“Ja īstam vīrietim savā dzīvē ir jāiestāda koks, jāuzbūvē māja, jānosit čūska un jāizaudzina dēls, tad, manuprāt, īstam latvietim ir pienākums vismaz reizi dzīvē piedalīties dziesmu un deju svētkos,” saka viena no radošākajām Latvijas pasākumu organizatorēm Sindija Vilde.
Viņa būs viena no 15 809 koristiem, kas šovasar piedalīsies gada svarīgākajā un vērienīgākajā notikumā - XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos.
Nevajadzēja pierunāt
“Es pirmo reizi dziesmu svētkos dziedāšu korī,” priecīgi saka Sindija Vilde, kura kopš šā gada sākuma pievienojusies koncertorganizācijas “Ave Sol” kamerkora “Konvents” pamatsastāvam.
“Mēs esam ļoti jauneklīgs un dzīvelīgs kolektīvs, ar nedziestošu enerģijas dzirksti un divām brīnišķīgām vadītājām - diriģenti un kormeistari -, kurām abām vārds ir Gerda. Tas ir tik neparasti! Turklāt abas ir īstas “spridzekles”!” saka Sindija.
Taujāta, kā viņa nokļuva šai domubiedru kolektīvā - tā radies kora nosaukums (conventus tulkojumā no latīņu valodas nozīmē domubiedri) -, Sindija atteic, ka viņu pierunāja draudzene.
“Nē, mani pat nevajadzēja pierunāt, viņa vienkārši piezvanīja īstajā laikā un pajautāja, vai nevēlos dziedāt korī. Biju pārsteigta par šādu piedāvājumu, jo - kādā sakarā? Pēdējoreiz korī dziedāju skolas laikā - 9. klasē, kur kora stundas bija obligātas. Bet es, ne mirkli nedomājot, teicu, ka gribu. Jo ļoti gribēju piedalīties dziesmu un deju svētkos, un šī bija mana iespēja.”
Spēks un jauda dauzīties
Sindija stāsta, ka vienu reizi dziesmu un deju svētkos viņa jau ir piedalījusies - tie bija VII Jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas notika 1995. gadā un kur piedalījās 30 000 dalībnieku. Tolaik viņa mācījās 9. klasē, dejoja Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas deju kolektīvā un uz dziesmu un deju svētkiem devās apvienotajā Limbažu novada deju kolektīva sastāvā.
“Es piedzīvoju visu, ko vien iespējams piedzīvot tādā notikumā, un es to joprojām atceros kā nebeidzamu eiforiju. Atceros, kā braucām ar autobusu uz Rīgu, atceros nakšņošanu skolā, kur neizpalika visādas izdarības - tas bija tāds piedzīvojums! Tajā laikā mums nebija ne mobilo telefonu, tāpēc no tā laika nav īpaši daudz bilžu, bet - neviens nesēdēja “gadžetos”! Lai arī bijām ļoti noslogoti deju mēģinājumos un koncertos, lai arī bijām ārprātā saguruši, mums vienalga bija spēks un jauda vēl visu nakti ballēties, dauzīties un darīt visādas palaidnības. Un tas nekas, ka no rīta bija agri jāceļas un atkal jādejo.”
Sindija joprojām atminas, kādas ēverģēlības tika darītas, nakšņojot skolā. “Tos, kuri pirmie aizmiga, apzīmējām ar pildspalvām. Citiem aizmigušajiem iespiedām plaukstā zobu pastu un tad kutinājām degunu - miegā to pakasot, visa seja aizmigušajiem bija ar zobu pastu… Viens otram sējām kopā pastalas, puišiem kreklus izvilkām uz otru pusi vai kādu detaļu no tautastērpa noslēpām, un tad no rīta, steigā ģērbjoties, visiem bija jautri. Tas viss notika ļoti pozitīvā gaisotnē, un kā nu ne - bijām prom no vecākiem, mājām… Lielpilsētā!”
Pagodinājums piedalīties svētku gājienā
Tolaik, piedaloties VII Jaunatnes dziesmu un deju svētkos, Sindijai vislielākais saviļņojums bija iespēja doties svētku gājienā.
“Man tas bija ļoti liels pagodinājums. Atceros, kā vecāki stāvēja ceļa malā, skatījās un man māja ar rokām. Tas tiešām bija neaizmirstami saviļņojoši. Man vienmēr paliek atmiņā sajūtas, smaržas, un es vēl tagad atceros, kā manās rokas smaržoja kalmes, kas bija pušķī ar rudzupuķēm un margrietiņām. Ak, Dievs! Man vēl tagad kalmes smarža asociējas ar īpašu svētku sajūtu,” stāsta Sindija.
Svētku sajūtu, gatavojoties jau Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, viņa izbaudīja arī vēlāk, dzīvojot Rīgā un dejojot Tautas deju ansamblī “Līgo” pie Jāņa Purviņa. Tiesa, dalība svētkos Sindijai gan izpalika, jo darba pienākumi neļāva regulāri apmeklēt deju mēģinājumus un būt simtprocentīgi klātesošai.
“Ar mani nevarēja rēķināties, maz biju uz mēģinājumiem un tāpēc arī neturpināju, lai sev un citiem nedotu liekas cerības. Piedāvājums dziedāt korī bija vienkārši wow!. Tas bija negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums. Paldies liels draudzenei Lizetei!”
Ne soprāns, stabils 1. alts
Nākamais pārsteigums Sindijai bija, uzzinot, ka viņa ir stabils 1. alts.
“Kad pamatskolā dziedāju korī, es biju soprāns. Un ko tas nozīmē, ka tagad esmu 1. alts? To, ka visas dziesmas, ko zinu ar soprāna meldiņu, man jāpārmācās no jauna -, jo alts dzied citā balsī. Un tas ir diezgan izaicinoši, jo es neesmu no tiem dziedātājiem, kas ļoti labi lasa notis. Jā, es zinu notis, bet, lai es tās varētu salikt kopā ar to, kā es dziedu… Es vairāk dziedu pēc dzirdes, tāpēc man ir svarīgi stāvēt blakus tam, kurš ļoti labi lasa notis.”
Taujāta, vai šodien, aktīvi darbojoties pasākumu organizēšanas sfērā, viņai izdodas regulāri apmeklēt kora mēģinājumus, Sindija atteic, ka mēģinājumi ir divreiz nedēļā vakaros un pat tad, ja kādu gadās izlaist, dziesmu svētku mājaslapā internetā ir pieejami dziesmu balss ieraksti - tos var klausīties un no tiem mācīties.
Sindija stāsta, ka šobrīd notiek ļoti aktīva gatavošanās svētkiem, un tā sevī ietver ne tikai tautastērpu pielaikošanu un sagatavošanu, bet arī dažādas uzstāšanās, tostarp sadraudzības koncertus kopā ar citiem koriem -, lai saprastu, ko nozīmē uzstāties auditorijas priekšā. Lai pierastu pie cita “formāta”.
“Ja mēģinājumos jūtamies savā komforta zonā, tad koncertiem ir īpaši jāgatavojas - jākrāso lūpas, jātaisa mati, viss jāpaspēj, jo tu esi daļa no komandas, un tu nedrīksti nevienu pievilt. Tuvākais koncerts gaidāms 22. jūnijā Doma laukumā tradicionālajā Rīgas pilsētas ielīgošanas pasākumā “Zāļu tirgus”,” stāsta kamerkora “Konvents” dalībniece, piebilstot, ka viņas pārstāvētā kora uzstāšanās plānota pulksten 16.00.
Valdīs aizkustinājuma asaras
“Ja “Konventā” mēs esam 54 koristi, tad vienā no sadraudzības koncertiem koncertzālē “Ave Sol”, kur satikāmies ar vēl diviem koriem, mēs bijām jau ap simt piecdesmit cilvēku. Tad es sapratu, kāda tā ir jauda! Man pie tā ir jāpierod. Jo es kā emocionāla būtne no aizkustinājuma, no saviļņojuma, no tās vibrācijas, ko cilvēki rada dziedot, dažbrīd pat nevarēju padziedāt… Tas bija tik ļoti skaisti, tas mani tik ļoti, ļoti pārņēma, ka, lai nesāktu raudāt, es vienkārši aizvēru acis un it kā dziedāju, bet bez skaņas. Pat nespēju iedomāties, kas būs Mežaparka Lielajā estrādē, kur satiksies vairāk nekā piecpadsmit tūkstoši koristu… Domāju, ka es līdz galam to pat neapzinos. Tas spēks, tā enerģija, tā vienotība, tas pacilājošais lepnums, ka esi latviete… Es jau nojaušu, ka stāvēšu un valdīšu savas aizkustinājuma asaras. Iespējams, es nedaudz “sajukšu prātā”,” Sindija nosmej. Viņa neslēpj, ka ir jautājusi kora diriģentei, kā šo saviļņojumu pārvarēt, lai varētu padziedāt, uz ko kolektīva vadītāja atteikusi, lai domā citas domas. “Pieļauju, ka tā arī būs jādara, citādi pusi koncerta slaucīšu laimes asaras - par to, cik viss ir pasakaini un skaisti.”
Latviskums ir svētība un bagātība
Sindija stāsta, ka viņa ir piedalījusies dziesmu un deju svētkos kā skatītāja, bet tagad, gatavojoties būt “otrā pusē”, kur pašai būs iespēja izdziedāt mūsu tautas skaistākās dziesmas, ir pavisam citas sajūtas.
“Dziedot tu savā veidā tiec pārņemts ar brīvības sajūtu, esi gandarīts un it kā “iekodēts”, ka tavs latviskums ir svētība un bagātība, ka mēs dzīvojam svētītā zemē, par ko savās ikdienas gaitās neaizdomājamies un īsti pat neaptveram. Dziedāšana, kopā būšana - ar lieliem un maziem, ar jauniem un veciem -, darbošanās vienā ritmā, vienā balsī, vienā elpā kaut kā īpaši sazemē un dod maģisku spēku. Man, goda vārds, ir satraukums, ka pirms lielā koncerta man vajadzēs iedzert nomierinošo baldriānu…” Sindija pasmaida un atklāj, ka dziesmas, kas viņā raisa vislielāko saviļņojumu, ir vairākas - katrā dziesmā ir kāda stīga, kas, to dziedot, aizkustina. Bet jo īpaši mīļas viņai ir “Lec, saulīte” (R. Tiguls/R. Bugavičute-Pēce), “Rīta un vakara dziesma” (R. Tiguls/R. Bugavičute-Pēce), arī “Mana dziesma” (R. Kaupers/I. Cipe) un “Dvēsele dziesma” (Ē. Ešenvalds/A. Kārkliņa).
Ja gada sākumā, piekrītot draudzenes aicinājumam dziedāt korī, Sindija neslēpa, ka to darīs tikai tāpēc, lai varētu piedalīties XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos, tad šodien viņa sarunā ar Dzīvesstilu atzīst, ka viņai ļoti patīk dziedāt.
“Man dziedāšana ir sava veida meditācija, attīrīšanās un uzlādēšanās vienlaikus, un es jūtu, ka nu jau tā man ir nepieciešamība. Tāpēc domāju, ka turpināšu dziedāt arī pēc dziesmu un deju svētkiem. Apzinoties un novērtējot, ko tā man dod, tā arī turpmāk būs mana ikdiena, un es dēvēšu sevi par koristi,” viņa pati sev apsola.
Pirmās zelta pastalas
Sindija var pamatoti sevi dēvēt arī par pastalu darinātāju, jo ir to apguvusi meistarklasē pie mākslinieces un pieredzējušās pastalu meistares Agritas Krieviņas - Siliņas.
“Šķiet, nav nekā vienkāršāka par ādas gabalu, kas apņemts ap kāju, taču, izrādās, arī pastalām ir dažādi veidi - katram Latvijas novadam savi. Pastalu piegriezums un darināšanas veids nav mainījies tūkstoš gadu,” stāsta Sindija, kuras mamma, starp citu, savā jaunībā strādājusi “Daiļradē”, kur darinājusi pastalas tautas deju dejotājiem.
“Tad es biju pavisam maza un mani tas neinteresēja. Nu jau viņa to sen vairs nedara. Kad pamanīju reklāmu, ka tiek rīkota pastalu meistarklase, sapratu, ka man to vajag - man kā latvietei ir jāzina, kā pagatavot pastalas. Aizgājām kopā ar puiku - Sindijas dēlam Hugo ir desmit gadu -, un nu mums ir katram savas pašu gatavotas pastalas. Man ir pirmās zelta pastalas, puikam - melnas ar zilu siksniņu, ar modernizētu akcentiņu,” Sindija priecīgi stāsta, piebilstot, ka taupa tās dziesmu svētkiem. Bet, iespējams, tās pirmoreiz apaus uz jau pieminēto koncertu Doma laukumā.
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki norisināsies Rīgā no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Svētku nedēļā Rīgā ieradīsies 40 000 dalībnieku no 43 Latvijas pašvaldībām, kā arī citām pasaules valstīm, kur latvieši uztur un attīsta Dziesmu un deju svētku tradīciju. Desmit dienās viņi piedalīsies vairāk nekā 60 pasākumos un svētkus klātienē varēs vērot 500 000 apmeklētāju.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv