Zinātniskais žurnāls „Science” 1960. gadā publicēja pētījumu, kurā tika aprēķināts iespējamais cilvēces „pastardienas” datums. Pēc zinātnieku matemātiskā modeļa aprēķiniem, 2026. gada 13. novembrī pienāks pastardiena, jo pasaules iedzīvotāju skaitam būtu jātiecas uz bezgalību. Tomēr mūsdienu demogrāfiskie dati liecina, ka prognoze nav piepildījusies, raksta”Futura-Sciences”.
Kā tika aprēķināts šis scenārijs?
Pētījuma autori bija austriešu izcelsmes amerikāņu fiziķis Heincs fon Fērsters un divi viņa kolēģi no Ilinoisas Universitātes — Patrīcija Mora un Lorenss Amiots. Viņi analizēja aptuveni divu tūkstošu gadu laikā iegūtos datus par pasaules iedzīvotāju skaitu un secināja, ka laiks, kas nepieciešams cilvēces skaita dubultošanai, pakāpeniski sarūk.
Zinātnieki šo tendenci skaidroja ar cilvēku spēju sadarboties un attīstīt tehnoloģijas, kas ļauj ražot vairāk resursu, uzturēt lielāku iedzīvotāju skaitu un tādējādi vēl vairāk veicināt populācijas pieaugumu.
Pēc pētnieku domām, šo procesu vislabāk raksturoja hiperboliska līkne — matemātisks modelis, kurā pieaugums arvien paātrinās un noteiktā brīdī matemātiski tiecas uz bezgalību.
Aprēķini liecināja, ka šim punktam vajadzētu iestāties 2026,87. gadā, turklāt iespējamā kļūda tika lēsta aptuveni piecu ar pusi gadu robežās.
Piektdiena, 2026. gada 13. novembris, bija sava veida asprātīgs šī datuma noapaļojums, ko izvēlējās paši pētījuma autori. Viņi cerēja, ka tik pārsteidzošs rezultāts pievērsīs valdību uzmanību straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam.
Prognoze negaidīti „sabruka”
Drīz pēc pētījuma publicēšanas pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma temps sasniedza maksimumu un sāka samazināties. Daudzos pasaules reģionos saruka dzimstība, un laiks, kas nepieciešams iedzīvotāju skaita dubultošanai, sāka palielināties, nevis samazināties.
Līdz ar to matemātiskais modelis, kas diezgan labi aprakstīja iepriekšējo gadsimtu demogrāfiskās tendences, vairs neatbilda realitātei.
Mūsdienās uz Zemes dzīvo aptuveni astoņi miljardi cilvēku, nevis bezgalīgs skaits. Demogrāfi prognozē, ka pasaules iedzīvotāju skaits savu maksimumu varētu sasniegt šā gadsimta otrajā pusē, pēc tam sākoties pakāpeniskai samazināšanai.
Šis gadījums uzskatāmi parāda, ka pat matemātiski precīzi aprēķini var novest pie kļūdainām ilgtermiņa prognozēm, ja modelī izmantotās tendences nākotnē mainās.
Svarīgi, ka 1960. gada pētījums nebija pareģojums par pēkšņu pasaules galu, bet gan matemātisks scenārijs, kas balstīts pieņēmumā, ka cilvēces skaits turpinās augt tādā pašā tempā kā iepriekšējos divos tūkstošos gadu.
