdētai, man neder sniegs un sals. Bet es vienmēr atgriežos Latvijā, jo te, Ventspilī, ir manas mājas, manas saknes, mana ģimene, mani draugi, te es esmu dzimusi, augusi un te es jūtos vislabāk. Tomēr digitālais nomadisms mani vilina un urda - man patiesi patīk izdzīvot dažādas jaunas vietas.
Man nepietiek ar “ķeksīša” ekskursijām, man vajag vairāk, man gribas ieraudzīt citu zemju būtību un atrast tās dvēseli.”
