“Viss piedzīvotais un pārdzīvotais, šķiet, jau ir drusku pagātnē, un neko jaunu dzimšanas diena vairs nesola. Saulainā tāle nespīd. Bet es to saku bez rūgtuma, tā vienkārši ir. Paldies dievam, mana vēlme dzīvot un būt šai pasaulē ir akceptēta, bet, kā man tas sanāk, tas jau ir cits jautājums,” saka talantīgais teātra un kino aktieris, mākslinieks un zemessargs Mārtiņš Vērdiņš.
Šodien, 25. janvārī, viņu sirsnīgi sveicam 85. šūpuļsvētkos!
“Es varu būt apmierināts ar to, ko man dzīve ir devusi. Vispirms jau tie ir cilvēki un attiecības - paziņas, draugi, ģimene. Ir labi, ja ir “laba sakritība” un savstarpēja sapratne. Tas ir mans pamats,” tā, sagaidot savu jubileju, saka Mārtiņš Vērdiņš.
Lai arī viņš jau daudzus gadus ir prom no teātra un kino vides, viņu joprojām interesē viss, kas ir tai tuvs. Tā ir vizuālā pasaule - gleznošana, zīmēšana, rakstīšana. Sajūtas, līnijas, vārds.
“Man ir sagatavots materiāls divām grāmatām. Viena jau ir izdevniecībā, taču viss apstājies pie naudas. Otrā, visticamāk, paliks lapaspusēs manā atvilktnē, jo atrast sponsorus nav vienkārši,” saka šodienas jubilārs.
Viņš atklāj, ka grāmata, kas jau ir atdota izdevniecībā, ir par teātri. Par to, kā skatītājs uztver aktiera profesiju - gan kino, gan uz skatuves.
“Man savulaik bija “Viena aktiera teātris” - programma, ar kuru apbraukāju visu Latviju. Ja izveidojās dialogs ar skatītāju, sākām runāt arī par pašu profesiju, un tur atklājās daudz interesantu lietu - gan humorīgas, gan ļoti nopietnas un patiesas. Kad šos skatītāju teikumus kādam palasīju priekšā, man teica: tie jau ir aforismi, tie jāizdod! Sapratu, ka tā nav slikta ideja, tikai tā jāpapildina ar vizuālo materiālu. Un man tāds ir - gan Latvijas, gan starptautisku mākslinieku un aktieru portreti, arī stājfigūras, pārsvarā zīmēti ar zīmuli un flomāsteru, ir arī darbi eļļas krāsās.
To visu esmu apkopojis, viss ir gatavs, tikai jāatrod iespēja to palaist pasaulē. Vēl gaidu, ceru,” saka Mārtiņš Vērdiņš, piebilstot, ka vienlaikus viņš ir gatavs, ka viss var palikt atvilktnē.
“Es joprojām rokos pa bildēm, saviem pierakstiem, zīmējumiem - šo nodarbi neesmu pametis. Gleznoju gan reti, jo sagatavošanās ir ļoti laikietilpīga. Man šodien īpašu sajūsmu sagādā mīkstais zīmulis - tas ir mans rīks, ar ko manipulēju. Spēlējos ar melnajiem, baltajiem un pelēkajiem toņiem, kas, manuprāt, šodien ir moderni,” saka šodienas jubilārs.
Otra grāmata, kas ir jau sagatavota, bet gaida savu izdevēju, ir turpinājums “Epizodēm” - grāmatai, kas 2014. gadā tika izdota izdevniecībā "Zvaigzne ABC”.
“Sapratu, ka man vēl ir ko teikt, un uzrakstīju turpinājumu. Ar bildēm, gleznu reprodukcijām, zīmējumiem, grafikām. Bet tas viss stāv, diemžēl nekas uz priekšu neiet,” piebilst grāmatu autors.
Taujāts, vai ir kādi dzīves brīži, kuros viņš savās domās bieži atgriežas, Mārtiņš Vērdiņš pasmaida un atzīst, ka tie vairāk velk uz viņa agrāko liderīgo un bohēmisko dzīvi. Pie tā, par ko jāpadomā, kam jāatvainojas.
Un, protams, arī pie atsevišķām lomām un mēģinājumu procesiem, kas sagādāja īstu baudu. Tāds viennozīmīgi bija Indulis Raiņa lugā “Indulis un Ārija” 1987. gadā Dailes teātrī. Par to, cik daudz garīgā darba un dziļas emocionālas iesaistes bija nepieciešams, lai Induļa loma taptu, viņš raksta arī savā grāmatā “Epizodes”.
Tāpat aktierim atmiņā dzīva ir arī Vara Braslas filma “Tereona galva” (1982). “Manuprāt, ļoti interesants darbs. Filma stāsta par puiku Ivo, kurš iemīlējies meža zosīs. Mans varonis - mākslinieks Mareks - nokļūst šī puikas pasaulē, un starp abiem izveidojas savdabīgs attiecību loks. Tur bija izcila komanda: operators Dāvis Sīmanis, māksliniece Ieva Romanova.
Man reizēm acu priekšā joprojām uzpeld kadri no šīs filmas. Piemēram, aina, kur trīs vīri - Leons Krivāns (dakteris Grigals), Juris Bartkevičs (Agris) un es (Mareks) - ejam medībās, pāri pauguram, kas apaudzis ar retām priedītēm… Pie šādām epizodēm es domās atgriežos. Ne tikai pie darba, arī pie tā laika sajūtām,” saka Mārtiņš Vērdiņš.
Neaizmirstamas bijušas arī sajūtas, filmējoties Aloiza Brenča leģendārajā detektīvfilmā “Mirāža” (1983) - amerikāņu drošības dienesta darbinieka Delanī lomā dzenoties pakaļ Džinijai (Mirdza Martinsone) un Kitsonam (Mārtiņam Vilsonam).
“Tie ir mirkļi, kas paliek atmiņā, un diemžēl - tikai atmiņā.
Nu, labi, ir arī kādas bildītes, kādi pieraksti, bet tos, visticamāk, neviens jau vairs nelasīs…”
Pārcilājot atmiņā emocionāli spēcīgākās teātra lomas, aktieris apstājas arī pie Ulrika Brendela Henrika Ibsena psiholoģiskajā un emocionāli intensīvajā drāmā “Rosmersholma”, ko 1992. gadā Dailes teātrī iestudēja režisore Māra Ķimele.
Lugas gaitā Brendels kļūst par spēcīgu simbolu tam, kā ideāli un realitāte savijas un reizēm sabrūk, atstājot cilvēku vientulībā un “tumšā naktī”.
“Mans varonis, Rosmera bērnības skolotājs un garīgais mentors, ir izbijis aristokrāts, nodzīvojies līdz “bomzim”. Viņš atgriežas pie Rosmera ar reformu idejām, cenšas iedvesmot sabiedrību un “dodas uz barikādēm”. Taču cieš sakāvi, viņa ideāli tiek sagrauti gan fiziski, gan morāli. Un, kad viņš ierodas pie Rosmera atvadīties, paziņojot, ka ir nolēmis doties prom, jo jūtas izsmelts un tukšs, Rosmers viņam jautā: “Vai tev tiešām jāiet tagad - šajā tumšajā naktī?” Uz ko Brendels atbild: “Tumša nakts ir mans labākais draugs…”
Es to pašu varētu teikt arī par sevi. Daudzas, daudzas reizes bohēmas dēļ mana dzīve gāja grīstē, un tieši “tumšā nakts” mani paglāba - vecajā Solitūdē ar smilšainām ieliņām, ar krūmos aizaugušiem grāvjiem, ar korintēm un senām, mazām mājiņām. Tur es sevi savācu no jauna. Tāpēc varu teikt, ka tumša nakts ir mans labākais draugs. Gandrīz vai varētu ņemt sev par moto.”
Domājot par lomām, kas viņu ietekmējušas kā cilvēku, aktieris min Sergeju režisora Oļģerta Krodera 1974. gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudētajā Alekseja Arbuzova lugas “Esi sveicināta, mīlestība!” versijā - izrādē “Irkutskas stāsts”.
“Kroders šo lomu man iedeva ļoti apzināti. Toreiz biju drusku “huligāns”, un tā bija loma, kas lika man pārvērtēt pašam sevi. Atceros, arī mamma man teica: “Esi tāds kā Sergejs!”.”
Viņš bija jauns, principiāls un iekšēji ļoti tīrs cilvēks. Kā Kristus. Ne reliģiskā, bet cilvēciskā nozīmē - cilvēks, kurš pieceļ kritušo, aizstāv vājo un nepaiet garām, ja kādam sāp.
Vēl viens darbs, kas Mārtiņam Vērdiņam bija tuvs pēc rakstura sarežģītības, bija Juhani - somu rakstnieces Hellas Vuolijoki lugā “Niskavuori saimnieces jaunība”, ko 1973. gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudēja Pēteris Lūcis. Šajā cilvēkā saduras dažādas rakstura šķautnes, un katrs solis dzimst no iekšējas cīņas - starp to, kā jābūt, un to, ko gribas.
Bet par Millera lomu izrādē “Andersons un Millers” (Leldes Stumbres viencēlieni - “Andersons” un “Millers”), ko 1980. gadā Dailes teātrī iestudēja Juris Strenga, Mārtiņš Vērdiņš saka:
“Tā nebija loma, kas jānospēlē, tas drīzāk bija peldējiens tekstā. Lelde Stumbre šajā darbā bija izšķērdīga ar vārdiem, teikumiem, domām, un tie katrs bija kā kulaks uz acs. Es spēlēju kopā ar Marinu Janaus, un tam milzīgajam daudzumam teksta mums vajadzēja pārpeldēt pāri, nepazaudējot elpu. Bija iecerēts šo izrādi ierakstīt televīzijā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nenotika. Žēl, jo tā bija vienreizēja pieredze.”
Un tomēr talantīgais skatuves un kino ekrāna mākslinieks domā, ka visvairāk viņu veidojušas nevis lomas, bet dzīves notikumi. Tas, kas notiek mums apkārt, uz cilvēku atstāj milzīgu iespaidu, viņš uzskata.
“Šodienas notikumi… Tie, protams, ir smagi, ir milzīga bezcerības sajūta. Tu redzi, kas notiek pasaulē, bet saproti, ka pats neko būtisku nevari izdarīt. Jā, es varu uzvilkt mastā Ukrainas karogu, bet ar to vien pasauli neizmainīsi.
Ja man nebūtu astoņdesmit pieci, es brauktu uz Ukrainu, palīdzētu ukraiņiem.
Ne viens vien latvietis to jau dara, bet - tas pieder jaunībai,” nosaka Mārtiņš Vērdiņš.
“Kad Maskavā sākās dumpis, pie mums uzreiz dibinājās Zemessardze. Es iestājos. Domāju: neviens jau nenāks, kurš gan gribēs iet un cīnīties? Bet sanāca daudz puišu. Ir pagājis laiks, un tagad mans dēls ir Zemessardzē. Ja ne es, tad viņš. Bet mēs vienalga nevaram ietekmēt “lielos procesus”, jo esam maza valsts. Mēs visi Eiropā esam mazi, tāpēc mums jāturas kopā NATO. Ameriku, kas vienmēr pasaulei garantēja stabilitāti, šodien vada pajoliņš, un visa pasaule dzīvo nenoteiktībā. Lai viņam dod to Nobela Miera prēmiju, bet lai cilvēks, kurš stāv priekšgalā, ir atbildīgs un paredzams!” saka šodienas jubilārs. Un viņam nevar nepiekrist, jo nenoteiktība ir bīstamāka par jebkuru atklātu konfliktu.
Taujāts, kā viņš uztur interesi par dzīvi, Mārtiņš Vērdiņš atteic: “Ar pavisam vienkāršām lietām. Jaunībā un brieduma gados man galva bija pilna ar idejām pa mākslas līniju. Kaut kas ir sasniegts, kaut kas vairāk - nesasniegts, bet tas viss jau ir pagājis. Šodien ir citādi.
Ja man izdodas paveikt vienu labu lietiņu - vienalga, vai tā ir pavisam sadzīviska vai jau kaut kas no “augstākām kategorijām” -, tad man ir prieks. Tad diena ir bijusi izdevusies. Priecīga.
Dzīve tagad sastāv no sīkumiem. Ja krāsns nekuras, esmu dusmīgs, jo salst, bet, ja liesma piešķiļas ar pirmo reizi, ir forši. Tad diena sākas pareizi,” jubilārs silti pasmaida, un ir skaidrs: tā arī rodas interese par dzīvi. No maziem, izdevušiem mirkļiem, kas liecina: vēl viss turpinās.
Vairāk par jubilāriem lasiet šeit.
