Ir teju neiespējami palikt vienaldzīgam, kad nakts debesīs nozib spoža gaismas svītra, un nereti prātā iešaujas doma – ātri, jāievēlas vēlēšanās! Šis ieradums ir dzīvs gadsimtiem ilgi, un, lai gan mūsdienās mēs zinām, ka tā nav zvaigzne, bet mazs meteorīts, kas sadeg atmosfērā, ticējums joprojām šķiet maģisks. Bet no kurienes tas radies – un kāpēc tieši krītoša zvaigzne simbolizē piepildītas vēlmes? Skaidro “National Geographic”.
Senāk cilvēki debesis uztvēra kā dievu un garu mājvietu. Grieķi uzskatīja, ka zvaigznes ir kā dievu acis, kas raugās uz cilvēkiem, un brīdis, kad kāda “nokrita”, nozīmēja, ka dievi ir atvēruši debesu vārtus un redz cilvēku vēlmes, tāpēc īstajā mirklī izteikta doma varēja tikt sadzirdēta.
Viduslaikos šī ideja pārtapa romantiskā ticējumā - ja redzi krītošu zvaigzni, tev ir dots īpašs brīdis, kad viss Visums uz mirkli ir atvērts.
Mūsdienās zinām, ka krītošās “zvaigznes” ir meteori - mazi akmens vai metāla gabali, kas sadeg, ieejot Zemes atmosfērā, tomēr mūsu vēlmes joprojām spēj uz brīdi kļūt svarīgākas par faktiem. Tā ir cilvēka daba - meklēt zīmes, kas dod cerību, un simbolus, kas ļauj noticēt neredzamajam.
Psihologi saka: brīdis, kad formulē vēlēšanos, pats par sevi var iedarboties kā neliels mērķa uzstādījums - kā pauze, kad mēs īsi, bet skaidri pasakām sev, ko vēlamies.
Varbūt tieši tāpēc šis ticējums dzīvo līdz pat šodienai. Pat ja saprotam, ka nekā pārdabiska tur nav, krītošas zvaigznes mirklis vienkārši liek apstāties, pacelt acis un uz brīdi sajust, ka pasaule ir lielāka par ikdienu. Un tas, savā ziņā, ir skaistāks par jebkuru izpildītu vēlēšanos.
