“Mana lielākā dāvana viennozīmīgi ir olimpiskā medaļa. Tā ir dāvana sev, ģimenei un ikvienam, kurš sekoja līdzi, turēja īkšķus un guva neaizmirstamas emocijas kopā ar mani. Mēs ilgi un mērķtiecīgi gājām uz šo virsotni, un sasniegtais ir pierādījums tam, ka ieguldītais darbs ir bijis tā vērts,” saka 2026. gada Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks, šortrekists Roberts Krūzbergs.
Šodien, 18. aprīlī, viņu sirsnīgi sveicam 25. dzimšanas dienā!
“Šogad mana dzimšanas diena solās būt krietni grandiozāka nekā ierasts. Es vispār cenšos svinēt katru gadu, un mana dzimšanas diena arī iekrīt pateicīgā brīdī - pēcsezonas mēnesī, kad teorētiski treniņiem jau jāsākas, bet vēl ir brīdis, kad var bišķiņ atpūsties. Protams, individuālie treniņi nekur nepazūd, bet ir laiks arī svinībām,” stāsta jubilārs.
Līdz šim Roberts savas dzimšanas dienas svinējis šaurā draugu lokā, galvenokārt mājās, kādreiz arī kādā kafejnīcā vai akvaparkā, bet šoreiz vēriens būs cits. Kopā ar mammu noīrēta Vārves muiža, lai vienkopus sapulcinātu visu ģimeni, radus un draugus.
“Tas, ka svētki ir jāsvin, man nāk no mammas - viņa vienmēr saka, ka dzimšanas dienas ir jāatzīmē!
Un viņai ir pilnīga taisnība: vienreiz gadā jau nu mēs varam sev to atļauties,” smaidot piebilst šodienas jubilārs.
Spilgtākā atmiņa no bērnības Robertam ir 13. vai 14. dzimšanas dienā dāvanā no tēta saņemtais krosa motocikls “KTM 85cc”.
“Tētim pašam ļoti patika braukt - ne profesionāli, bet savam priekam. Viņš kopā ar draugiem mēdza braukāt gar jūru vai pa Ventspils trasēm, un viņš gribēja tajā visā iesaistīt arī mani. Tā noteikti bija viena no jaudīgākajām dāvanām, ko jebkad esmu saņēmis,” stāsta jubilārs. Arī vēlāk saņemtas ļoti īpašas lietas, piemēram, draudzenes dāvinātais elegantais “Tissot” pulkstenis.
“Jāatzīst, ka esmu diezgan bagātīgi apdāvināts. Taču, ja godīgi, man dārga ir jebkura dāvana. Pat ja cilvēks atnāk bez dāvanas, tikai lai mani apsveiktu, tas ir tikpat nozīmīgi. Vērtīga ir pati satikšanās, uzmanība un kopā būšana.”
Protams, par pašu lielāko dāvanu Roberts viennozīmīgi sauc 2026. gada ziemas olimpisko spēļu bronzu.
Tā ir dāvana sev, ģimenei un ikvienam, kurš sekoja līdzi, turēja īkšķus un guva neaizmirstamas emocijas. Tā ir dāvana visai Latvijai, un ceļš līdz tai prasīja ne tikai mērķtiecību, bet arī raksturu.
“Mēs ļoti mērķtiecīgi uz to gājām, un beidzot viss salikās kopā. Mana fiziskā forma bija tiešām laba. Lai gan jau sacensību pirmajā dienā, kad bija 1000 metru distances priekšsacīkstes, iedzīvojos ceļgala traumā, fokuss palika nemainīgs. Un divreiz iebraukt A finālā, divās dažādās distancēs - tas ir ļoti, ļoti labs rezultāts!” sportists ir patiesi gandarīts.
Atgādinām, ka Roberts vispirms iekļuva 1000 m distances finālā, izcīnot 5. vietu, kas tobrīd bija augstākais sasniegums, kāds izdevies Latvijas sportistiem šorttrekā olimpiskajās spēlēs.
Divas dienas vēlāk viņš sasniedza vēl vienu finālu 1500 m sacensībās un tajā izcīnīja bronzas medaļu.
Interesanti, ko Roberts vēlēsies, šovakar pūšot svecītes jubilejas kūkā?
“Saka jau, ka skaļi teikt to nedrīkst, citādi nepiepildīsies. Bet, ja runājam atklāti, vēlēšanās viena pati neko nedod, ir jābūt motivācijai un disciplīnai.
Ja sezonu no sezonas darīšu savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, tad nebūs šķēršļu vēl lielākiem panākumiem.”
Olimpiskais medaļnieks saka, ka četru gadu cikls līdz nākamajai olimpiādei šķiet it kā ilgs laiks, un tas, protams, ir viņa nākamais lielākais mērķis, taču līdz tam ir vēl trīs sezonas, kurās viņš grib sevi labi pierādīt.
“Laiks skrien neticami ātri. Tikko šķita, ka beidzās Pekinas olimpiāde Ķīnā, bet nepaspēju “acis pamirkšķināt”, kad jau bija jāslido Milānā.
Pēdējais četru gadu cikls pagāja vienā elpas vilcienā. Nezinu, kāds tam bija iemesls, varbūt tiešām nemitīgā ceļošana un tas, ka mums nav viena stabila centra, kur trenēties. Visticamāk, arī nākamie četri gadi līdz 2030. gada spēlēm Francijā paskries ātri, un es ceru, ka izdosies tos aizvadīt bez traumām. Protams, sportā visādi var gadīties, tāpēc pārāk tālu nezināmajā neskatos. Tagad koncentrējos uz savu karjeru no sezonas uz sezonu un vienkārši soli pa solim eju uz priekšu.”
Roberta ikdienas režīms ir diezgan skarbs - brīvi ir tikai sestdienu vakari un svētdienas. Citreiz sestdienās ir pat divi treniņi, un tad treneri iedod kādu brīvāku vakaru darbdienā.
Pat šodien, savā dzimšanas dienā, viņš plānoja doties uz ledus, lai turpat, Ventspilī, kopā ar šorttrekistiem uzspēlētu hokeju ar oranžo ripu. Lai gan kopējais treniņš treneres slimības dēļ tika atcelts, Roberts cer, ka brālis būs atpakaļ no Rīgas un varēs novadīt treniņu.
“Tas būtu tiešām forši - pirms svinībām nedaudz izkustēties. Divas brīvas dienas pēc kārtas nebūtu labi, tā ātri var “izlaisties”,” jubilārs smaidot nosaka.
Šī ir pirmā sezona, kad sportists neņem pauzi. Uzreiz pēc olimpiskā triumfa sākās darbs pie ceļgala traumas sadziedēšanas - lāzerprocedūras un specifiski vingrinājumi.
“Nedrīkstu pieļaut, ka sportiskā forma “atkrīt atpakaļ”. Pēc pasaules čempionāta, kad satraumēju potīti un mēnesi pavadīju uz kruķiem, atgriešanās bija smaga - katra kustība atgādināja par traumu. Tagad mans mērķis ir nostiprināt celi tik labi, lai jaunajā sezonā uzreiz varētu strādāt ar pilnu jaudu,” Roberts ir mērķtiecīgs.
Taujāts, ko viņam novēlēt dzimšanas dienā, jubilārs atteic nedomājot: “Vispirms jau to, lai traumas ātri sadzīst un nākamās sezonas paiet bez tām. Ja godīgi, traumas ir tās, kas sportistam nodara vislielāko kaitējumu - tu gribi iet uz priekšu, bet tā tevi burtiski pietur”.
Šosezon traumas dēļ Robertam nācās izlaist pasaules čempionātu, taču viņš uz to skatās ar profesionālu vēsumu: “Ja tam vispār ir jānotiek, tad labāk sezonas beigās. Ja trauma izsistu no ierindas sezonas vidū, emocionāli būtu ļoti smagi. Tāpēc šobrīd galvenais ir tikt atpakaļ uz kājām un turpināt iesākto,” stāsta sportists, kuram šosezon Nīderlandē izdevās tikt pie Eiropas čempionāta sudraba medaļas 1500 m distancē. Un tagad viņš mērķtiecīgi skatās tālāk.
“Nākamgad mans lielais mērķis ir nostartēt augstā līmenī pasaules čempionātā. Tas parasti notiek martā, bet šobrīd esam neziņas posmā - sezonas grafiks vēl nav apstiprināts. Šobrīd atpūšamies ne tikai mēs, sportisti, bet arī Starptautiskā Slidošanas savienība, kas vēl saskaņo kalendāru. Gaidām ziņas gan par to, kur varēsim trenēties, gan kur tieši notiks pašas sacensības. Ir izskanējis, ka čempionāts varētu notikt Korejā. Ja tas apstiprināsies, man kā garo distanču slidotājam tas varētu būt bonuss, jo tur ledus mēdz būt “lēnāks”. Tas dotu izdevību pacīnīties arī 500 metru sprinta distancē. Tāpēc šobrīd vienkārši gatavojos jaunajai sezonai.”
Lūgts atklāt, kādā goda vietā olimpiskais medaļnieks glabā savu bronzas medaļu, Roberts nosmej, ka medaļa, tāpat kā viņš, neprot atpūsties.
“Man ir tik daudz pasākumu un tikšanos, ka medaļa faktiski ceļo man visur līdzi. Cilvēki grib to redzēt, grib kopā nofotografēties, tāpēc sanāk, ka šobrīd jāstrādā mums abiem - gan man, gan medaļai.”
Vai šī uzmanība ir patīkama? Roberts, pēc dabas būdams intraverts, atzīst, ka vēl nav pie tā pilnībā pieradis, taču nu jau ar katru nākamo pasākumu kļūst arvien vieglāk.
“Ejot pie cilvēkiem, es sāku saprast, ko stāstīt, kas klausītājus interesē un kas - nē. Man patīk runāt, un, lai gan sākumā vienmēr ir neliels uztraukums, pasākuma vidū sarunas sāk plūst jau brīvāk un dabiskāk.”
Roberts uzskata, ka spēja skaidrāk noformulēt domu un atvērtība sarunām nav radusies pati no sevis - to veicinājis viņa jaunais hobijs, kas ir grāmatu lasīšana.
“Sāku lasīt tikai pagājušogad, tāpēc man vēl nav “miljons” grāmatu, ko nosaukt. Un es lasu tikai vakaros. Nevaru teikt, ka izlasu grāmatu nedēļas laikā, bet desmit lappuses pirms gulētiešanas man patīk izlasīt,” atklāj sportists.
Viņa grāmatu plauktā šobrīd ir interesants kontrasts: mājās Ventspilī viņš iesācis lasīt Viļa Lācīša grāmatu “Dīvainais Līgo vakars”, kas ir asprātīga, nedaudz sirreāla un humorpilna detektīvkomēdija. Savukārt, dzīvojot Rīgā, tikko pabeigta slavenā holandieša Vima Hofa grāmata “Vima Hofa metode”, kurā autors apraksta savu metodi, kā stiprināt ķermeni un prātu. Tagad viņš iesācis lasīt Normena Vinsenta Pīla starptautisko bestselleru “Pozitīvās domāšanas spēks”, kas pierāda ticības lielo spēku un nozīmi ikdienā.
“Vima Hofa pieeja elpošanai un aukstumam ir tas, kas man kā sportistam tiešām noder, tāpēc to jau esmu ieviesis arī savā treniņu rutīnā.
No rīta pieceļoties un izpildot elpošanas vingrinājumus, treniņu iesākt ir daudz vieglāk. Pat aizbraukt ar velosipēdu piecus kilometrus līdz hallei šķiet vienkāršāk,” viņš atzīst.
No rīta pieceļoties un izpildot elpošanas vingrinājumus, treniņu iesākt ir daudz vieglāk. Pat aizbraukt ar velosipēdu piecus kilometrus līdz hallei šķiet vienkāršāk,” viņš atzīst.
Roberts tic, ka panākumi slēpjas mazās detaļās.
“Ja tu vari atrast kaut ko, kas neprasa daudz laika, bet pieliek kaut vienu papildu procentu tavai fiziskajai sagatavotībai, tas ir tā vērts. Un, ja tas strādā, ir vienkārši ideāli!”
