Kanibālisms cilvēces vēsturē nav pazudis nejauši. Pēc Vroclavas universitātes psihologa Mihala Misjaka un Prāgas Kārļa universitātes evolūcijas biologa Petra Turečeka domām, ilgstoša cilvēku miesas lietošana uzturā sabiedrībai rada lielāku risku nekā ieguvumu, vēsta vietne “TechInsider”.
Šis raksts ir tikai pieejams lietotājiem ar vecumu virs 18 gadiem!
Kanibālisms cilvēces vēsturē nav pazudis nejauši. Pēc Vroclavas universitātes psihologa Mihala Misjaka un Prāgas Kārļa universitātes evolūcijas biologa Petra Turečeka domām, ilgstoša cilvēku miesas lietošana uzturā sabiedrībai rada lielāku risku nekā ieguvumu, vēsta vietne “TechInsider”.
Cilvēki dažādos laikos un kultūrās ir ēduši ļoti neparastus produktus: kukaiņus, fermentētu haizivi, dzīvnieku iekšas un citus ēdienus, kas citviet šķistu grūti pieņemami. Tomēr cilvēka miesas lietošana uzturā kā pastāvīga kultūras tradīcija gandrīz visur ir uzskatīta par nepieņemamu.
Stāsti par tā sauktajām kanibālu ciltīm bieži izrādījās pārspīlēti vai izdomāti. Nereti tos izmantoja, lai attaisnotu citu tautu iekarošanu, pakļaušanu vai dehumanizāciju.
Tur, kur pastāvēja rituālais kanibālisms, tam parasti bija stingri noteikumi. Tie noteica, kas drīkstēja piedalīties, kādos apstākļos tas notika un kāda nozīme šai rīcībai tika piešķirta.
Tomēr arheoloģiskie atradumi rāda, ka tālā pagātnē cilvēku ķermeņi dažkārt tika sadalīti un lietoti uzturā līdzīgi kā medījums.
Ja cilvēka ķermenī ir kalorijas un galējas bada situācijas var novest pie kanibālisma, rodas jautājums: kāpēc mūsdienu sabiedrības no šīs prakses gandrīz pilnībā atteikušās?
Misjaks un Turečeks uzskata, ka nekontrolēts vai atkārtots kanibālisms rada labvēlīgus apstākļus bīstamu infekciju izplatībai. Šādas infekcijas var apdraudēt ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī veselas kopienas.
Pētījuma autori secina, ka enerģētiskais ieguvums no kanibālisma var būt nozīmīgs tikai ļoti ierobežotos ekoloģiskos apstākļos. Vairumā gadījumu šāda stratēģija ir neefektīva un bīstama.
Daudzus pārtikas izraisītus patogēnus iespējams iznīcināt ar pienācīgu termisko apstrādi. Tas attiecas, piemēram, uz "E.coli” liellopu gaļā un "Salmonella” vistas gaļā. Tomēr situācija kļūst sarežģītāka, ja plēsējs un medījums pieder vienai sugai. Tad slimību ierosinātāji var vieglāk pāriet no viena cilvēka uz citu.
Īpaši bīstami ir prioni — olbaltumvielas, kas izraisa smagas nervu sistēmas slimības, tostarp "kuru” un "Kreicfelda-Jakoba slimību”. Prioni var saglabāt infekciozitāti arī pēc intensīvas karsēšanas. Ja inficēts cilvēks pēc nāves tiek apēsts, slimība var pāriet tālāk.
Pētnieku modelis rāda, ka atkārtots kanibālisms būtiski palielina infekciju izplatības iespēju. Šādos apstākļos slimības var pāraugt epidēmijās un strauji novājināt populāciju.
Nav iespējams droši pateikt, vai nepatika pret kanibālismu ir iedzimta psiholoģiska iezīme vai galvenokārt kultūras radīts aizliegums. Tomēr, ja sabiedrības, kurās kanibālisms bija biežāks, regulāri saskārās ar postošiem slimību uzliesmojumiem, tas var palīdzēt izskaidrot, kāpēc šī prakse kļuva tik reta.
Turklāt cilvēku medības būtu daudz bīstamākas un sarežģītākas nekā parasta medījuma iegūšana. Ja kopiena var iegūt drošāku pārtiku, nav saprātīgi riskēt ar dzīvību un veselību cilvēka miesas dēļ.
Tāpēc kanibālisma tabu, iespējams, nav tikai morāls vai simbolisks aizliegums. Tas var būt arī sabiedrību aizsargmehānisms, kas palīdzēja mazināt slimību izplatību un palielināt kopienu izdzīvošanas iespējas.
