“Man nav nekādu dzimšanas dienu tradīciju, jo, kā saka mans varonis Anšlava Eglīša „Bezkaunīgajos večos”: dzimšanas diena jau nav nekāda prieka diena,” saka skatītāju mīlētais Valmieras teātra aktieris Januss Johansons.
Šodien, 19. aprīlī, viņu sirsnīgi sveicam 70. šūpuļsvētkos!
„Man nav nekādu dzimšanas dienu tradīciju. Patiesībā jau kopš trīs gadu vecuma esmu mēģinājis mukt prom no fotogrāfiem. Vecāki stāstīja, ka pie vainas, iespējams, bijis kāds gadījums manās kristībās - plīsa pārkarsusi lampa, un es šausmīgi sabijos. Pats to neatceros, bet bērnības bildēs skaidri redzams, ka es mūku no foto kameras,” stāsta šodienas jubilārs.
Viņš nosmej, ka šodien jau nekas daudz nav mainījies - labprāt gribētu aizmukt no svinēšanas, bet teātris vēlas, lai viņš savā svētku reizē būtu uz skatuves.
Tad nu šodien pulksten 13.00 Januss Johansons pārtaps par Ābramu režisores Ineses Mičules pērn iestudētajā Rūdolfa Blaumaņa tautas lugā “Ļaunais gars”.
“Tā šobrīd ir mana vienīgā palielākā loma, laikam tāpēc teātris to izvēlējās jubilejai. Režisore gribēja Ābramu redzēt jaunā variantā, bet vai Blaumaņa teksts paļaujas šādam režisores skatījumam, lai vērtē skatītāji.
Man ir interesanti radīt tēlu, kas nav tāds, kā ierasts.
Pat Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš pēc izrādes man neizpratnē jautāja, vai tad Ābramam teksti ir pierakstīti klāt. Bet nē - tur vārds vārdā ir tikai Blaumaņa uzrakstītais! Vienkārši režisores redzējumā tie izklausās un izskatās pilnīgi negaidīti,” stāsta Ābrama lomas atveidotājs.
Aktieris piekritis savā jubilejā spēlēt tikai ar nosacījumu, ka neviens nenāks sveikt uz skatuves. No padomju laika godināšanām ar pārlieku svinīgajām un samākslotajām runām nav tās labākās atmiņas.
Tiesa, 50. jubileja uz skatuves šādi gan ir svinēta - decembrī, spēlējot Andrusa Kivirehka lugā “Igauņu bēres”, ko Valmieras teātrī 2006. gadā iestudēja igauņu režisors Andress Lepiks. Tā aktierim bija ļoti mīļa izrāde, tika nospēlēta 53 reizes.
“Bet tieši savā piecdesmitajā dzimšanas dienā mēs ar kolēģiem Elīnu Vāni, Imantu Stradu un Ģirtu Rāviņu bijām Vācijā, kur studējām „Ķiršu dārzu” pēc Čehova lugas motīviem - kopā ar vācu aktieriem un vācu režisoru Franku Hoilu. Tas bija Valmieras teātra un Bonnas teātru kopprojekts, un mēs tur pavadījām vairākas nedēļas. Un tieši tur, Vācijā, kolēģi man dzimšanas dienā sagādāja pārsteigumu - uzdāvināja milzīgu pudeli igauņu šņabja,” aktieris ar smaidu atminas.
“Nu, ko lai dara, ja ir izvēlēta publiska profesija, ar to ir jārēķinās - nav ko izlikties un mēģināt dzimšanas dienā “ielīst aliņā”. Izrāde, protams, ir darbs, bet tajā brīdī, kad viss izdodas, kad ar skatītāju izveidojas labs kontakts un viss „aiziet”, tie ir svētki neatkarīgi no tā, vai tev ir jubileja vai nav,” saka šodienas gaviļnieks.
Viņš atklāj, ka šodien pēc izrādes pasēdēs ar kolēģiem bufetē, gan jau būs arī kliņģeris un pa glāzei vīna.
Vai kliņģerī būs arī 70 svecītes, ko nopūst, kaut ko ievēloties, viņš nezina, tomēr viena vēlēšanās viņam sirdī ir: vēl kādu skaistu lomu Valmieras teātrī, ar ko radoši aizrauties.
“Es vienmēr esmu uzskatījis, ka pamata darbavieta ir vajadzīga, bet katrā sezonā vismaz kaut viens darbs jāatrod arī ārpus teātra, lai neiestigtu rutīnā - vai filma, vai seriāls, vai izrāde citā kolektīvā. Tāpēc es vēlētos arī vēl izrauties no teātra un satikties ar saviem kolēģiem citviet.”
Šajā sezonā tāda “izraušanās” talantīgajam skatuves māksliniekam ir dalība producenta Sanda Mohovikova projektā - izrādē „Pidžama sešiem”, ko iestudējis režisors Herberts Laukšteins.
„Man tur nav liela loma, bet ir labs un aizrautīgs kolektīvs. Komēdiju var spēlēt tikai tad, ja tā ir labi uzrakstīta, un šis ir tas gadījums. Publikai patīk, tā „paraujas līdzi”, un tas vienmēr ir jauki,” gandarījumu pauž aktieris.
Izrāde jau vairākkārt spēlēta daudzviet Latvijā, un šomēnes to varēs redzēt vēl divas reizes:
- 24. aprīlī pulksten 19.00 Rīgā, VEF Kultūras pilī,
- 26. aprīlī pulksten 17.00 - Valmieras Kultūras centrā.
Televīzijas skatītājiem Januss Johansons pazīstams no seriāla “UgunsGrēks” laikiem, kur viņam bija epizodiska loma, arī no seriāliem “Tunelis” un “Nemīlētie”.
„Man nav milzīgas seriālu pieredzes, bet tie man ir iemācījuši neparastu profesionālu disciplīnu - tie liek momentā “savākties”, jo viss notiek ļoti strauji. Tur nav kā kino, kur var atļauties uzņemt septiņus “dubļus”.
Laiks dzen šausmīgi, gandrīz nekas netiek pārfilmēts, un tas pieprasa milzīgu koncentrēšanos.
Aktierim tas uztrenē profesionālo formu, lai gan jautājums par to, vai režisors un scenārists šādā tempā vienmēr spēj nodrošināt augstu māksliniecisko kvalitāti, paliek atvērts,” vērtē aktieris.
Januss Johansons stāsta, ka plašāka publika viņu iepazinusi kā Kalvi Ozolu, Gunāra Ozola (Normunds Laizāns) brāli seriālā „Nemīlētie”. Tuvojoties seriāla izskaņai, Kalvis tika noslepkavots. Aktieris stāsta, ka seriāla skatītāji viņu uz ielas atpazīst, mēdz uzrunāt, un tas esot savādi.
“Visvairāk man no šī darba atmiņā paliks režisora Māra Bezmera “aizrādījums”, ka nevajag Kalvi spēlēt tik labu - vajag tā, lai tad, kad viņu nogalinās, skatītāji atviegloti uzelpo...
Tas bija patiešām negaidīts uzstādījums - panākt, lai skatītāji priecājas par mana varoņa galu,” smaidot atceras Kalvja Ozola lomas atveidotājs.
Patlaban Janusam Johansonam ir atpūtas periods, par nākamo sezonu vēl nekas nav zināms, bet aktieris cer, ka režisori viņam ko piedāvās.
Šobrīd viņš spēlē savas lomas Valmieras teātra repertuāra izrādēs: R. Blaumaņa tautas lugā “Ļaunais gars” (Ābrams), G. Priedes lugā “Zilā”, “Telma un Luīze”, M. Makdonas melnajā komēdijā “Inišmoras leitnants” (Kristijs), F. G. Lorkas kaislību spēlē “Dona Perlimplina mīlestība” (Duendi), O. Kiluska neparastajā atgadījumā 4 valodās un 2 cēlienos “Cosmopolitan” (Jānis), V. Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta” (Kapuleti kalps, Aptieķnieks) un “Daliņš”.
“Man ir bijušas arī ļoti piepildītas sezonas, piemēram, viena, kurā nospēlēju 154 izrādes.
Un es esmu tiešām priecīgs un laimīgs, ka mans mūžs ir pagājis vienā un tieši Valmieras teātrī,” savas jubilejas priekšvakarā saka skatītāju mīlētais aktieris.
Jautāts par to, cik gadu Valmieras teātrī aizvadīts, aktieris sāk rēķināt: „Kā rēķina.
Vēl nebiju iestājies Teātra fakultātē, kad jau 1974. gadā kā dejotājs piedalījos Pētera Lūča izrādē “Kas tie tādi, kas dziedāja”.
1976. gadā jau kā students piedalījos mūziklā “Uguns medības ar dzinējiem”, ko veidoja Modris Tenisons. Mēs ar šo izrādi daudz braukājām apkārt, nospēlējām kādas trīsdesmit reizes. Bet oficiāli teātra štatā esmu no 1978. gada 1. augusta. Šovasar būs pilni 48 gadi.”
Januss Johansons atzīst, ka gribētos jau kādreiz piesēst un saskaitīt visu, kas šajos gados paveikts. “Nesen izlasīju Jura Strengas piezīmes par viņa „grāmatvedību”. Paskatījos uz viņa milzu sarakstu un sapratu, ka gan jau man arī diezgan savāktos.
Bet ko tas dos? Neko. Gan skatītājiem, gan arī man pašam atmiņā jau paliek tikai tie spilgtākie mirkļi, tie emocionālākie uzplaiksnījumi,” saka šodienas gaviļnieks.
Arī šobrīd aktiera darba ikdienā ir spilgti mirkļi. Viens no tiem ir īpašs un ilgi lolots kopprojekts ar Vīlandes teātri - igauņu režisora Andresa Noormeta iestudējums „Cosmopolitan”, kas izturējis kovidlaika pauzes un nospēlēts jau vairāk nekā 40 reižu.
„Ar šo izrādi atklājām atjaunotā Valmieras teātra lielo zāli, un tagad reizi mēnesī to spēlējam Valmierā, reizi mēnesī - Vīlandē. Materiāls rakstīts speciāli katram aktierim, tas stāsta arī par mākslīgā intelekta iespējām. Es tur spēlēju kopā ar savu dēlu Eduardu Johansonu - mēs spēlējam tēvu un dēlu. Dēls Lauris projektā bija gaismu mākslinieks. Tur daudz jārunā igauniski, un šī jau ir otrā reize, kad uz skatuves tik daudz runāju igauņu mēlē,” stāsta igauņu izcelsmes aktieris. Šī ir jau kāda padsmitā viņa tulkotā luga no igauņu valodas.
Pirmā lielā pieredze runāt igauniski teātra izrādē Janusam Johansonam bija 2010. gadā izrādē “Kristjans Jāks nolaižas uz zemes”, kas bija Valmieras teātra, Igaunijas teātra festivāla un Tartu Jaunā Teātra kopprojekts. Brīvdabas izrāde Rādi ezera krastā bija stāsts par igauņu dzejnieku Kristiānu Jāku Petersonu, rīdzinieku, kurš tiek uzskatīts par igauņu literatūras pamatlicēju, un šī izrāde tika spēlēta Igaunijā, brīvdabā. „Tur man bija daudz mazu lomiņu un pat dzīvas aitas uz skatuves,” jubilārs ar smaidu atsauc atmiņā vēsturiskos uzplaiksnījumus.
Jautāts par to, kā radošo ikdienu ietekmē notikumi pasaulē, Januss Johansons neslēpj - tas “reāli grauj”. Kopš 2022. gada 24. februāra viņš dzīvo līdzi notiekošajam karā Ukrainā.
„Es nedomāju, ka tas ir labi, bet es nezinu, kā citādāk. Mēs jau neviens šos lielvaru cīniņus nevaram būtiski ietekmēt. Taču es ļoti reāli apzinos, ka 1991. gadā pie mums viss varēja notikt līdzīgi.
Mēs toreiz pie brīvības tikām relatīvi „sausām kājām”, bet tā laika realitāte jebkurā mirklī varēja pagriezties tikpat traģiski, kā Ukrainā.”
Aktieris ir veicis arī neparastu aprēķinu savā dzīves „grāmatvedībā”. Pieņemot, ka neatkarība “de facto” tika atjaunota 1991. gada 21. augustā, viņš ir izskaitļojis zīmīgu datumu: šī gada 24. decembrī, tieši Ziemassvētkos, būs tā diena, kad tieši pusi mūža viņš būs nodzīvojis padomju Latvijā un otru pusi - neatkarīgā valstī.
Atskatoties uz šo laiku, aktieris atzīst: „Astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums bija ļoti skaists laiks - tā bija pārdzimšana un cīņa ar bailēm. To, ko mēs toreiz piedzīvojām, es nenovēlu izdzīvot ne saviem bērniem, ne mazbērniem. Bet mūsu paaudzei šī pieredze ir bijusi ļoti būtiska,” viņš uzskata.
Janusa Johansona lielākā bagātība ir viņa ģimene - trīs dēli un seši mazbērni: četras mazmeitas un divi mazdēli.
Šajā jubilejas reizē uz teātri solījušies atbraukt visi.
„Man gan vajadzētu būt čaklākam vectētiņam, ar to man ne pārāk labi veicas,” paškritiski, tomēr ar smaidu nosaka aktieris.
Taujāts, ko viņš pats sev vēlētos šajā zīmīgajā jubilejā, jubilārs kļūst domīgs: „Lai Dieviņš dod veselību, jo, lai cik banāli tas neizklausītos, veselības jautājums ar gadiem kļūst arvien būtiskāks. Un - kādu skaistu lomu.
Mēs jau zinām, ka aktiera liktenis nav no viņa paša atkarīgs, bet no režisoriem, direkcijas un repertuāra plāniem. Tāpēc mēs, aktieri, esam spiesti būt fatālisti.”
Tomēr visvairāk savā dzimšanas dienā jubilārs domā nevis par sevi, bet par nākamo paaudzi.
„Gribētos pateikt paldies savai dzīvesbiedrei Ingridai un novēlēt saviem trim dēliem veiksmi. Lai bērni tiek uz priekšu, lai Reinim, Laurim un Eduardam būtu laimīgs liktenis.”
