“Es bieži izvēlos radīt darbus, kas atspoguļo ne tikai manu personīgo pieredzi, bet arī mūsdienu aktuālās un globāli politiskās tēmas un sabiedrības attieksmi pret tām. Māksliniekam vajag runāt par sabiedrībā esošajām bažām, rosināt uz diskusiju, dalīties ar viedokļiem un veidot no tiem mākslu,” uzskata tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia.
Viņa rada darbus, kas apšauba sabiedrības, vides un cilvēku uzvedību, kā arī problēmas mūsu sadrumstalotajā postdigitālajā pasaulē. Emmas Sofias mākslinieciskais ceļojums ietver dažādus medijus - no klasiskā gobelēna, digitālās aušanas, taftingošanas līdz pat glezniecībai.
Ceturtdien, 27. jūlijā, plkst. 18.00 “M/Gallery” tiks atklāta Emmas Sofias personālizstāde “Trauma, kā jau trauma”. “M/Gallery” ir laikmetīgās mākslas galerija, kas atrodas pirmajā stāvā kultūras centrā “M/Darbnīca” (vienā no vēsturiskajām Fon Stricka Villas ēkām). Izstādes atklāšana notiks “Riga Last Thursdays” ietvaros, un to būs iespējams apskatīt līdz 7. septembrim.
Izstāde “Trauma, kā jau trauma” veltīta mentālās veselības izzināšanas procesam. Marīnas motīvā gleznotās ainavas autorei ir dabas terapija, ar kuras nolūku viņa pievēršas atmiņai un tās funkcijai. Jūras vai ūdens klātbūtne kļūst par efektīvu veidu mentālās veselības uzlabošanai, tādēļ tieši jūras motīvs figurē šajā darbu sērijā.
“Būt pie jūras nozīmē būt mierā,” saka Emma Sofia.
“Ideja par šādu izstādi man radās pagājušogad, ar vairākiem cilvēkiem runājot par mentālo veselību, par dažādiem dzīves notikumiem, kas ir krasi ietekmējuši mūsu katra personīgo pasauli. Šī saruna noveda mani līdz atziņai, ka cilvēkiem ir bijušas dažādas traumatiskas pieredzes, kuras viņi bieži neatceras vai nevēlas atcerēties. Tā teikt, ir norakuši dziļi zemapziņā, lai sevi pasargātu. Līdzīgi kā ar izdzīvošanas pamatinstinktiem. Tādēļ sāku pētīt, kā strādā atmiņa,” stāsta māksliniece.
Mēs dzīvojam interesantā un sarežģītā laikā, kur ikdienas rutīna, “ātra” dzīvošana un globālie notikumi izraisa lielu stresu. Sekas ir tādas, ka pēdējos gados ir krasi pieaudzis to personu skaits, kurām ir diagnosticēti kognitīvie traucējumi, kas liek aizdomāties par šīs tēmas aktualitāti. Atmiņa un tās funkcionalitāte ir šīs izstādes vadmotīvs.
“Kognitīvo spēju strukturēšana ir ļoti nozīmīgs process, kura ietvaros cilvēki var iegaumēt, reproducēt un aizmirst pieredzes, domas, tēlus. Valoda, uzmanība, domāšana un atmiņa ir problēmrisināšanas sistēma, kas sniedz iespēju rezonēt mūsdienu sabiedrībā kā indivīdiem. Ja, piemēram, kāds no šiem procesiem nestrādā pareizi, rodas īssavienojums informācijas uztverē. Mani šī tēma ļoti ieintriģēja personīgu iemeslu dēļ, tādēļ nolēmu par to veidot izstādi -, lai dalītos ar stāstiem par šīs tēmas aktualitāti mūsdienu sabiedrībā.”
Emma Sofia atklāj, ka izstādē tiek runāts par traumatiskām dzīves pieredzēm, kas nereti liek aizmirst notikušo, vienlaikus sagrozot atmiņas, kas skaidrojams ar mūsu katra vēlmi sevi pasargāt, līdzīgi kā izdzīvošanas pamatinstinkti.
“Es runāju par noklusēto, neizrunāto un apslēpto konfliktu esamību. Kā māksliniecei man ir svarīgi, lai sabiedrība aizdomājās par tēmas nopietnību, vai vismaz ieklausās tajā.
Latvijas sabiedrībā tēma par dažādām traumatiskām pieredzēm - emocionālā, seksuālā un fiziskā vardarbība - jau gadiem tiek celta gaismā, tomēr vēl aizvien ir jūtams zināms “tabu”, ka labāk šo kārtot aiz slēgtām durvīm, lai neviens par to neuzzina. Bet kultūra mainās, mūsdienu jaunatne tomēr ir citādāka, un mani priecē, ka tā ir daudz atklātāka,” saka Emma Sofia.
Māksliniece stāsta, ka izstādes tapšanas procesā viņa izveidoja sociālu aptauju, aicinot cilvēkus dalīties savas dzīves traumatiskajos notikumos, kas ir ietekmējuši viņu mentālo veselību un atmiņu. Aptaujā tika iegūti un apkopoti dažādi stāsti, individuāli atmiņu pārdzīvojumi par traumatiskām pieredzēm - par emocionālo, seksuālo un fizisko vardarbību un negadījumiem, kas ietekmējuši atmiņas procesus.
“Apkopojot iesūtītos aprakstus, izmantoju tos kā savu gleznu aprakstus. Kaut arī tēma ir smaga un drūma, es savos darbos mēģinu radīt maigumu - pretstatam.
Ne vienmēr pret agresiju ir jācīnās ar agresiju,” uzskata Emma Sofia.
“Protams ir vizuāli spēcīgi darbi, kas var uzrunāt vai pat šokēt ar vizualizāciju, bet tas ir atkarīgs no katra mākslinieka ieceres konkrētajā tēmā. Skatītāji man par šiem darbiem saka komplimentus -, ka tie esot maigi, pasteļaini un pūkaini. Bet, kad pastāstu stāstu, kas slēpjas zem maiguma, viņi apjūk vai apmulst. Jo ne vienmēr šīs tēmas ir patīkamas un izpušķotas ar puķēm,” stāsta Emma Sofia, sakot paldies cilvēkiem, kuri bija atklāti un dalījās ar savu dzīves pieredzi.
Māksliniece atklāj, ka darbus viņa rada savā studijā Pārdaugavā - Bieriņos.
“Šī skaistā mākslinieciskā apkaime ir ļoti zaļa - ar parkiem, taciņām, ūdens tilpnēm, kas man ir izteikti nepieciešama, lai radoši smeltos mieru. Pēdējo simt gadu laikā šī apkaime ir izveidojusies par romantikas apdvestu vietu dažādiem kultūras pārstāvjiem - māksliniekiem, rakstniekiem, mūziķiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem, tostarp māksliniekiem Rūdolfam Libertam, Franciskam Varslavānam, Ansim Cīrulim, Valdim Kalnrozem, Emīlam Melderim, Birutai Dellei, tēlniekiem Ojāram Feldbergam un Indulim Rankam. Arī veselai krāšņai literātu plejādei - Jānim Akurāteram, Ojāram Vācietim, Dagnijai Zigmontei, Ilzei Bindei, Albertam Belam, Jānim Rokpelnim.
Es esmu pareizajā vietā un jūtos piederīga šai mākslinieciskajai videi, un šeit ir arī manas dzimtās mājas.”
Izstādei “Trauma, kā jau trauma” Emma Sofia izvēlējusies radīt gleznas un vienu tekstila darbu. Personālizstādēs viņa iepriekš nošķīra glezniecību no tekstilmākslas, bet pēdējos gadus tās sāk apvienoties un viņa arī dod tām brīvību.
“Esmu studējusi tekstilmākslu - Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu, un savu otru maģistra grādu esmu ieguvusi glezniecībā. Šīs divas vizuālās mākslas nozares manā radošajā darbībā mijiedarbojas visu laiku. Divi dažādi mediji, bet tajā pašā laikā var savilkt paralēlēs to vienlīdzībai. Gleznot uz auduma var gan tekstilnieks, gan gleznotājs, uzvilktu audeklu uz rāmja arī, tā ka - nav tik atšķirīgi,” saka Emma Sofia.
“Gleznas es radu savā studijā, diemžēl nedodos gleznot dabā. Es, protams, esmu bijusi daudzos plenēros, bet glezniecības procesa laikā man tomēr prasās “sterilāka vide”. Esot dabā, pūš vējš, smiltis krīt terpentīnā, lapas, smilgas, mušas un dažādi zariņi pielīp eļļas gleznojumam. Personīgi man šie faktori traucē, jo es diezgan daudz gleznoju ar lazēšanu un mēģinu panākt ļoti vienmērīgu krāsu pludinājumu, kam ārējie faktori no dabas nenāk par labu,” skaidro māksliniece. Biežāk dabā viņa dodas bez gleznošanas piederumiem, iemūžina fotogrāfijās vēlamo skatu un radošo procesu turpina studijā.
Gleznojot ainavu žanrā, pirms vairākiem gadiem uzzināju, ka varu sevi dēvēt par “marīnistu”, jo manas gleznas ietver pārsvarā jūru vai tās piekrasti. Šis žanrs ir ļoti sens, bet savu patstāvību ieguva 17. gadsimtā Holandē, kur, attēlojot apkārtni, mākslinieki radīja tīras ainavas, un to kompozīcijas ietvēra jūras panorāmas, piekrastes ar laivām un kuģiem,” stāsta Emma Sofia.
Gleznot jūras ainavas viņu studiju laikā iedvesmoja māksliniece Vija Zariņa. “Tieši viņas lakoniskās un izsmalcinātās Latvijas ainavas lika man pieķerties ainavu glezniecības periodam. Viņas gleznās vienmēr ir jūtams plašums un dabas plūdums.
Bieži saka, ka var redzēt, kurš pasniedzējs pēc stila un tematikas ir tev bijis mīļākais. Ja Vija nebūtu mana pasniedzēja, es droši vien negleznotu ainavas,” domā māksliniece.
Izstādē “Trauma, kā jau trauma” skatītājus sagaida Latvijas ainavu ceļojums, kas ietver dabas terapijas individuālo procesu, lai izzinātu mentālās veselības nozīmi. Tāpat izstādē arī būs redzams arī viens tekstilmākslas objekts/spogulis. Tas veidots taftinga tehnikā, ko tekstilmākslā Emma Sofia ir izkopusi pēdējos gados. Spogulis reflektēs ieskatīties traumā, ieskatīties atmiņā un pārdzīvojumā.
Taujāta, kas ikdienā veicina radošumu un - kas to slāpē, Emma Sofia atteic, ka realitāte, kurā dzīvojam, ir pietiekami piesātināta ar notikumiem, kas iedvesmo. “Parasti savos darbos atainoju globāli politiskas tēmas, par kurām sabiedrībā vajadzētu runāt, lai pievērstu uzmanību tās aktualitātei.
Iedvesmojos arī no personīgajiem pārdzīvojumiem, kas māksliniekiem ir ļoti spēcīgs veids, kā tikt pāri tēmai.
Mani ļoti iedvesmo arī studijas un mācību process - esmu papildinājusi zināšanas Honkongas dizaina skolā un Norvēģijas dizaina skolā, tas deva lielisku pieredzi un realitātes piegaršu mūsu kultūrai un izglītības sistēmas trūkumiem,” stāsta Emma Sofia. Pēc viņas domām, radošumu veicina daudzi faktori, tostarp finansējums, izglītība, mentālais stāvoklis, piederība sabiedrības kopumam, ģimene, valsts.
“Bet galvenais ir kaisle/vēlme radīt - radīt lietu, objektu vai tēlu, caur kuru tu vari izpausties. Māksla ir izpausmes veids, un mediji ir mūsu rīki, caur kuriem varam izteikties. Mūziķiem ir mūzika, rakstniekiem ir papīrs un zīmulis, horeogrāfiem ir deja, un mēs visi vienlīdzīgi sevi tajā izliekam,” uzskata Emma Sofia.
Bet radošumu slāpēt mākslinieks sev var vienīgi pats. “Tā ir cīņa, kas tev pašam ir jāpārvar. Agrā jaunībā vārds “iedvesma” man likās absolūti pārdabisks -, jo tā uzrodas “no zila gaisa”, tad pazūd, un kā lai saprot, kad tavs radošums ir īsts? Bet, gadiem ejot, šī vārda nozīme manā uztverē krasi mainījās.
Iedvesma nav jāgaida, tā, iespējams, nekad vairs neatnāks, tādēļ ir vienkārši jādarbojas un jādodas uz priekšu.
Ja man negribas darboties, tad es sevi piespiežu ieiet studijā, kaut arī apzinos, ka tad diena nebūs produktīva. Tomēr es radu ieradumu, kas ar laiku man palīdzēs pārvarēt radošuma prokrastināciju.”
Māksliniece atklāj, ka šobrīd viņa strādā pie gobelēna pasūtījuma, kas, visticamāk, prasīs 3-4 mēnešus, jo aušanas process ir laikietilpīgs. Paralēli viņa strādā pie idejas par nākošo personālizstādi, kurā dominēs tekstils.
Paralēli personālizstādei “Trauma, kā jau trauma” Emma Sofia šobrīd piedalās arī divās grupu izstādēs. Pirmā ir 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ar vadmotīvu “Quo Vadis?”.
“Šī ir mana otrā triennāle, pirmajā ieguvu godalgu kā jaunā talantīgā māksliniece un darbi tika iegādāti LNMM-DMDM kolekcijā. Pirmajā gadā piedalījos ar 3m x 12m lielu triptihu, kas bija digitālas aušanas tehnikā radīts, bet šogad piedalos ar taftinga karogu sēriju “2050”. Darbi vizualizē galvenos klimata pārmaiņu cēloņus, kuri ir cilvēku radīti,” stāsta māksliniece. Izmantojot veksiloloģiju un heraldiku, Emma Sofia pētīja, kā karogi gadsimtiem ilgi bijuši neredzami rīki sabiedrības kontrolēšanai, ietekmēšanai, pakļaušanai. Tādēļ likās laba atsauce par protesta karogu vizualizācijām.
“Iedvesmu smēlos no Katoļu baznīcas stilistiskajiem karogiem, jo bērnībā nelabprāt daudz laika pavadīju svētdienskolā, adorācijās, procesijās, baznīcas korī un misēs. Tur bija daudz laika pētīt interjeru un to dekorācijas, un karogi kā spēcīgs simbolisks vēstījums ir ļoti iesēdušies atmiņā.
Apvienojot tekstilmākslu un glezniecību, es radīju vēstījumu sabiedrībai par kataklizmu tuvošanos un klimata pārmaiņu sekām.”
Otrā grupu izstāde ir Valmieras muzejā - “Mūsu pašu vērtības: Simtgades loterijas mākslas kolekcija”. Tajā iekļauti gan tautā iemīļotu vecmeistaru, gan jauno mākslinieku darbi, kas rotā VAS “Latvijas Loto” rīkotās Simtgades loterijas biļetes.
Emma Sofia izstādē piedalās ar gleznu “Izliekos, ka NEKO neredzu. Dzīvoju tālāk”, kurā viņa runā par dabas saudzēšanu un tās klātesamības vajadzību.
Emma Sofia atklāj, ka viņa bieži dodas dabā ar nolūku izkļūt no ikdienas dzīves un pabūt mierā ar sevi un dabu. Prom no visiem darbiem un pilsētas.
“Tas gan nomierina, gan uzmundrina, gan samazina garīgo nogurumu, trauksmi un depresiju.
Daba kalpo kā zāles pret stresu un nomāktību, palielina radošumu un problēmrisināšanas kapacitāti, kā arī vairo labsajūtu un uzlabo garastāvokli.”
Šajā vasarā māksliniecei gan nav sanācis būt pie jūras tik daudz, cik viņa to gribētu, bet viņa cer vēl paspēt tur pabūt - arī kopā ar savu četrkājaino draugu Pablo.
EMMA SOFIA
- Tekstilmāksliniece un gleznotāja
- Dzimusi 1990. gadā
- Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu tekstilmākslā, un maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā
- Papildinājusi zināšanas Norvēģijā Bergenas Universitātē (Vizuālās mākslas, mūzikas un dizaina fakultātē) un Honkongas Politehniskās universitātes Dizaina skolā
- Vieslektore Latvijas Mākslas akadēmijā
- Piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Slovēnijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Baltkrievijā, Francijā, Amerikā
