Vasaras sniegs, neraža un slimības pārvērta 536. gadu par vienu no smagākajiem periodiem vēsturē.
536.gads bieži tiek minēts kā viens no sliktākajiem gadiem cilvēces vēsturē. Pētījumi liecina, ka vairāki spēcīgi vulkānu izvirdumi varēja izraisīt ilgstošu planētas atdzišanu, neražu, badu un slimību izplatību, vēsta „Futura”.
Tajā laikā Eiropā, Tuvajos Austrumos un daļā Āzijas cilvēki novēroja neparastu saules gaismas aptumšošanos. Debesis kļuva blāvākas, bet saule, šķiet, vairs nedeva ierasto siltumu.
Bizantijas vēsturnieks Prokopijs no Cēzarejas rakstīja, ka „saule visu gadu deva gaismu bez spožuma — līdzīgi kā mēness”. Klimata novirzes bija tik krasas, ka Ķīnā vasarā sniga, savukārt plašos reģionos tika izpostītas ražas.
Mūsdienu koku gadskārtu un ledus serdeņu analīze apstiprina, ka atmosfērā nonāca liels daudzums vulkānisko pelnu un sēra savienojumu. Tie aizsedza daļu saules starojuma un varēja izraisīt ilgstošu atdzišanu.
Grenlandes un Alpu ledāju ledus serdeņu pētījumos atrastas mikroskopiskas vulkāniskā stikla daļiņas. To ķīmiskais sastāvs līdzinās Islandes vulkānu iežiem, tāpēc pētnieki pieļauj, ka viens no izvirdumiem varēja notikt Islandes reģionā.
Vēlāk sekoja citi izvirdumi. Par vienu no tiem tiek uzskatīts „Ilopango” vulkāna izvirdums mūsdienu Salvadorā ap 539.-540. gadu. Tas, iespējams, vēl vairāk pastiprināja atmosfēras aptumšošanos.
Putekļu un aerosolu plīvurs atstaroja saules gaismu, un sekas bija jūtamas vairākus gadus. Eiropā vidējā vasaras temperatūra pazeminājās aptuveni par 1,5-2,5 °C. Ziemeļu puslodē sākās viens no aukstākajiem periodiem pēdējo 2000 gadu laikā.
Koku gadskārtas kļuva ievērojami šaurākas, kas liecina par apgrūtinātu augu augšanu un īsāku veģetācijas periodu.
Sociālās un ekonomiskās sekas
Ilgstošā neraža izraisīja badu, novājināja iedzīvotājus un mazināja viņu spēju pretoties slimībām. Ikdienas dzīve kļuva nedroša: trūka pārtikas, sabruka ierastā tirdzniecība, un daudzviet pieauga sociālā spriedze.
541.gadā Vidusjūru sasniedza buboņu mēris, kas pazīstams kā Justiniāna mēris. Epidēmija skāra Bizantijas impēriju un kaimiņu reģionus, izraisot lielu mirstību un dziļu ekonomisko krīzi.
Ledāju analīze rāda, ka ekonomikas atveseļošanās Eiropā sākās tikai ap 640. gadu — gandrīz gadsimtu pēc klimata katastrofas sākuma. Tāpēc 536. gads vēsturē palicis kā brīdis, kad daba uz ilgu laiku aptumšoja cilvēku ikdienu.
