“Gribu ticēt, ka esam stipri savā pārliecībā par to, kas mēs esam. Gribu ticēt, ka mūsu ticība sev kā tautai ir pietiekami spēcīga, lai mūs nesalauztu, lai mūs nevarētu viegli sašķelt vai novērst no tā, kas patiesībā ir būtisks,” saka populārā dziedātāja Aija Andrejeva.
Šodien, 16. janvārī, viņu sirsnīgi sveicam 40. dzimšanas dienā!
Šogad dziedātājas dzimšanas diena paies citādi nekā ierasts. Tā sakritusi ar laiku, kad viņas vīrs, mūziķis Jānis Aišpurs kopā ar grupu “The Sound Poets” Tallinā strādā pie jauna albuma. Tā kā Jānis visu nedēļu uzturas Igaunijas galvaspilsētā, Aija nolēmusi pievienoties uz nedēļas nogali un nedaudz padzīvoties pa kaimiņzemi.
Parasti dziedātāja savā dzimšanas dienā ir mājās, un tuvākie cilvēki jau zina - var nākt, īpaši nebrīdinot. Jo jubilāre noteikti būs sagatavojusi lašmaizītes, sagriezusi rasolu un sagādājusi arī šampanieti. Tad visi draudzīgi saspiežas mazajā virtuvītē, un Aija allaž ar smaidu brīnās, cik daudz cilvēku tā spēj uzņemt.
Lai arī šogad svinams apaļš cipars, un draugi jautā, kā tas tiks atzīmēts, jubilāre atzīst - pēc intensīvās koncertu sezonas gada nogalē nav bijis ne laika, ne enerģijas par lielām svinībām domāt. Tomēr doma par ballīti ar draugiem nav atmesta pavisam - iespējams, tā notiks vēlāk.
“Bet tie, kuri ļoti vēlas svinēt tagad, ir aicināti uz Tallinu. Zinu, ka pāris “čomiņu” mums arī pievienosies, un tas ir ļoti forši!”
Četrdesmit gadu - vai tas ir daudz? Aija atzīst, ka nav vēlējusies par to domāt, tomēr ārējā pasaule neizbēgami mudina apstāties un aizdomāties.
“Zini, kad es patiešām apstājos un padomāju, saprotu - jā, četrdesmit patiesībā ir jau pusmūžs. Tāda jocīga sajūta ir.
Bet tajā pašā laikā tieši šobrīd es jūtos vislabāk, kā jebkad savā dzīvē! Stabilāka un pārliecinātāka nekā agrāk,” saka dziedātāja.
Viņa uzsver, ka katrs dzīves posms ir bijis ar savu skaistumu - interesants, aizraujošs, transformējošs, ar lielākiem un mazākiem kreņķiem, ar skaļākām un klusākām uzvarām. Nekas no piedzīvotā nav bijis lieks, un par noieto ceļu viņa jūtas patiesi priecīga.
Aija pasmaida, atceroties, ka daudzi viņai teikuši - Mežāži sāk dzīvot pēc četrdesmit. Un, iespējams, tajā ir daļa patiesības.
Jo šobrīd viņa tiešām labi jūtas savā ķermenī, savā radošajā pasaulē, un ar cilvēkiem, kuri ir līdzās dzīves būtiskākajos mirkļos. Ir sajūta, ka viss ir savās vietās.
Tādas ir viņas pārdomas, pārkāpjot 40 gadu slieksni. “Ir jādzīvo tālāk! Vienkārši - jādzīvo,” viņa saka.
Atzīmējot 20 gadus uz skatuves, Aija Andrejeva pagājušajā rudenī aicināja klausītājus uz īpašu koncertsēriju “Tagadne”. Tie bija koncerti-svētki, muzikāls ceļojums cauri laikiem - no pirmajiem soļiem uz skatuves līdz mūsdienām, akcentējot gan jauno, gan klausītāju jau iemīļoto repertuāru.
“Man tie bija ļoti īpaši koncerti. Bija ārkārtīgi liels prieks, ka varējām satikties un ka cilvēkiem patika.
Es to patiesi izbaudīju - patiesībā tā ir ļoti liela laime,” saka dziedātāja, kura 20 gadu laikā ir kļuvusi par vienu no spilgtākajām un daudzpusīgākajām personībām uz Latvijas mūzikas skatuves.
Viņa neslēpj, ka koncertu tūre prasīja daudz spēka un enerģijas, taču vienlaikus arī ļoti daudz deva. Tieši skatītāju pieprasījuma dēļ janvārī un februārī izsludināti trīs papildkoncerti:
- 22. janvārī Rīgā, VEF Kultūras pilī,
- 29. janvārī - Ulbrokā, Kultūras centrā “Ulbrokas pērle”,
- 1. februārī - Cēsīs, Koncertzālē “Cēsis”.
“Šos koncertus gaidu ar prieku un svētku sajūtu,” atzīst Aija. Tajos skanēs dziesmas no pērn martā izdotā albuma “Tagadne”, kā arī klausītāju iemīļotie hīti no iepriekšējiem Aijas lieldarbiem “Tu un es”, “Es iešu tālāk”, “Blēņas” un citi.
Pēc šiem koncertiem Aija kopā ar Jāni dosies uz Argentīnu - uz vietu, kur viņa vēl nekad nav bijusi, lai gan tas jau sen bijis viens no sapņu galamērķiem.
Gandrīz mēnesi ilgais ceļojums iecerēts kā atpūta pie dabas, kalnos, bet ne tikai. Protams, tiks izbaudīta arī Argentīnas noskaņa - tango, vīns un sajūta, ka laiks uz brīdi var plūst citādi.
Savukārt jau 21. martā dziedātāja atkal būs “Tagadnē” - uz skatuves koncertā Slampes Kultūras pilī.
Vēl pirms tam, 6. martā, pulksten 18.00 Aija kāps uz Mūzikas nama “Daile” skatuves, kur gaidāma koncertuzveduma “Ziedonis. Lācis. Epifānijas” pirmizrāde.
Ziedoņa epifānijas Kārļa Lāča mūzikā, Aijas Andrejevas, Aminatas Grietas Diarras un Aijas Vītoliņas dziedājumā, Aiņa Zavacka perkusijās un Kaspara Znotiņa lasījumā.
“Imants Ziedonis skaidro, ka epifānijas ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti. Kārlis Lācis tos ietērpis mūzikas valodā. “Ziedonis. Lācis. Epifānijas” ir notikums, kur aicinām cilvēkus svinēt ikdienību un saredzēt tajā spilgto un īpašo!” saka režisore Elīna Gediņa. Nākamais koncertuzvedums: 29. martā pulksten 13.00.
Šonedēļ, kad visā Latvijā norisinās 1991. gada barikāžu 35. atceres gadadienas pasākumi, Aija ļoti daudz domā par to, kas notiek pasaulē. Šīs pārdomas ir vēl jo spēcīgākas tāpēc, ka 20. janvārī viņa aicināta piedalīties koncertuzvedumā “Ar dziļuma spēku” Rīgas Domā.
Koncertuzvedums stāstīs par 1991. gada janvāra 14 dienām jeb “Barikāžu laiku”, poētiski spoguļojot tā nozīmīgākās epizodes un restaurējot tā laika emocijas.
Tas būs stāsts par mūsu apziņas ceļu - no bailēm, šaubām un neziņas līdz spītam, spēkam un ticībai sev un Latvijai.
Programmā skanēs kormūzika, solo dziesmas, mūzika ērģelēm. Uz skatuves būs arī Rīgas Doma meiteņu koris “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu koris “Dzintars”, diriģente Aira Birziņa, solists Jānis Aišpurs, mūziķi Diāna Jaunzeme-Portnaja (ērģeles), Edgars Tomševics (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Laima Jansone (kokle), Valdis Zilveris (akordeons), aktieri Baiba Broka un Gerds Lapoška. Koncertuzveduma ilgums - aptuveni 1 stunda. Ieeja pasākumā bez maksas.
“Es dziedāšu Imanta Kalniņa un Leonīda Breikša “Lūgšanu” - dziesmu, ko tolaik izpildīja Ieva Akurātere. Tā man ir ļoti liela atbildība - gan autoru un Ieviņas priekšā, gan arī tāpēc, ka šī dziesma tik ļoti attiecas uz šodienu…” saka Aija.
Barikāžu laikā viņai bija pieci gadi, taču atmiņā joprojām spilgti palicis mājās valdošais satraukums. “Atceros, ka televīzijā rādīja Rīgā notiekošo, un es ļoti uztraucos, kad tētis brauca uz Rīgu - baidījos, ka ar viņu kaut kas nenotiks… Man kā bērnam tas bija ļoti satraucošs laiks,” viņa atceras.
“Mēs varam būt ārkārtīgi laimīgi, ka dzīvojam savā valstī - ar savu karogu un savu valodu, kurā domājam un runājam. Taču vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka tas nav pašsaprotami. Es gribu ticēt labajam. Gribu ticēt, ka esam stipri savā pārliecībā par to, kas mēs esam. Gribu ticēt, ka mūsu ticība sev kā tautai ir pietiekami spēcīga, lai mūs nesalauztu, lai mūs nevarētu viegli sašķelt vai novērst no tā, kas patiesībā ir būtisks.
Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,/ Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!
Tā savā “Lūgšanā” raksta Leonīds Breikšs. Un to mums visiem arī novēlu.”
Bet dzimšanas dienā Aijai novēliet stipru veselību - gan fizisko, gan mentālo. Un dzīvesprieku. “To es arī citiem novēlu - lai veselā miesā ir vesels gars, un lai ir prieks!”
Vairāk rakstu par jubilāriem šeit.
