Katrs no mums kādā dzīves posmā vai situācijā ir sajutuši nāves bailes. Un, ja bērna piedzimšana, laulības vai mājās iegāde ir mūsu pašu izvēles veicinātas, tad nāve ir neizbēgama līdzīgi kā piedzimšana. Izjustās bailes ir pamudinājušas zinātniekus atrast iemeslus uz šo lielo «kāpēc».
Un tieši bailes no nāves ir radījušas reliģijas, jo caur ticību pārdabiskajam, Dievam vai pārdzimšanai, cilvēki raduši mierinājumu tam, ka pēc nāves ir turpinājums.
Ir medicīnas un psiholoģijas nozare, ko sauc par tanatoloģiju. Pētot nāves bailes, ir atklājušies daži interesanti fakti, kas ļauj vispārējās bailes no nāves sadalīt vairākos īpašos baiļu veidos.
Daži cilvēki baidās, ka, «satiekot» nāvi, viņi piedzīvos mokošas sāpes un ciešanas. Šīs bailes var rasties veseliem cilvēkiem, kā arī pacientiem, kuri mirst no vēža vai citām neārstējamām slimībām. Saskaņā ar 2022.gada veikto globālo pētījumu, sadarbojoties vairākām vadošām universitātēm pasaulē - 20,3% cilvēki «baidās» vai «ļoti baidās» nomirt, t.i. izjūt bailes katru dienu. Un 18% no šiem 20,3% baidās nomirt no slepkavas rokas.
Dažiem cilvēkiem ir bailes no nāves, jo viņi baidās no nezināmā, un nāve ir galīgais nezināmais. Cilvēka dabā ir vēlme izprast apkārtējo pasauli. Realitāte ir tāda, ka neviens, kas dzīvo, nekad nevar pilnībā saprast nāvi, nevar sniegt patiesu pieredzē balstītu atbildi.
Daži cilvēki baidās, ka pēc nāves viņi pilnībā pārtrauks pastāvēt.
Tas ir līdzīgs bailēm no neesamības, jo tas neattiecas tikai uz dievbijīgiem reliģijas ticīgajiem vai tiem, kas piekopj kādu garīgu praksi. Daudzi cilvēki — neatkarīgi no viņu reliģiskās vai garīgās pārliecības — baidās no nāves, jo tad viņi tiks sodīti par to, ko viņi darīja vai nedarīja, atrodoties uz zemes.
Cilvēka dabā parasti ir vēlme kontrolēt situācijas, ar ko sastopas, bet nāve joprojām ir kaut kas tāds, ko mēs absolūti nevaram kontrolēt. Šis kontroles trūkums biedē daudzus cilvēkus.
Bažas par to, kas notiks ar tiem, kuri paļaujas uz mūsu mīlestību, aprūpi, ja mēs mirsim. Piemēram, vecāki var uztraukties par bērniem. Kāds savas dzīves plaukumā var izjust bailes, domājot par dzīvesbiedra vai partnera atstāšanu.
Lai gan pētījumi liecina, ka nedaudz vairāk nekā 20% cilvēku baidās nomirt, šīs bailes atšķiras atkarībā no dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa. Citas bailes, piemēram, no publiskas uzstāšanās, skar aptuveni tādu pašu cilvēku procentuālo daļu. Sievietes biežāk baidās no nāves nekā vīrieši. Tas, iespējams, ir saistīts ar to, ka sievietes labprātāk atzīst un apspriež šādas bailes. To var veicināt arī fakts, ka vēsturiski vīrieši biežāk tic nāvei kāda iemesla vai mērķa dēļ.
No otras puses, bailes no nāves dažkārt var izrādīties tik spēcīgas, ka traucē ikdienas ritumam. Šīs intensīvās, bieži vien iracionālās bailes no nāves, ko sauc par tanatofobiju, var izraisīt trauksmi.
Tas var ietekmēt pat visvienkāršākos lēmumus, piemēram, atteikšanos atstāt mājas.
Baidīties no nāves ir dabiski, un daudzi cilvēki zināmā mērā dalās šajās bailēs. Ja ir aizdomas, ka jūsu bailes ir pieaugušas līdz tanatofobijas līmenim, vislabāk ir meklēt palīdzību pie psihologa.
Lai gan nāve cilvēcei ir universāla pieredze, veidi, kā reaģējam uz nāvi, var atšķirties atkarībā no kultūras vai reliģiskās pārliecības. Visā pasaulē pastāv garš saraksts ar kultūrām, kas svin nāvi.
Veļu laiks ir no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet dažos novados veļu mielastus rīkoja līdz pat Ziemassvētkiem. Senie latvieši uzskatīja, ka mirušie tuvinieki seko līdzi šīs pasaules notikumiem, spēj sniegt padomu, kā rīkoties, un zina atbildes uz daudziem jautājumiem. Un ne jau latvieši vien - visas senās indoeiropiešu tautas viņsaulē aizgājušos tuviniekus uzskatīja par ģimenes locekļiem, ar kuriem reizi gadā veidojas īpaša saikne.
Tradīcija ir radusies pirms Kristus dzimšanas, un to īpaši piekopa senie ķelti un balti. Ķeltu priesteri ugunskurā meta ziedojumus - upurus nāvei, jo uzskatīja, ka tā ir visa sākums. Pēc ugunskura rakstiem un zīmēm viņi zīlēja nākotni. Obligāts veļu laika nosacījums bija gulētiešana pirms pusnakts. Pēc pusnakts nedrīkstēja atstāt iedegtu gaismu, lai tā veļus netramdītu.
Latvieši uzskatīja, ka mirušais cilvēks turpina dzīvot citā paralēle - Veļu valstī, bet reizi gadā, kad tumsa nolaižas pār pasauli, viņpasaules vārti atveras, un dvēseles nāk apciemot tuviniekus. Lai garu pielabinātu, tas ar cieņu jāsagaida un jāpamielo. Līdz mūsdienām no bagātīgā veļu laika rituālu klāsta palikusi vien svecīšu iedegšanā kapos Mirušo piemiņas dienā.
Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin kā Visu dvēseļu dienu nākamajā dienā pēc Visu svēto dienas - 2.novembrī.
Luterāņu baznīcā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta kopš 1816. gada Baznīcas gada pēdējā svētdienā - svētdienā pirms pirmās Adventes, 2024. gadā tas ir 24.novembris. Latviskajā dzīves ziņā tas ir laiks 9 dienas pirms Miķeļiem un 9 dienas pēc Mārtiņiem - veļu laiks, kad pieminām savus mīļos, arī cīņās kritušos, iededzam sveču liesmiņas senču dvēselēm. Katrā Latvijas pašvaldībā, iespējams, ir noteikts Svecīšu vakara datums, tas var mainīties ik gadu, bet tradicionāli notiek laikā no septembra līdz novembra beigām.
Baltu tautām bija Iļģu nakts. Nakts, kurā tuvinieki ilgojās pēc saviem mirušajiem, veicot dažādus rituālus - piemēram, grīdas slaucīšana klusumā. Dziedāšana šajā periodā bija stingri aizliegta. Iļģu naktī no 1. uz 2. novembri pirtī bija jānes mirušo gariem ēdiens, sevišķi biezputra. Un, ja nebija savas pirts, biezputra jāizvāra un jāatstāj uz plīts.
Vēsturiski cilvēki izmantoja ražas sezonas beigas kā laiku, lai godinātu savus senčus. Daudzās pasaules svinībās, kas notiek vasaras beigās vai rudenī, joprojām klātesošs ir ražas elements. Tie veicina godbijību pret mirušajiem cilvēkiem. Tas nolikti ziedojumi vai veikti rituāli, kas paredzēti, lai vadītu dvēseles. Dažās kultūrās šie svētki ved mirušo dvēseles uz viņu pēdējo atdusas vietu, citos gadījumos tas ir paredzēts, lai parādītu, kur doties, lai redzētu savas ģimenes. Jebkurā gadījumā, svarīga ir atmiņa. Šie svētki dod iespēju skaļi sērot.
Kultūra var dziļi ietekmēt to, kā reaģējam uz nāvi. Lai gan daudzi reaģē uz nāvi ar skumjām, dažas kultūras nāvi izvēlas redzēt kā iespēju svinēt. Atkarībā no kultūras uzskatiem par dzīvi pēc nāves var izvēlēties svinēt sava mīļotā reinkarnāciju vai pāriešanu pēcnāves dzīvē.
Citās kultūras var pateikties par mantojumu, kas iegūts, vai godināt savus senčus, cerot uz kādu ģimenes svētību vai aprūpi. Jūtas par nāves tēmu lielā mērā ietekmē kultūras uzskati par nāvi.
Dia de los Muertos — Mirušo diena — ir ceremonija Meksikā, ko svin 1. un 2. novembrī. Mirušo diena ir svinību laiks, kad ģimenes uzņem atpakaļ savu aizgājušo tuvinieku dvēseles.
31.oktobra pusnaktī it kā tiek atvērti debesu vārti, lai bērnu dvēseles atkal apvienotos ar savām ģimenēm. 2. novembrī pieaugušo dvēseles uz 24 stundām atkal apvienojas ar savām ģimenēm. Uzskata, ka šajos svētkos pazūd robeža starp dzīvajiem un mirušajiem.
Svinības ir dzīvas ar mūziku, dejām un dekadentiem ēdieniem un dzērieniem. Tā kā ģimenes locekļi uzņem savus mirušos mīļotos kā viesus, tad tikšanās reizei gatavo tuvinieku iecienītākos ēdienus.
Šo meksikāņu svētku laikā ielās ir parādes un kostīmos ģērbtiem cilvēkiem. Visizplatītākais simbols, kas saistīts ar mirušo dienu, ir cukura skelets.
Šā iemesla dēļ cilvēki ģērbjas skeleta maskās vai krāso savas sejas, lai attēlotu skeletu. Cilvēki arī izrotā sevi un ielas ar spilgtām krāsām, kur katrai ir īpaša nozīme.
Šajos svētkos ļoti svarīgs ir ofrenda (altāris), kas dekorēts ar mirušo senču attēliem un viņu iecienītākajiem ēdieniem un dzērieniem. Ofrendas bieži rotā ar kliņģerītēm, Mirušo dienas simbolisko ziedu. Tiek uzskatīts, ka ofrendas dekorēšana ar mirušo ģimenes locekļu attēliem palīdz senču dvēselēm atgriezties pie ģimenēm. Altāris — nevis pielūgsmei, bet lai atcerētos un godinātu viņu senču piemiņu.
Día de los Muertos radās pirms vairākiem tūkstošiem gadu nahua ciltīs, kas ir Meksikas un Salvadoras pamatiedzīvotāji, tomēr tikai katolicisma iespaidā svētki pārvērtās par patiesi unikālajiem svētkiem, kādi tie ir šodien.
Šī tradīcija ļauj ģimenēm sveicināt atpakaļ mirušo radinieku dvēseles. Tiek uzskatīta par dzīvības svinēšanu un Kristus uzvaru pār nāvi.
Apmēram pirms 2000 gadiem Lielbritānijas un Francijas ķelti Jauno gadu svinēja 1.novembrī, atzīmējot ražas novākšanas beigas. Viņi ticēja, ka mirušo gari atgriežas uz Zemes un sajaucas ar dzīvajiem. Vietējie iedzīvotāji svinēja šo spokaino notikumu ar mirušo festivālu, ko sauc par samhain.
19.gadsimtā īri un skoti imigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, ienesot tradīciju ziemeļaustrumu daļās. Šīs tradīcijas izplatījās ar dažādiem nosaukumiem, tostarp «Devil’s night» (Velna nakts), «Mat night» (Nerātnību nakts).
Helovīns (retāk pazīstams kā Allhalloween) ir Visu svēto vakars. Tie ir svētki, ko daudzās valstīs atzīmē 31.oktobrī, Rietumu kristiešu Visu svēto dienas priekšvakarā . Tas ir Allhallowtide (Svēto dienu sezona) svinēšanas sākums, laiks liturģiskajā gadā, kas veltīts mirušo piemiņai, tostarp svētajiem (hallows), mocekļiem un visiem ticīgajiem. Popkultūrā šī diena ir kļuvusi par šausmu svētkiem, kas tiek asociēti ar drausmīgo un pārdabisko.
Par Helovīnu un ķirbjiem rakstīts daudz, tomēr bez tērpšanās spocīgos kostīmos un konfekšu diedelēšanas, šie svētki vēsturē ir izraisījuši arī negatīvu reakciju. Mūsdienās lielākā daļa Helovīna palaidnību ir salīdzinoši labdabīgas. Ar tualetes papīru pārklāti koki, liesmojoši maisi ar suņu fekālijām un ar olām klātas mājas ir Amerikāņu svētku svinēšanas dienas kārtība.
Taču Nerātnību nakts un Velna nakts bijusi saistīta arī ar daudz nopietnākām noziedzīgām darbībām. 80. gadu vidū Detroitas bandas bija atbildīgas par simtiem transportlīdzekļu aizdedzināšanu. Savukārt 1991. gadā Ņūdžersijas štatā ugunsdzēsības dienests cīnījās ar ļaunprātīgas dedzināšanas uzbrukumu visā pilsētā. Tā bija noslogotākā diena departamenta vēsturē ar rekordlielu 133 ugunsgrēku izsaukumu skaitu.
