“Tad, kad izej cauri transformācijai, pieņemšanai, nepaliks jau nesāpīgāk, bet pieņemšana iedod mieru, jo sāpēs tāpat,” intervijā “Nra.lv sarunas” sacīja nāves dūla Ilze Tigule.
Gadās, ka cilvēks pats pieņem lēmumu neārstēties, necīnīties, saka, ka ir savu mūžu nodzīvojis, lai viņam ļauj mierīgi nomirt. I. Tigule atklāja, ka šādos gadījumos visbiežāk iznāk strādāt ar tuviniekiem, jo viņi būs tie, kuri paliks.
“Cilvēkam, kurš ir pieņēmis nāvi, nav bail. Viņš ir pieņēmis, ka tas notiks, un viņš to grib izdarīt cieņpilni, tā, kā viņš to grib piedzīvot, pēdējos procesus. Tad ir jāstrādā ar tuviniekiem,” atgādināja I. Tigule. Solījumi aizvest uz Šrilanku, dziednieki, ieteikumi dzert lapu tēju - tas, pēc nāves dūlas teiktā, ir tik cilvēcīgi, jo tā ir tirgošanās ar nāvi, savā ziņā tas ir kā būt aizgājēja advokātam.
Bet ko darīt, ja aizgājējs ir bērns, bet palicējs - vecāks, kurš atsakās pieņemt nāvi? I. Tigule piekrita, ka bērna nāve ir viena no vissmagākajām lietām.
“Tur īsti nav nekādas formulas, tāpēc ka tā formula neeksistē. Tad, kad tu sastopies ar cilvēku, kurš ir kaut kādā procesā, viņš jau raksta to formulu, un tu esi līdzās. Es kā nāves dūla varu palīdzēt ar kāda veida jautājumiem, ne ieteikumiem, kā cilvēku dabūt ārā no apmulsuma frustrācijas, kā viņam iedot roku un iedrošināt - tagad ejam nākamajā posmā,” sacīja I. Tigule.
