Cepamais papīrs bieži vien tiek izmantots nepareizi - lai gan tas šķiet vienkāršs materiāls, tā sastāvam un īpašībām ir ļoti konkrēti ierobežojumi, kurus neievērojot var sabojāt gan ēdienu, gan cepešpannu… un reizēm pat sabojāt gatavošanas procesu!
Praktiska un īsa “lietošanas instrukcija”, kā cepamo papīru izmantot droši un gudri, kopā ar “Southern Living”.
Ir divi pamattipi:
silikonizētais papīrs — parasti gaiši brūns vai balts, ūdensnecaurlaidīgs, izturīgs līdz ~220-230°C;
vaska papīrs — vizuāli līdzīgs, bet izkusīs un var sākt degt.
Lai uzzinātu, kādu papīru lieto, pārbaudi:- silikonizētajam papīram nav vaskainas sajūtas
- etiķetē jābūt norādei baking vai oven safe.
Reizēm cilvēki to skalo un izmanto atkārtoti, bet: - tas bojājas, saplaisā, kļūst porains, - tauki iesūcas un vēlāk cepas atkal, radot kvēpu aromātu, - materiāls zaudē spēju atgrūst mitrumu.
Atkārtota izmantošana ir pieļaujama tikai, cepot cepumus un citas sausas lietas, kur tauku nav gandrīz nemaz.
Daudzi ieziež pannu ar sviestu pirms papīra. Rezultātā: - papīrs slīd, - var piedegt, - samazinās cepšanas vienmērīgums.
Izņēmums: karamelizēti deserti, kur gribi, lai papīrs radītu gludu virsmu un nelīp. Tad plāna sviesta kārta ir pareiza.
Ir ēdieni, kuri pie augstas temperatūras bojā papīru vai padara to rūgtu: - taukaina gaļa (sprakšķ tauki, papīrs apbrūnē pārāk stipri), - kartupeļi ar daudz eļļas (var degt pie 220+), - ēdieni, kas prasa kraukšķīgu apakšu (picas, plātsmaizes — uz papīra tās iznāk mitrākas).
Papīrs ideāls ir:
- cepumiem,
- eklēriem,
- granolai,
- dārzeņu vieglai cepšanai.
Tas var notikt trijās situācijās:
pārāk zema temperatūra — mīkla kūst, bet necepas pietiekami ātri;
pārāk daudz mitruma — dārzeņi izdala sulu un “ieēdas” papīrā;
papīra kvalitāte — lētākais papīrs nav labi silikonizēts.
Lai to novērstu: - izmanto papīru ar biezāku silikonizējumu,- dārzeņiem uzklāj plānu eļļas kārtu uz pašiem dārzeņiem, nevis uz papīra.
Jā — ja tas ir silikonizēts un lietots temperatūrā, kādu norāda ražotājs.
Pie pārāk augstas temperatūras silikons sāk sadalīties un var izdalīt smalkus daļiņu atlikumus — tie nav toksiski, bet izmaina garšu un tekstūru.
- tas ir tumši brūns,
- tam ir lielas tauku pēdas,
- tas ir saplēsts vai “kruzuļains”,
- tam ir deguma smaka,
- uz tā palikušas pārtikas atliekas, ko vairs nevar noslaucīt.
