“Man no nāves nav bail. Man drīzāk ir liela ziņkāre, kā būs pēc tam, kad nomiršu. Jo no cilvēkiem, kuri bijuši pusceļā, bet tomēr atnākuši atpakaļ, esmu dzirdējusi, ka tur ir daudz gaismas... Ir pamats domāt, ka tur ir brīnišķīgi. Visiem jau tur būs jāaiziet agrāk vai vēlāk,” saka leģendārā latviešu dejotāja, indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā, Ņujorkā dzīvojošā māksliniece un dejas pedagoģe Vija Vētra. Šā gada 6. februārī viņa pārkāpa savas dzīves 100 gadu slieksni.
Laikā, kad Rīga ieslīgst ceriņu, kastaņu un akāciju kupenās, viņa tradicionāli atgriežas savā dzimtenē, lai tiktos ar dejas mākslas un sava talanta cienītājiem. Šoreiz - lai klātienē nosvinētu 100 gadu dzīves un 80 gadu skatuves darbības jubileju, un tas Latvijas kultūras vēsturē būs nebijis notikums.
Tikšanās ar skatītājiem, izdzīvojot savu likteni dejā, ir Vijas Vētras dzīvības eliksīrs. Domājot par tikšanos ar skatītājiem, māksliniece daudzu gadu garumā rada spēku dzīvot un mērot tālo ceļu uz dzimteni. Šoreiz viņa to darīja pēdējoreiz. Atgriezās, lai atvadītos no savas dzimtenes...
Viju Vētru uz skatuves šovasar būs iespēja redzēt divos sarīkojumos: iedvesmas lekcijā - meistarklasē 15. jūnijā Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē un godināšanas koncertā “Vijai Vētrai - 100” 20. jūnijā Lielajā zālē.
Iedvesmas lekcija - meistarklase būs tikšanās, saruna par deju, dzīvi un mākslu. Mākslinieces bagātā dzīves un skatuves pieredze, dzīve emigrācijā un starptautiskā atpazīstamība ļauj ieraudzīt harizmātisku, dzīves gudru un humora pilnu personību, kas iedvesmo un mudina būt kustībā, arvien mācīties ko jaunu, neskatoties uz vecumu. Savukārt, tuvojoties saules gaitas augstākajam punktam vasaras saulgriežos, 20. jūnijā ikviens aicināts uz Vijas Vētras dzīves svētkiem dejā un mūzikā, lai sveiktu mūsu tautas leģendu jubilejā. Godināšanas koncertā iecerēta mākslinieces uzstāšanās, ko pavadīs Vijas Vētras savulaik izveidotās deju grupa “Rituāls” un deju grupas “Dzirnas” priekšnesums Agra Daņiļēviča vadībā. Koncertā uzstāsies viesi un sveicēji, kas demonstrēs priekšnesumus, kuru saturam iedvesma gūta Vijas Vētras horeogrāfijās. Koncerta kulminācijā gaidāms Artūra Maskata komponētā skaņdarba, kas radīts īpaši Vijai Vētrai, pirmatskaņojums Vestarda Šimkus izpildījumā, ko izdejos pati Vija Vētra.
Ekskluzīvā intervijā Dzīvesstilam Vija Vētra stāsta, kā pagājis laiks kopš mūsu iepriekšējās tikšanās pērnvasar, atklāj, kā svinēja savu simtgadi Ņujorkā, atzīst, ko savā dzīvē nav paguvusi, bet vēl gribētu izdarīt un labprāt padalās ar savu “recepti”, kā nodzīvot līdz simt gadiem.
Kā pagājis jūsu gads kopš mūsu pēdējās tikšanās pērnvasar jūnijā, kad bijāt ieradusies Rīgā, lai ar koncertu “Mūža deja” dotos pretī savai 100. dzimšanas dienai un radošās un skatuves dzīves 79 gadu jubilejai?
Ļoti bēdīgi. Ne tikai tāpēc, ka Ņujorkā jūtos ļoti vientuļi, to jau vairākkārt esmu teikusi, un tā tas vienmēr ir bijis, bet arī tāpēc, ka man sāka sāpēt pirmā savulaik operētā gūža un operētais ceļgals. Tāpēc nekur daudz ārā negāju, pa māju vien dzīvoju. Daži cilvēki kādreiz paņēma pie rokas un izveda ārā pastaigāties, bet viena es gāju ar savu “vāģīti” uz četriem riteņiem, ko stumju pa priekšu - tā es drošāk jūtos. Ar spieķi vien man nepietiek. Ar to ir bailīgi vienai iet, var nokrist. Grinvičvilidžu, kur es dzīvoju, var salīdzināt ar Vecrīgu, jo tur arī ir bruģētas ieliņas, nevienāds segums, un bez atbalsta vairs nekur neuzdrošinos iet. Ir grūti dēļ sāpēm. Man jau abas gūžas ir operētas, un viena tagad ļoti sāp. Tāpat arī celis.
Rīgas Latviešu Biedrības nama Lielajā zālē 20. jūnijā gaidāms jūsu godināšanas koncerts “Vijai Vētrai - 100”, kurā iecerēta arī jūsu pašas uzstāšanās. Kā tad jūs dejosiet, ja tik ļoti sāp?
Nezinu. Bet es darīšu, ko varēšu. Vakar [7. jūnijā] bija pirmais mēģinājums, un es apzinos, ka būs grūti. Būs ļoti grūti. Bet es tomēr gribēju nosvinēt savu simtgadi uz skatuves - nevis sēžot un skatoties, kā citi dejo, bet arī pati piedaloties. Jo no tiem simt gadiem, ko esmu nodzīvojusi, astoņdesmit esmu nodejojusi. Es nezinu nevienu citu dejotāju, kurš būtu tik “traks”! Tāpēc es darīšu, ko varēšu, un ceru, ka skatītāji, ņemot vērā, ka jau piecus mēnešus esmu iegājusi simtu pirmajā gadā, man piedos, ja kas nesanāks.
Kā savu 100. dzimšanas dienu nosvinējāt Amerikā?
Mākslinieku namā Manhatanā, kurā dzīvoju, ir gan sava galerija, kur arī es izstādos, gan Community Room (Kopienas telpa), kur notiek dažādi literārie vakari un rāda filmas. Tur arī notika manas dzimšanas dienas pasākums. Pirms tam katrā stāvā - pavisam to ir divpadsmit - tika izliktas afišas ar aicinājumu piedalīties manā godināšanā. Es pieaicināju arī savus latviešu draugus, un kopā sanāca kādi četrdesmit, piecdesmit cilvēki. Latvieši atnesa skaistus ziedus, amerikāņi tā nedara, viņiem nav tādas tradīcijas. Un mana grieķu draudzene bija atnesusi tik milzīgu torti, ka pietika visiem! Rādīju divas no manām dokumentālajām filmām - lai būtu priekšstats, kā es kādreiz dejoju. Un pēc tam es visus “izdancināju” lielā apļa dejā. Tas bija tieši manā dzimšanas dienā.
Nākamajā dienā pieņemšanu man par godu rīkoja Latvijas Pastāvīgā pārstāvniecība ANO Ņujorkā. Tās ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Andrejs Pildegovičs no savas puses bija saaicinājis latviešus, es atkal no savas, bija pieaicināti arī daži nelatvieši. Tur pieņemšana sākās ar skaistu muzikālu priekšnesumu, ko izpildīja vijolniece Una Tone ar pianistu. Tur arī rādīja vienu no manām dokumentālajam filmām un bija daudz apsveikumu no dažādām latviešu organizācijām Amerikā. Man tika pasniegts arī Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita apsveikums - liels un smags. Bija arī torte un bija jauki. Bija ļoti daudz ziedu, tik daudz, ka mašīna, kas mani veda uz māju, bija pilna līdz augšai, visus pat nevarēja salikt. Nākamajā dienā man atveda pārējos, un mana istabiņa - man jau ir tikai viena telpa, kurā dzīvoju - bija pilna ar ziediem, nebija kur kāju spert.
Es savu dzimšanas dienu nosvinēju arī trešo reizi - skoliņā pie bērniem, kurp tiku uzaicināta. Tur arī bija torte ar svecītēm, un es mācīju bērniem, kā no ziediem veidot mandalas. Viņi sadalījās vairākās grupiņās un katra veidoja savu mandalu. Un arī viņus es iekustināju apļa dejā - katram vajadzēja ar sveci rokā ieiet centrā un apsveikt mani ar savu deju. Tas ir mans gadskārtējais dzimšanas dienas rituāls.
Atklājiet, lūdzu, kādas ir sajūtas, sasniedzot simt gadu slieksni?
Man jau nav tikai simts, es jau piekto mēnesi esmu simtu pirmajā gadā. Laiks nestāv un negaida, tūliņ būs jau simtu viens! Bet - nekādas starpības nav! Es tāpat joprojām gribu dejot. Es zinu, ka man vairs nesanāk tik labi, kā iepriekš, jo ķermenis ir nolietojies.
Deja ir ļoti grūts fizisks darbs, tā nav viegla padarīšana, un astoņdesmit gadu garumā tas ir stipri nostrādināts. Tāpēc bija vajadzīgas operācijas, tāpēc kājas sāp, vairs neklausa. Bet - parādiet otru, kurš simt gados dejo!
Patiesību sakot, neviens jau netic, ka man ir simts. Kad tagad ar “Finnair” lidoju uz Latviju, stjuartēm teicu, ka man tāpat kā šai aviokompānijai, šogad palika simt gadu, viņas neticēja. “No, no, no…” viņas teica. Arī savā mākslinieku namā es esmu vienīgā simtgadniece. Bija viena dejotāja, kura nodzīvoja līdz simtam, bet viņa jau pāris gadus kā mirusi. Tāpēc tagad mūsu mākslinieku namā esmu visvecākā ikona.
Vai, atskatoties uz nodzīvoto gadsimtu, tagad domājat, ka būtu gribējusi ko darīt citādāk?
Laikam jau nē. Nē! Viss notika tā, kā bija jānotiek. Es centos, darīju, ko varēju, lai taptu par mākslinieci. Kaut kas iznāca, kaut kas neiznāca, ir bijis visādi, bet es neko nenožēloju. Kāda jēga ir nožēlot? Tas taču neko nemaina, nedod neko pozitīvu. Pagātni jau nevar mainīt, un vakardienu patīt atpakaļ nevar.
Es darīju, ko varēju, un es tiešām nevaru sev pārmest, ka nebūtu mēģinājusi dot no sevis vislabāko. Ne tikai uz skatuves kā dejotāja un horeogrāfe, bet arī kā mācībspēks - esmu ļoti daudz skolnieku apmācījusi. Visur, kur esmu dejojusi, esmu sniegusi arī meistarklases, vadījusi lekcijas, radījusi jaunas programmas. Es visu mūžu esmu bijusi ļoti aktīva, bet - ļoti daudz kam nav arī pieticis laika. Ir vēl tik daudz lietu, ko es gribētu izdarīt…
Pērnvasar tiekoties, ieminējāties, ka vēl grāmatu par savu bērnību laukos gribētu uzrakstīt. Esat jau sākusi rakstīt?
Divas grāmatas par mani jau ir uzrakstītas, ir uzņemtas trīs dokumentālās filmas, bet - jā, vēl grāmatu gribētu uzrakstīt. Izstāstīt par savu bērnību Latvijā, ko pavadīju pie radiem laukos - Zemgalē, netālu no Apguldes stacijas. Tur, Villiku mājās, dzīvoja mūsu radinieki no mātes puses - saimnieku meita bija manas mātes otrās pakāpes māsīca. Vēl gan neko neesmu sākusi rakstīt, nezinu, sanāks vai nesanāks, bet, jā, gribētu. Man viss ir saglabājies ļoti spilgtā atmiņā, pat visus lopiņus pēc vārdiem atceros. Vienu gotiņu vēl tagad atceros - viņa bija melna ar baltu galvu. Tā bija Prince, kura vienmēr, ejot uz ganībām, pazuda mežā, tikai, kad dzinu govis mājās, viņa nāca ārā no meža. Nekad nezināju, kur viņa ir. Tādi piedzīvojumi mūsu jaunatnei vairs nav un nevar būt, jo arī lauki vairs nav tādi, kādi tie bija Ulmaņlaikos.
Es, pilsētas meitene, jau no mazotnes strādāju visus lauku darbus - pastaliņās ganos gāju, pat rudzus sēju, līdz tā sabakstīju rokas, ka tās kļuva asiņainas. Vakaros, kad mazgāju rokas, kalpone jautāja: “Vai sāp ar’, meitēn?” Uz ko vienmēr lepni atteicu: “Ne-e!” Neatzinos, ka sāpēja. Tāpat arī sienu krāvu, kamēr rokas bija tulznās, jo gribēju parādīt, ka es, pilsētniece, arī visu varu, māku. Jo laucinieki pilsētniekus mēdza izsmiet, ka šie no lauku darbiem neko neprot, un es negribēju pieļaut, ka mani izsmej.
Kad tad rakstīsiet grāmatu? Solījāt jau pagājušogad.
Tas bija tikai nodoms. Varbūt beidzot tiešām sasparošos.
Tad, iespējams, nākamgad brauksiet uz Latviju uz savas grāmatas prezentāciju?
Vairs nebraukšu uz Latviju. Esmu nolēmusi, ka šīs ir manas atvadas. Arī vairs nedejošu, šī būs pēdējā izrāde… (Māksliniecei acīs sariešas asaras) Es vairs nevaru izturēt tās piecpadsmit stundas lidojuma, tas ir neiedomājami grūti - jau trīs stundas pirms izlidošanas jābūt lidostā, pats lidojums, tad jāpārsēžas, tur atkal jāgaida pāris stundas. No ilgstošas sēdēšanas man pampst kājas, sāp, un sāpes kļūst arvien spēcīgākas. Nu tā ir, jā. Es vienkārši to vairs nevaru…
Tā arī nav rasta iespēja, ka jūs varētu palikt te, savā dzimtenē…?
Nē. Draugiem arī nav tādu telpu. Viena iespēja būtu bijusi pie draugiem, kuri dzīvo netālu no Ķīšezera, bet - tā ir istabiņa otrajā stāvā, un uz tualeti man būtu jāiet pagrabā. Es tā nevaru, man tas nav iespējams. Un ir jau visādas citas problēmas arī, jo… Nu, iet mana dzīve uz beigām. Bet man no nāves nav bail! Man tikai bail, ka nenomirstu starp svešiem cilvēkiem - vai uz ielas, vai lidojot. Sveši cilvēki nezinātu, ko ar mani iesākt. Citādi man nav bail, ir pat liela ziņkāre, kā būs pēc tam, kad nomiršu… Jo no cilvēkiem, kuri bijuši aizgājuši pusceļā, bet tomēr atnākuši atpakaļ, esmu dzirdējusi, ka tur ir daudz gaismas. Ir pamats domāt, ka tur ir brīnišķīgi. Visiem tur būs jāaiziet agrāk vai vēlāk, un es jau nevarētu sūdzēties, ka pāragri. Simt gadu laikā tik daudz esmu piedzīvojusi! Arī karš ir piedzīvots un viss, ko tagad ukraiņi piedzīvo. Esmu bijusi bēgle, četrus gadus nodzīvojusi bēgļu nometnēs, mūs vazāja no vienas nometnes uz otru, līdz kā bēgle aizbraucu uz Austrāliju. Tur nodzīvoju 16 gadus, atvēru savu studiju, un man bija pašai savs pusstundu garš raidījums televīzijā. Tiešām daudz kas ir piedzīvots, un karš - tas bija tik drausmīgi… Es zinu, ko nozīmē bombardēšana.
Tajā laikā studēju deju Vīnes konservatorijā, un, varat iedomāties, krievi bombardēja arī skaisto Vīni! Nekad neaizmirsīšu, kāds izskatījās Vīnes operas nams, kad tam trāpīja bumba - nama aizmugure bija praktiski nozāģēta. Trauksmes signāli un bumbojumi bija divreiz dienā - ap pusdienlaiku un pusnaktī. Cilvēkiem neļāva pat gulēt. Reiz gāju uz savām deju stundām, kad atskanēja kārtējais trauksmes signāls, un visi steidzās uz ēku iepretim konservatorijai, kur slēpāmies pagrabā. To māju nobumboja, visas izejas no pagraba tika aizbērtas, pagrabā iekļuva putekļi, nebija ko elpot, sākās panika, cilvēku tur bija ka biezs, un es domāju, ka nomiršu… Man bija tikai divdesmit gadu, un es atceros, kā tolaik domāju: vai tiešām man tik jaunai, vēl neko nesasniegušai, jau pienākušas beigas…? Vai tiešām tas ir viss…? Tas bija kaut kas vājprātīgs. Kad mūs tomēr izšķipelēja ārā un es atkal ieraudzīju debesis, es raudāju - tik skaistas un tik zilas debesis es vairs nekad savā dzīvē neesmu redzējusi… Nu, ko lai saka? Tā ir dāvana - nodzīvot tik garu mūžu. Turklāt man tika dots būt aktīvai un visu mūžu darīt savu mīļo darbu - dejot.
Kas jums šodien sagādā prieku?
Tādu īstu prieku man dod daba, iespēja būt dabā Latvijā. Ņujorkā man tādas īstas pieejas dabai nav. Kādreiz aizeju paskatīties saules rietu pie Hudzonas upes, kas ir tieši pretim mājai, kurā dzīvoju. Tas ir vienīgais, kas man tur pieejams. Jā, saules rieti man patīk ļoti, tie mani ļoti iepriecina, saules lēktu gan es vienmēr nokavēju… Grinvičvilidžā ir arī ļoti daudz bumbierveidīgu koku, un pavasarī tie zied baltiem ziediem. Neatceros, kā tos sauc, bet bumbieru tur nav. Jā, kad pavasarī izeju ārā, tie baltie ziedi mani iepriecina. Kādreiz jau veselu nedēļu neizeju ārā, kas nav labi, bet vienai iziet pat ar “vāģīti” nav viegli. Tagad viss ir grūti, sasaistīti. Nav tā, kā vajag. Sāpes padara mani neveiklu un nevarīgu, zūd kontrole pār ķermeni, un tas ir trakākais. Un galvenais, man jau nav arī ģimenes, tuvo cilvēku… (Un atkal asaras piepilda mākslinieces acis.)
Vai jūs varat noformulēt, kas ir būtiskākais, kas ļauj cilvēkam nodzīvot līdz simt gadiem?
Pirmkārt, cilvēkam vissvarīgākais ir nekad nepieaugt, būt kā bērnam. Nevis bērnišķīgam, bet kā bērnam. Ko tas nozīmē? Būt mūžam zinātkāram, vienmēr mācīties ko jaunu. Tas ir ļoti vērtīgi arī smadzenēm, kuras, ja tās lieto, kļūst jaunākas. Agrāk tika uzskatīts, ka smadzenes noveco, bet tā nav - mācoties arvien ko jaunu, tās nenoveco. Otrkārt, nezaudēt prieku par mazām lietām. Ne jau par jaunu mašīnu, ko tēvs nopircis, bet par mazām ikdienas lietām.
Par tiem mazajiem baltajiem ziediņiem, kas ik pavasari uzplaukst no jauna…
Jā, tieši tā! Pat, ja tas ir cita dārzā, pat, ja tev sava dārza nemaz nav. Un, treškārt, negrēkot pret sevi. Tas nozīmē pareizi ēst - saknītes, augļus, visu ko svaigu. Es esmu veģetāriete, bet visu, kas nāk no jūras, gan ēdu, jo tas ir okei.
Arī Rīgas Melnais balzams ir okei? Atceros, ka pirms dažiem gadiem mūsu tikšanās reizē to baudot, teicāt, ka tas ir labs.
Jā, pa reizei var, tas ir okei. Bet pats galvenais ir kustība. Tā ir ļoti svarīga. Tagad lielākā daļa cilvēku sēž pie datoriem, kustina tikai rociņas, un tas ir ļoti slikti, tāpēc uzbrūk visādas nelaimes. Ir svarīgi ik pa laikam piecelties, izstaipīties, pakustēties, izpildīt kādus vingrojumus. Un pāri visam - cilvēkam ir svarīgi, ko viņš domā un ko jūt.
Prāts un sirds, domas un jūtas. Ja tās ir vienotas, tad cilvēks sevi ved pareizā virzienā. Un tas arī viss. Pavisam vienkārši. Tā es esmu dzīvojusi, un tāpēc arī esmu nodzīvojusi līdz simt gadiem.
Simts gadi paiet ātri?
Jā. Man pagāja ātri, jo es tos piepildīju ar savu darbu, ar kustību, ar deju. Ja darbojas radoši, laiks šausmīgi ātri paiet. Bet - kas ir laiks? Kādam tas var būt par garu, bet citam var nepietikt. Jā, kas tas vispār ir? Manuprāt, tāda laika nemaz nav. Mēs, cilvēki, esam izdomājuši dienas, nedēļas, mēnešus un gadus, mēs tos numurējam un skaitām. Bet, faktiski, ja tā padomā, kas tas ir - laiks? Manuprāt, ir tikai dzīve, katram sava. Un manējā drīz beigsies… Atceraties, pagājušogad stāstīju par ginka kociņu, ko no auglīša mājās podiņā izaudzēju?
Vija Vētra stāstīja, ka Griničvilidžā ir ļoti daudz ginku koku. Ir sievišķie un vīrišķie koki, un, ja tie ir tuvu viens otram, tiem ir “sekss”, un tad ienākas auglīši. Tie ir mīksti un, ja tiem uzkāpj virsū, smird kā traks. Bet auglītī iekšā ir dzīvības spēks, viss, kas vajadzīgs, lai izaugtu jauns koks. Tāpat kā zīlē, tāpat kā kastanī. Vija Vētra savāca auglīšus, uzmanīgi, uzmanīgi, lai neizšķīst, aiznesa mājās un ielika podā ar zemīti. Tie sāka augt - viena lapiņa, otra, trešā, izstiepās trīs pēdu garumā. Vēlāk viņa tos atveda uz Latviju, divus iedevu savam draugam Mārim Blankam, ar kuru iepazinās Amerikā 1988. gadā, kad viņš turp bija devies mācīties biznesa lietas. Teica, lai liek siltumnīcā, jo viņi nav pieraduši pie Latvijas aukstuma. Viņš vienu ielika siltumnīcā, un tas auga skaisti un kupli. Vēlāk viņš to izstādīja ārā, tas iesakņojās un izauga diezgan liels, burtiski viņa augumā. Otrs, maziņais, netika ielikts siltumnīcā, un tas ziemā nosala. Vienmēr, kad Māris viņai zvanīja, lai apvaicātos, kā māksliniecei klājas, viņa apvaicājās, kā klājas viņas ginko “bērniem”. Reiz viņa teica: “Kamēr tas koks būs dzīvs, arī es būšu dzīva.”
Kociņš nosala, tagad viņa vairs nav. Un man arī drīz būs jāiet…
Trešdien biju Dobeles Dārzkopības institūtā - braucu aplūkot ziedošos ceriņus. Tie, kā jau zināt, ir man vismīļākie. Tie ir daļa no manas dzīves, jo atgādina bērnību. Laiku, kad beidzās skola un sākās vasaras brīvlaiks, un es zināju, ka atkal tikšu uz laukiem - pie dabas, pie saviem mīļiem lopiņiem, un par ko man vienmēr bija liels prieks. Ceriņi bija zīme, ka manā dzīvē sākas atkal jauns, skaists posms. Jā, tāpēc es vienmēr ik gadu kā gājputns atgriežos Latvijā tieši ceriņu ziedēšanas laikā. Un, kad manis vairs nebūs, Latvijā paliks jauna, balta ceriņa šķirne, nosaukta manā vārdā...
Vija VĒTRA
- Dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe
- Dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā
- Indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā; ieviesusi sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu Austrālijā, Anglijā, ASV un Latvijā
- Otrā pasaules kara laikā mācījusies Austrijā - Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā
- Indiešu klasisko deju izkopusi Indijā, spāņu flamenko - Spānijā, moderno skatuves deju - Austrijā un ASV
- 1948. gadā emigrējusi uz Austrāliju, kur 1951. gadā Sidnejā atvērusi deju studiju
- Kopš 1964. gada dzīvo ASV, sociālajā mājā Griničvilidžā Manhatanā
- Kopš 1990. gada katru vasaru viesojas Latvijā ar deju meistarklasēm un koncertiem
- 1993. gadā nodibinājusi unitāriešu-universālistu draudzi Rīgā, ik gadu savā Latvijas apciemojuma laikā vadot svētbrīžus
- Uzņemtas trīs dokumentālās filmas: “Heartbeat” (by Indian Government Film Dir., 1973), “Vijaya” (rež. I. Kolmane, studija “Deviņi”, 2004), “The World of Vija Vētra” (rež. A. Kostic, N.Y.C., 2007)
- Uzrakstītas divas grāmatas: “Vija Vētra. Deja un dvēsele” (N. Ikstena, Izdevniecība: “Atēna”, 2001), “Vija Vētra. Deja - mans mūžs” (L. Brīdaka, Izdevniecība: SIA “Modris”, 2013)
- 1999. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni
- Nekad nav bijusi precējusies, bērnu nav
