“Tāpat kā koks pāraug paaudzes, tāpat kā upe plūst cauri gadu simtiem, tāpat kā saule un akmens dzīvo mūžīgi, tāpat arī lai latviešu dziesmu un deju svētki pastāv cauri laikiem,” mirkli pirms sākas XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, saka diriģents Edgars Vītols.
XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos viņam debija virsdiriģenta godā - Koru lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš” Mežaparka estrādē jeb Sidraba birzī Edgars Vītols pirmo reizi diriģēs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkori.
Koru lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš” gaidāmas vairākas debijas virsdiriģentu vidū - pirmo reizi Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkori diriģēs arī Jānis Baltiņš, Jurģis Cābulis, Uldis Kokars, Aigars Meri, Jānis Ozols un Andris Veismanis.
Dziesmai šodien liela diena! Plīvo 1873. gada un 2023. gada Svētku karogi - tos šķir un vieno 150 gadi… Dzīvesstils uz sarunu par svētkiem aicinājis vienu no harizmātiskākajiem jaunās paaudzes diriģentiem Edgaru Vītolu.
Kuri bija jūsu pirmie Dziesmu svētki?
Man kā diriģentam ir diezgan netipisks stāsts, jo pirmie dziesmu svētki, kuros piedalījos, man bija kā dejotājam. Tas bija 1995. gadā, un tie bija VII Jaunatnes dziesmu un deju svētki. (Tajos piedalījās 30 000 dalībnieki un tie bija pirmie jaunatnes svētki, kas notika neatkarīgās Latvijas laikā.) Es mācījos Rīgas centra humanitārajā vidusskolā un dejoju deju kolektīvā “Ķimenīte”, ko vadīja Ilona Ķimene. Ar šo kolektīvu man savulaik bija iespēja gan doties ārzemju braucienos, gan piedalīties dziesmu svētkos, kas, protams, bija īpašs notikums. Un es domāju, ka dejošana manā tālākajā diriģenta dzīvē ir spēlējusi diezgan nozīmīgu lomu - tā attīstījusi plastiku, stāju, ritma izjūtu.
Mani nākamie dziesmu svētki bija 2000. gadā - tie bija VIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un tajos es ne tikai dejoju, bet arī dziedāju - vidusskolas jauktajā korī. Un arī visi nākamie dziesmu svētki man saistās ar kordziedāšanu. 2004. gadā, līdz ar iestāšanos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, es nodibināju jaukto kori “Aura”, un savukārt IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2005. gadā piedalījos jau ar savu meiteņu kori “Rasa”.
Bet man patīk teikt, ka mani paši pirmie dziesmu svētki bija jau 1985. gadā - tie bija leģendārie dziesmu svētki, kad, kopkora saukts, Maestro Haralds Mednis, ignorējot padomju cenzūras aizliegumus, nodiriģēja no programmas svītroto “Gaismas pili”… Es gan piedzimu 1985. gada oktobrī, bet - mana mamma tolaik dziedāja jauniešu kamerkorī “Vecrīga”, ko vadīja diriģente Ilze Tenisone, un laikā, kad notika dziesmu svētki, viņa bija gaidībās... Tāpēc varu teikt, ka koru kustībā piedalos jau no 1985. gada.
Mamma vēl dzied korī?
Šobrīd vairs nē. Taču mana vecmamma, kura pērnajā gadā diemžēl devās aizsaulē, kopš 1955. gada ir daudzkārt piedalījusies dziesmu svētkos, vairāk nekā pusgadsimta garumā dziedot dažādu koru sastāvos. Viņa dziedāja sieviešu korī “Sakta”, kas bija augstas raudzes koris. Mainot dzīvesvietu, arī Kultūras nama “Ziemeļblāzma” sieviešu korī, vēlāk - senioru korī. Domāju, ka daudz ko esmu mantojis no savas vecmammas, jo, kad paliku pie vecvecākiem, viņa vienmēr mani ņēma līdzi uz kora mēģinājumiem. Un, lai arī pats tolaik dejoju, es vēroju, kā notiek kora mēģinājumi, iedziedāšanās, dziesmu apguve, kā notiek diriģēšanas process, kā spēlē koncertmeistari, kā koris stājas, kā tiek organizēts koncerts un visbeidzot - kādas emocijas valda uzstāšanās brīdī. Ļoti iespējams, tas viss atstājis lielu iespaidu uz manu tālāko radošo attīstību, tāpēc šodien es savai vecmammai varu teikt ļoti lielu paldies.
Bet mana mamma ir liela dziedātāja, svētkos viņa vienmēr dzied. Abi mani vecāki ir vislielākie dziesmu svētku atbalstītāji un es pat gribētu teikt, ka īsteni šo svētku dalībnieki, jo, lai arī viņi paši korī nedzied un deju kolektīvā nedejo, viņi ir klātesoši ļoti daudzos koncertos - gan tad, kad uzstājas mani kori, gan koru skatēs, vienmēr seko līdzi visiem rezultātiem. Viņi brauc uz koru koncertiem arī ārpus Rīgas. Atceros, ka bijām ar kori uz koncertu Lejasciemā un es pēkšņi ieraugu, ka mani vecāki arī ir klāt. Viņi ir lielākie koru fani, un, protams, vienmēr ir pirmie rindā uz dziesmu un deju svētku biļetēm. Saprotu, ka viņi būs klāt arī “Koru karos”.
Tā ir tā svētku otra puse, kas mums īstenībā ir ļoti jānovērtē, jo katram dziedātājam, katram dejotājam aiz muguras ir sava atbalstītāju grupa, kas vienmēr palīdz - aizvest, atvest, kaut ko sagādāt, izgludināt kreklu, uzpīt vainadziņu. Arī, iespējams, kādam netraucēt koncentrēšanās brīdī pirms uzstāšanās, bet būt absolūti klātesošiem un pēc uzstāšanās pateikt labus vārdus. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka svētku dalībnieki ir tikai tie tūkstoši dziedātāju un dejotāju, kuri saņem svētku dalībnieku kartes.
Svētku dalībnieki ir arī tie, kuri, lai šie svētki varēt notikt, praktiski atbalsta savus dziedātājus un dejotājus - paliek mājās visā Latvijā, lai laistītu siltumnīcas, apkoptu dārzus, pabarotu suņus, kaķus un citus lopiņus. Svētku dalībnieki ir arī tie vecvecāki, kuri apņēmušies pieskatīt mazbērnus, lai jaunie vecāki varētu dziedāt un dejot.
Tāpat arī darba kolektīvos kāds kādu aizvietos, kāds uzņemsies dubultu slodzi, lai kolēģi varētu piedalītos svētkos. Iedomājieties, cik daudz cilvēku ir iesaistīti šajos svētkos! Un tas ir mūsu spēks, un tas ir jānovērtē.
Kuri no Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem ir jūsu “atskaites punkts”?
2003.gads, XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu un XIII Deju svētki, kuros piedalījos, dziedot vīru kora “Absolventi” sastāvā.
2008.gadā, XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkos piedalījos jau kā vīru kora “Absolventi” kormeistars un kā diriģents savam A grupas jauktajam korim “Aura”. Tiem loģiski sekoja 2013. gada un 2018. gada dziesmu svētki, un šie man tātad būs jau piektie.
Kur palika dejotprieks?
Vispār deja man ir mīļa līdz šim. Arī strādājot ar koriem, man sanāk veidoto kopīgus projektus ar dejotājiem - ne tikai Baltijas valstu dziesmu un deju svētkos “Gaudeamus”, kur ļoti daudz sadarbojamies ar dejotājiem, bet arī atsevišķos uzvedumos, kur koris dzied, grupa vai orķestris spēlē un dejotāji dejo.
Mans koris “Aura” ir pat iestudējis tautas dejas un izpildījis tās uz skatuves. Jā, es joprojām eju kopsolītī ar deju. Pašam gan dejot šobrīd vairs nesanāk, jo loģiski, ka laiks, kad notiek deju mēģinājumi, man ir aizņemts ar kora mēģinājumiem.
Kuri pēc kārtas jums šie dziesmu svētki būs kā virsdiriģentam?
Mana pirmā reize bija 2015. gadā, XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, un man bija jādiriģē Raimonda Paula dziesma ar Knuta Skujenieka vārdiem “Es nāku no mazas tautas”. Tas man bija liels uzticības kredīts, un tas bija īpaši saviļņojoši, kad uz vienu manas rokas mājienu padsmit tūkstoši reizē ieelpoja un sāka dziedāt… Arī tāpēc, ka tā bija Noslēguma koncerta pirmā dziesma, kuras laikā starp ejām nāca visi skolu koru diriģenti.
Nākamā pieredze bija 2020. gadā, XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, pa vidu bija skaisti Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kur biju Latvijas nacionālās programmas mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents. Un šogad, pateicoties svētku organizatoru izrādītajai uzticībai, man būs tas gods būt par XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku virsdiriģentu.
Kādas ir sajūtas mirkli pirms atkal uz vienu jūsu rokas mājienu reizē ieelpos un sāks dziedāt tūkstošiem vīru?
Tā, protams, ir ļoti liela atbildība. Liels gods. Liels prieks. Tas ir īpašs statuss.
Kādu skaņdarbu jūs diriģēsiet Koru lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”?
Mēs, visi debitanti, kas esam uzaicināti piedalīties šajos dziesmu svētkos kā virsdiriģenti, katrs diriģēsim pārsvarā pa vienam skaņdarbam. Es esmu aicināts diriģēt komponista Jura Vaivoda dziesmu ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem “Apkal manu kumeliņu”. Šī dziesma, ko ieskaņojusi un daudzkārt izpildījusi grupa “Raxtu Raxti”, vispirms nonāca dejotāju redzeslokā un tai tapa deju horeogrāfija. Tagad tā atgriežas pie kora dziedātājiem. Ceru, ka skatītāji un kopkoris dziedās līdzi.
Vai jums ir saglabājušās kādas īpašas atmiņas no pašiem pirmajiem dziesmu svētkiem, kuros dejojāt?
Protams. Es varu salīdzināt arī to, kā ir būt dejotājam, un kā - dziedātājam. Ja dziedātāji visu laiku ir Mežaparka lielās estrādes tribīnēs, kur lielākoties notiek arī mēģinājumi, tad dejotājiem visas dejas nav jādejo, un deju starplaikos veidojas jaunas pazīšanās un draudzības. Lai arī tas bija jau sen, es diezgan daudz atceros, ko tik šajos starplaikos paspējām izspēlēt un sadarīt… Es atceros arī koncertu, kad iepriekš bija diezgan stipri lijis un Daugavas stadiona viena sektora pārklājums, kas 1995. gadā nebija tik kvalitatīvs, kāds tas ir tagad, bija burtiski ūdenī.
Un, kad mums, pastalniekiem - mēs dejojām pastalās -, koncerta beigās bija jāiet pa diagonāli pāri visam laukumam un arī cauri konkrētajam sektoram, visi bijām līdz potītēm ūdenī… Jā, atmiņas ir spilgtas.
Savukārt no maniem otrajiem dziesmu svētkiem, kad gan dejoju, gan dziedāju, atmiņā palikusi situācija, ka man no deju noslēguma koncerta Daugavas stadionā bija jāpaspēj uz koru ģenerālmēģinājumu Mežaparka Lielajā estrādē. Tas nebija tik vienkārši, jo dejotāju, kuri arī dziedāja, bija pamaz. Neatceros, kurš man palīdzēja, bet es atceros, ka nonācu Cēsu deju kolektīva autobusā, kuri arī plānoja braukt uz Mežaparku.
Iespējams, 2023. gada dziesmu svētki jums paliks atmiņā ne tikai ar debiju virsdiriģenta godā, bet arī ar savu “personīgo rekordu” - piedaloties šajos svētkos ar četriem saviem kolektīviem.
Jā, es esmu mākslinieciskais vadītājs četriem kolektīviem, un katram no tiem šajos svētkos ir savi uzdevumi. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauniešu koris piektdien, 30. jūnijā, plkst. 14.00 Rīgas Latviešu biedrības namā piedalīsies dziesmu un deju svētku “Līgo” karoga godināšanas pasākumā. Tā ir liela atbildība būt visu lielo svētku pašā starta punktā, pie kam televīzijas tiešraidē. Esam pateicīgi par aicinājumu Martiņam Klišānam, kurš ir šī koncerta mākslinieciskais vadītājs.
Pirmajos Dziesmu svētkos 1873. gadā Baltijas skolotāju semināra koris Jāņa Dreiberģa vadībā pie „Līgo” karoga pirmo reizi atskaņoja Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!". Karoga cildināšana vietā, kurā meklējamas Dziesmu svētku tradīcijas stiprās saknes, ir būtiska Svētku rituāla sastāvdaļa - svinīgs sākums desmit dienu ilgam notikumam reizi piecos gados.
Savukārt sestdiena, 1. jūlijs, būs ļoti skaista diena, jo trīs mani kori - jauktais koris “Aurum”, Kultūras un atpūtas centra “Imanta” vīru koris “Absolventi” un LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes jauktais koris “Aura” - piedalīsies Koru konkursa finālā “Koru kari”.
Tas ir viens no nozīmīgākajiem koru pasākumiem, un pieaugušo koriem, kas ir īstenie šo svētku dalībnieki, būs iespēja rādīt savu meistarību. Konkurence būs diezgan sīva, jo kolektīvi ir ļoti labi, bet mēs, protams, tajā mēģināsim “izkarot” - šī vārda vispozitīvākajā nozīmē - arī savu vietiņu. Jo slikts ir tas karavīrs, kurš negrib kļūt par ģenerāli.
Ko jūs sagaidāt no šā gada dziesmu svētkiem?
Es pavisam noteikti zinu, ka šie svētki mums visiem atkal būs īstena latvietības pote uz nākamajiem daudziem gadiem. Bet mums jāsaprot, ka mēs nedrīkstam atslābt, lai šo svētku vilkme turpinātos. Tāpēc manas gaidas būtu, lai šie svētki sniegtu tādu gandarījuma, pat ekstāzes pakāpi, kas ikkatram, kurš tajos piedalīsies, būtu vēlme to turpināt un “pavilkt” aiz sevis vēl citus potenciālos dziesmu svētku dalībniekus. Tai skaitā diasporu, tai skaitā mūsu tautiešus, kuri aizbraukuši no Latvijas -, lai viņi vēlētos šeit atgriezties. Varbūt šī ir mūsu iespēja likt viņiem apjaust, ka viņi tomēr vēlas savas saknes dzīt dziļāk šeit, Latvijā.
Tas ir virsmērķis - skatīties tālāk nākotnē, mazliet pāri apvārsnim. Tur, aiz kalna. Tur, aiz horizonta. Lai tie vidusskolas jaunieši, ar kuriem es šodien strādāju un kuriem ir 15-19 gadi, pēc 50 gadiem runātu jau par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku divsimtpiecdesmitgadi.
Jo tāpat kā koks pāraug paaudzes, tāpat kā upe plūst cauri gadu simtiem, tāpat kā saule un akmens dzīvo mūžīgi, tāpat arī lai latviešu dziesmu un deju svētki pastāv cauri laikiem.
Ko jūs darīsiet pirmdien, 10. jūlijā, dienā, kad XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki būs izskanējuši?
(Ilga pauze). Kad 2000. gadā pēc dziesmu svētkiem, kuros dejoju un dziedāju un kas man bija notikumiem ļoti piesātināts laiks, es no rīta pamodos un man bija sajūta, ka enerģijas ir vairāk nekā jebkad agrāk. Jau gandrīz automātiski sāku domāt, kur un cikos man atkal jābūt, līdz attapos, ka ir pirmdiena pēc svētkiem…
Lai nu kurai diena man nav nekādu plānu, tad tas ir 2023. gada 10. jūlijs. Tāpēc domāju, ka pēc nelielas saldas pačučēšanas es vienkārši samīļošu savu meitiņu Elzu, kurai viņas jauno gadiņu dēļ - viņai ir divarpus - vēl nav iespēja būt dziesmu svētku dalībnieku rindās.
