Auzu pārslas pašas par sevi nav neveselīgas. Problēma sākas brīdī, kad tās tiek pārvērstas par saldinātu, pārmērīgi apstrādātu brokastu ēdienu. Vienkāršas, pareizi pagatavotas auzas ir vērtīgs produkts: tās satur šķiedrvielas, beta glikānu, kas var palīdzēt pazemināt holesterīna līmeni, un lēni uzsūcošos ogļhidrātus. Taču viss mainās, ja veselīgai putrai pievieno pārāk daudz cukura un saldu piedevu.
Īpaši jāuzmanās no ātri pagatavojamām auzu pārslu paciņām. Tās bieži ir stipri pārstrādātas un jau saldinātas: vienā porcijā var būt aptuveni 12-15 grami cukura vēl pirms medus, brūnā cukura, augļu vai citu saldu piedevu pievienošanas.
Tādējādi it kā veselīga brokastu bļoda var kļūt par saldu ēdienu, kas strauji paaugstina glikozes līmeni asinīs. Pēc tam tas tikpat strauji krītas, un cilvēks jau ap pulksten desmitiem no rīta atkal jūtas izsalcis, raksta “Quora”.
Svarīgs ir arī olbaltumvielu daudzums. Viena auzu pārslu porcija pati par sevi nodrošina tikai aptuveni 5-6 gramus olbaltumvielu, tāpēc tā ne vienmēr dod pietiekamu sāta sajūtu un stabilu enerģiju visam rītam.
Ja putrai nepievieno papildu olbaltumvielu avotus, piemēram, grieķu jogurtu, riekstus, sēklas vai olas, maltīte pārsvarā sastāv no ogļhidrātiem. Tie sagremojas salīdzinoši ātri, un izsalkums var atgriezties vēl pirms pusdienām.
Nozīme ir arī putras konsistencei. Ļoti mīksti izvārītas auzu pārslas parasti sagremojas ātrāk nekā rupjākas un mazāk apstrādātas auzas.
Tāpēc nav pareizi teikt, ka auzas pašas par sevi ir neveselīgas. Viss atkarīgs no tā, kā tās pagatavo un ar ko papildina. Vienkāršas auzas bez cukura, kopā ar sabalansētiem olbaltumvielu un veselīgo tauku avotiem, var būt vērtīga brokastu sastāvdaļa. Savukārt ar sīrupu, cukuru un saldinātām piedevām tās viegli kļūst par desertam līdzīgu maltīti.
Vēsturiski auzu putra daudzviet bija vienkāršs un sātīgs dienas sākums. Taču laika gaitā auzu apstrādes veids ir mainījies, un tas ietekmējis gan to uzturvērtību, gan to, kā organisms šo ēdienu uztver.
Agrāk auzas apstrādāja minimāli — tām noņēma tikai ārējo apvalku. Pēc tam graudus mērcēja ūdenī uz nakti vai ilgi vārīja uz lēnas uguns. Šādi pagatavotas auzas sagremojās lēnāk un nodrošināja vienmērīgāku enerģiju.
Kad pārtikas nebija daudz, auzas palīdzēja ilgāk saglabāt sāta sajūtu un deva enerģiju fiziskam darbam aukstos apstākļos. Tā kā ogļhidrāti nebija tik ļoti rafinēti, tie uzsūcās pakāpeniskāk un neradīja tik krasas cukura līmeņa svārstības.
Šādas brokastis kļuva vēl sātīgākas, ja tām pievienoja nedaudz sviesta, piena, gaļas tauku, vārītu dārzeņu vai citu mājās pieejamu produktu. Tie piešķīra garšu, palielināja uzturvērtību un palīdzēja ilgāk saglabāt sāta sajūtu.
Tā bija agrāk.
Mūsdienās biežāk lietojam nevis veselus auzu graudus, bet placinātas auzu pārslas. Tās parasti iegūst, auzas tvaicējot vai mitrinot un pēc tam saplacinot starp lieliem veltņiem. Pēc tam pārslas žāvē, iepako un pārvadā. Šāds produkts ir ērtāks: to nav jāvāra vairākas stundas, un bieži pietiek ar aptuveni 15 minūtēm pēc ūdens uzvārīšanās.
Tomēr rullēšanas un termiskās apstrādes laikā daļa ūdenī šķīstošo vitamīnu var samazināties, tāpēc šādas pārslas var būt mazāk uzturvielām bagātas nekā minimāli apstrādātas auzas.
Dažkārt tiek pieminēts arī jautājums par iespējamu ķīmisko vielu piesārņojumu tradicionāli audzētās auzās. Atsevišķās valstīs audzēšanas un ražas novākšanas praksē izmantotas vielas, par kuru ietekmi uz veselību ir diskutēts. Tāpēc, ja šis temats šķiet būtisks, ieteicams izvēlēties uzticamus ražotājus un, ja iespējams, bioloģiski audzētas auzas.
Tiesa, šo vielu regulējums dažādās valstīs atšķiras, tāpēc vispārīgi apgalvojumi par auzu drošumu ne vienmēr ir precīzi. Svarīgākais secinājums ir vienkāršs: auzas var būt ļoti labs produkts, ja tās izvēlas un pagatavo pārdomāti.
Tātad auzas nav vainīgās. Par problēmu tās kļūst tad, ja tiek pārvērstas par saldinātu, ātri sagremojamu brokastu ēdienu bez pietiekama olbaltumvielu un citu uzturvielu līdzsvara. Gudri pagatavota auzu putra joprojām var būt maigs, sātīgs un ģimenei piemērots rīta ēdiens.
