Dažus soļus pirms nāves ir cits laika temps – dažreiz tas apstājas, citreiz paskrien, bet tas arī ir process, kad cilvēks var padalīties ar ļoti skaistām atmiņām, jo, kad cilvēks mirst, īpaši vecumā, viņam ir svarīgi, ka viņu atcerēsies, un tad ir tie mirkļi, kurus viņš grib izstāstīt, intervijā “Nra.lv sarunas” atzina nāves dūla Ilze Tigule.
Un tad ir nepieciešamas dzirdīgas ausis, tādas bez tiesāšanas, vienkārši būt tam otram cilvēkam, piebilda I. Tigule.
Bet, lai mēs to spētu, mums vispirms ir jāiemācās būt pašiem sev, netiesāt, un, pēc I. Tigules sacītā, tā ir tā izejas pozīcija, ar ko mēs varam sākt runāt par cieņpilnu nāvi, tāpēc ka dažkārt cilvēks domā, ka nav tās cienīgs, nav kaut kādu lietu cienīgs, jo negrib apgrūtināt, grib būt ērts.
Būt pašam sev. Tieši tāds, kāds es esmu, es esmu pietiekams, un es esmu pelnījis - tās būtu lietas, ar kurām, pēc I. Tigules domām, būtu jāsāk.
