Dzejoļu skaitīšana pie Ziemassvētku eglītes daudziem bērniem (un arī vecākiem) šķiet pašsaprotama tradīcija, taču patiesībā tā nav tik sena, kā varētu domāt. Šī paraža veidojusies pakāpeniski, apvienojot gan reliģiskas, gan sabiedriskas un pedagoģiskas idejas, dalās “The Guardian”.
Viss sākās ar eglīti un svētku priekšnesumiem
Ziemassvētku eglīte Eiropā ienāca 16.-17. gadsimtā. Ilgu laiku tā bija pieaugušo svētku rota - eglīti greznoja, pie tās dziedāja, bet bērni šajās aktivitātēs nepiedalījās. Situācija mainījās 19. gadsimtā, kad Ziemassvētkus arvien vairāk sāka uztvert kā ģimenes un bērnu svētkus.
Tieši šajā laikā parādījās ideja, ka bērniem svētkos “jānopelna” dāvana - nevis ar darbu, bet ar priekšnesumu: dziesmu, pantiņu vai nelielu dzejoli. Tas tika uzskatīts par audzināšanas daļu - mācīties no galvas, uzstāties, būt drosmīgam.
Dzejolis kā maza uzstāšanās
Dzejoļu skaitīšana kļuva par ērtāko un vienkāršāko veidu, kā bērnam piedalīties svētkos. Ne visiem bija muzikālie instrumenti vai prasme dziedāt, bet īss dzejolis bija pieejams ikvienam. Tas arī palīdzēja attīstīt valodu, atmiņu un pašapziņu - īpaši laikā, kad publiska uzstāšanās ikdienā nebija ierasta.
Latvijā šī tradīcija īpaši nostiprinājās 20. gadsimtā - gan ģimenēs, gan bērnudārzos un skolās. Padomju laikā dzejolis pie eglītes kļuva par neatņemamu Jaungada pasākumu sastāvdaļu, kur Ziemassvētku reliģisko nozīmi aizstāja kolektīvi svētki ar Salatēvu.
Kāpēc šī tradīcija saglabājusies līdz mūsdienām?
Lai gan mūsdienās dāvanas vairs nav “jāizpelnās”, dzejoļu skaitīšana pie eglītes joprojām dzīvo. Iemesls ir vienkāršs - tas rada īpašu svētku mirkli. Bērns tiek uzklausīts, visi sastingst, valda klusums un uzmanība. Tas ir mazs rituāls, kas piešķir svētkiem struktūru un nozīmi.
Turklāt dzejolis pie eglītes bieži kļūst par ģimenes atmiņu - kaut ko, ko pēc gadiem atceras ar smaidu, pat ja toreiz balss mazliet trīcēja vai sajuka rindiņa.
Kā bērni “nopelna” dāvanas citviet pasaulē?
Lai gan dzejoļa skaitīšana pie eglītes ir ļoti raksturīga Latvijai un citām Baltijas valstīm, daudzviet pasaulē bērniem ir savi, ne mazāk interesanti veidi, kā Ziemassvētkos tikt pie dāvanām.
Vācijā un Austrijā bērni bieži raksta īpašas vēstules vai vēlmju sarakstus Svētajam Nikolajam. Šajās vēstulēs tiek pieminēta arī uzvedība visa gada garumā - bērni mācās uzņemties atbildību par to, kas izdevies labi, bet kas - nē.
Lielbritānijā un ASV bērni tradicionāli atstāj Ziemassvētku vecītim pienu un cepumus, bet briežiem - burkānus. Šis mazais “uzdevums” tiek uztverts kā rūpes un pateicība, nevis pārbaudījums. Ideja ir vienkārša: ja esi padomājis par citiem, arī dāvanas tevi atradīs.
Japānā, kur Ziemassvētki nav reliģiski svētki, bet vairāk romantiski un ģimeniski, bērniem bieži nav īpaša “uzdevuma” dāvanu saņemšanai. Taču Jaunajā gadā bērni saņem otoshidama - naudu aploksnē - un tiek mācīti to saprātīgi izmantot vai krāt, tādējādi uzsvars ir uz atbildību, nevis priekšnesumu.
Skandināvijā (piemēram, Norvēģijā un Zviedrijā) dāvanas bieži pasniedz rūķis (nisse vai tomte), un bērni reizēm izpilda nelielus labos darbus - sakārto savu istabu, palīdz vecākiem, parūpējas par dzīvniekiem. Šeit dāvanu “nopelnīšana” notiek klusi, ikdienā.
Spānijā un vairākās Latīņamerikas valstīs dāvanas nereti nes Trīs karaļi janvāra sākumā. Bērni iepriekš raksta viņiem vēstules, atstāj ūdeni kamieļiem un ar nepacietību gaida - pacietība pati par sevi tiek uzskatīta par daļu no svētku pieredzes.
Tradīcija, kas mainās, bet nepazūd
Mūsdienās arvien biežāk dzejoļa vietā bērni dzied dziesmu, rāda zīmējumu vai vienkārši pastāsta, ko šogad iemācījušies. Tomēr pati ideja paliek - svētki nav tikai saņemt, bet arī dalīties.
Un tieši tāpēc dzejolis pie eglītes joprojām ir dzīvs - ne kā pienākums, bet kā mazs, sirsnīgs svētku brīdis.
