“Mans tētis, spēlējot akordeonu, visās dzimšanas dienās dziedāja: “Draudziņ, nesteidzies, kam jānotiek, notiksies…” Un tā arī ir. Un es esmu mierā ar to, kā ir,” saka tautā mīlētā aktrise Regīna Devīte. Daudzi viņu joprojām asociē ar Zentiņu no TV seriāla “UgunsGrēks”.
Šodien, 18. janvārī, viņu sirsnīgi suminām 70. dzimšanas dienā!
Šodien, savā dzimšanas dienā, aktrisei ir brīvdiena, un viņa kopā ar ģimeni dosies svētku pusdienās.
Savukārt kopā ar kolēģiem nobaudīt pa gabaliņam svētku kūkas plānots otrdien, 20. janvārī, kad pulksten 18.30 Valmieras teātra Apaļajā zālē Regīna Devīte spēlēs “Spēlmaņu nakts” 2021./2022. gada sezonas “Gada mazās formas izrādē” - Andra Kalnozola drāmā “Kalendārs mani sauc”.
“Daļa manu draugu ir Rīgā, arī ar viņiem noteikti jāieplāno tikšanās un kopīga svinēšana.
Patiesībā man būtu jārīko pateicības pusdienas vecākiem, Dievam un draugiem - par to, ka ir tik ilgi un skaisti nodzīvots, jo tāda laime netiek dota katram.
Reizēm šķiet, ka gadu nasta ir smaga, taču, padomājot dziļāk, saprotu, ka tā tomēr ir dāvana, jo dzīve cilvēkiem mēdz izvērsties ļoti dažādi. Tāpēc ir jāsatiekas, jāpriecājas un jāsvin!” uzskata skatītāju mīlētā aktrise. Viņa saka, ka “tas cipars” varbūt nav pats skaistākais, bet - to jau nevar mainīt.
Jubilāre stāsta, ka vairākas dzimšanas dienas ir spilgtā atmiņā. Viena no tām - vēl no skolas laikiem.
“Tieši savā dzimšanas dienā “aizvilku” visu klasi uz mežu, prom no stundām. Man gribējās izdarīt kaut ko tādu, ko nedrīkst. Mammai nācās doties uz skolu skaidroties, bet viņai nebija ne jausmas, ka mēs sēžam mežā pie ugunskura, priecājamies un svinam dzīvi… Protams, mūs sabāra, ka bijām nobastojuši stundas, bet - stundas jau tam domātas, lai tās bastotu!” viņa smejoties atceras.
Savu 50. dzimšanas dienu aktrise svinēja teātrī, spēlējot režisora Oļģerta Krodera iestudētajā Nila Saimona lugā “Dīvainais pāris”.
“Bija ļoti, ļoti jauki. Man bija ļoti skaists tērps - 1988. gadā biju ceļojumā uz Indiju, no kurienes atvedu sev krāšņu sari. To tad arī uzvilku savas jubilejas saviesīgajai daļai, kas notika teātra mazajā zālē,” jubilāre atminas.
Savukārt 60. jubilejā “Hotel de Rome” saimniece Linda Mūrniece aktrisei laipni atvēlēja restorāna “Mazais Otto” zāli ar skatu uz Brīvības pieminekli. “Tā bija ļoti skaista un emocionāli aizkustinoša jubileja, kurā piedalījās arī mana mamma un māsa. Es gandrīz nodedzināju “Hotel de Rome”, jo aizdegās cukurs uz kliņģera, un dūmi piepildīja visu restorānu…”
Ļoti jauka dzimšanas diena bija arī pirms trim gadiem, kad aktrise TV šova “Vakariņš ar savējiem” ietvaros kopā ar mūziķiem Igo un Mārci Auziņu bija pie latviešiem Anglijā.
“Man nekas nebija jādara, vien jābūt vakariņās, jāsmaida un jāsaņem apsveikumi - tas bija ļoti silti un mīļi. Visa filmēšanas kompānija bija brīnišķīga! Man šis ceļojums palicis ļoti siltā atmiņā,” jubilāre ir pateicīga.
“Patiesībā, jauku dzimšanas dienu man ir bijis daudz. Arī tādu, kad esmu bijusi viena pati, staigājusi pa mežu un atbildējusi uz apsveikumiem. Taču, ja runājam par ideālo dzimšanas dienu, bieži jūtos tā, ka gribētu viena pati doties uz mežu. Es vienmēr uztraucos, kā viss izdosies, vai viss būs labi…
Beigās jau vienmēr viss ir labi, bet “pirmssvētku sindroms” mani vienmēr dara emocionāli trauslāku un enerģētiski nestabilāku,” atzīst jubilāre.
“Man tagad ir pilnīgs ārprāts,” saka aktrise, atklājot, ka, savos laukos iesākusi barot zīlītes, bet, esot pilsētā, nemitīgi pārdzīvo, vai putniņiem vēl ir ko ēst…
“Pagājušo svētdien aizbraucām ar dēlu uz laukiem, es sakarināju zīlītēm ļoti, ļoti daudz speķa, jo zināju, ka tik drīz pie viņām vairs netikšu. Dēls vēl smējās, ka mežā tagad izskatās kā putnu paradīzē - visur, kur skaties, gaļa…” Aktrise cer, ka līdz nākamajai reizei barības pietiks.
“Nākamgad vairs nebarošu, jo tad, kad netieku tur aizbraukt un ārā ir tik ļoti auksts, es visu laiku domāju, vai mazajiem putniņiem vēl ir ko ēst… Es viņus pieradināju un tagad pašai jāuztraucas.
Es taču nedomāju, ka šogad būs tik daudz sniega. Labāk nepieradināt, tikai kreņķi,” secina Regīna Devīte.
“Ornitologi gan norāda, ka putnu barošana ziemā ne vienmēr ir nepieciešama. Jā, ne visi izdzīvotu, bet - daļa izdzīvotu arī bez barošanas. Un neregulāra barošana nodara vairāk ļauna nekā laba. Nu, jā… Es, kā vienmēr, atkal esmu iejaukusies tur, kur nevajadzēja.”
Aktrises radošajā dzīvē šobrīd nav nekā būtiski jauna. “Mēs visi labi zinām, ka aktiera profesija ir ļoti atkarīga - ja mani nekur neaicina un neko nepiedāvā, tad tā arī ir. Teātrī nevienam nav pienākuma man dot lomas, jo man ir cits darbs, par kuru saņemu algu. Protams, var gadīties, ka kaut kas vēl “nokritīs no gaisa”.
Taču nav vairs sajūtas, ka man par katru cenu kaut ko vajag. Tas ir milzīgs atvieglojums - spēt uz to visu skatīties mierīgi. Būs - būs labi, nebūs - arī labi.
Man ir pietiekami daudz, ar ko nodarboties arī bez būšanas uz skatuves,” saka šodienas jubilāre.
Regīna Devīte atklāj, ka pēdējā laikā ir aizrāvusies ar mikoloģiju. Skrien pa mežu, fotografējot sēnes un “medī” visus mazos brīnumus, kas tur aug.
“Tas ir tik aizraujoši, ka ne par ko citu pat nedomāju. Esmu iestājusies Latvijas Mikologu biedrībā, jau esmu vadīju Sēņu festivālu Ziru pagastā, Ventspils novadā. Tas bija brīvdabas pasākums sēņu un dabas mīļotājiem, un es biju ļoti priecīga, ka patiešām sapratu, par ko tur runāju. Nākamgad mani atkal aicinās, un tas man sagādā lielu gandarījumu,” aktrise aizrautīgi stāsta.
Regīna Devīte smej, ka viņai ir tik daudz aizraušanos, ka par viņu varētu teikt - sieviete, kura dzīvē neko nav sasniegusi.
“Ir cilvēki, kuri visu mūžu iet uz vienu mērķi, visus spēkus velta tikai tam, bet es esmu citādi “iekārtota” - mani daudz kas interesē, tāpēc spēki sadalās, un nevienā jomā nevaru lepoties ar grandioziem panākumiem “starptautiskā mērogā”.”
Šodien, 18. janvārī, ir vēl viena “jubileja” - 48 gadi, kopš Regīna Devīte strādā teātrī.
“Jā, 1978. gadā tieši savā dzimšanas dienā iesniedzu dokumentus. Es esmu beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (tagad - Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža), izlaidums bija ziemā, tāpēc tā sanāca. Šodien, atskatoties uz paveikto, esmu sapratusi, ka teātris ir skaists un brīnišķīgs, bet tas nedrīkst būt visa dzīve - lai tajos brīžos, kad nav darba uz skatuves, neiekristu izmisumā.”
Bet, atskatoties uz teātrī padarīto, aktrise saka: “Daudz ir izdarīts, un daudz laba ir paveikts. Domāju, ka man vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Ja būs vēl kāds radošs darbs, es par to ļoti priecāšos. Ja nebūs - man tāpat būs ko darīt. Galvenais, ka manī ir miers. Šajā ziņā manī ir pilnīgs miers - nav sajūtas “kāpēc man nedod šo lomu” vai “kāpēc mani neaicina”. Jo, kā jau esmu teikusi, viss, ko esmu nospēlējusi, ir režisoru un Dieva dāvanas.
Es nekad neesmu bijusi štata aktrise, nevienam man nekas nebija jādod vai jānodrošina, bet esmu nospēlējusi ļoti daudz un ļoti skaistas lomas. Par to esmu patiesi priecīga. Un kā būs tālāk, tā arī būs”.
Regīna Devīte ar lielu pateicību piemin režisori Intu Gorodecku - par Zentas lomu seriālos “Neprāta cena” un “UgunsGrēks”. Milzīgā auditorija, kāda bija šiem seriāliem, deva gan plašu atpazīstamību, gan jaunus darba piedāvājumus.
“Kamēr citi tajā vecumā savu karjeru beidz vai piedzīvo norietu, man viss tikai sākās… Tagad šo seriālus sāk skatīties paaudze, kas seriāla tapšanas laikā vēl nemaz nebija piedzimusi.
Sociālajos tīklos, “TikTokā” parādās fragmenti no seriāla - tas taču ir brīnums, ka bērni to tin atpakaļ, skatās un priecājas,” saka Zentas lomas atveidotāja.
Kādreiz aktrise “žēlojās”, ka viņai nav gadījies nospēlēt nevienā studentu filmā, bet nu ir nofilmējusies jau divās. Viena bija pie jaunā režisora Rūdolfa Minga - “Dubultnieki” (2024), kur spēlēju Medarda māti, kura ir ļoti dīvainās attiecībās ar savu dēlu, un otra - “Rajona kamera” pie Jura Sušinova.
“Šī bija ārkārtīgi jauka filmēšana nelielā dzīvoklītī Imantā. Galvenā varone Velta, lai arī vientuļa sieviete bez tuviem cilvēkiem, vērīgi novēro mikrorajonā notiekošo un, atkarībā no situācijas, rīkojas, kā pati māk. Režisors Juris Sušinovs - pavisam jauns puisis, gandrīz bērns - visu bija izdomājis ļoti smalki un precīzi, gluži kā “lielajā kino”: tuvplāni, nianses, detaļas… Darbs bija ļoti augstā kvalitātē, un man bija patīkami redzēt, ka jaunie domā par šādām tēmām,” stāsta Veltas lomas atveidotāja.
Filmēšanā gan neiztika bez piedzīvojumiem. Aktrise atminas, ka kaimiņi divas reizes izsaukuši policiju.
“Tiklīdz pagalmā notika filmēšana, uzreiz tika zvanīts policijai. Cilvēki ir modri un ļoti aizdomīgi,” viņa sirsnīgi nosmej.
Uz skatuves Regīnu Devīti var redzēt arī monoizrādē “Sieviete ar dzeltenām brillēm”, ar ko viņa dodas pie saviem skatītājiem visā Latvijā.
“Šī ir jau mana otrā monoizrāde. Pirmā bija 2014. gadā - “Visa dzīve priekšā”, balstīta Romēna Garī darba motīvos. Tas bija stāsts par maza puišeļa skatījumu uz dzīvi Parīzē, kur viņš izjūt ikdienas smagumu, tomēr spēj uz notiekošo raudzīties ar gaišumu. Tā bija izrāde par mīlestību,” stāsta aktrise.
Viņa atzīst, ka jaunībā ļoti vēlējās spēlēt monoizrādi, bet vēl nebija īsti, ko teikt. Tagad ir.
Regīna Devīte stāsta, ka “Sieviete ar dzeltenām brillēm” ir asprātīga un ļoti mūsdienīga komēdija, kuras moto - kamēr dzīvojam, ir iespējams viss labais! Tieši tā notiek ar izrādes galveno varoni, kura par spīti visām likstām un nodevībām piedzīvo savas dzīves skaistākā perioda sākumu.
“Sievietes pēc izrādes nāk klāt un saka, ka zina, kā tas ir - ir piedzīvojušas, ka vīrs aiziet pie jaunākas, un cik grūti ir tam tikt pāri… Man šķiet, ka mūsu sabiedrībā tā ir ļoti aktuāla tēma, jo daudzi cilvēki šķiras, sirdis lūzt... Bet šim stāstam ir laimīgas beigas,” saka talantīgā skatuves māksliniece.
Viņa piebilst, ka, iespējams, tieši “lielākos gados” cilvēks saprot - viņa laime nevar būt atkarīga no otra cilvēka. Tā ir jāprot radīt pašam, nevis jāpaļaujas uz kādu citu.
Izrādē, kuras autore un režisore ir Māra Ulme, netrūkst asprātīgu joku, kas ļauj kārtīgi izsmieties un gūt dzirkstoša optimisma un enerģijas devu. Nākamā izrāde notiks 21. februārī pulksten 18.00 Jaunbērzes Tautas namā.
Sakot paldies vecākiem, Dievam un draugiem par to, ka ir tik ilgi un skaisti nodzīvots, jubilāre atminas, kā Oļģerts Kroders savā 90. jubilejā lūdza piedošanu tiem, kuriem dzīvē bija nodarījis pāri.
“Droši vien arī man vajadzētu ne tikai pateikties, bet arī palūgt piedošanu. Taču man vēl ir par agru to darīt, jo ir sajūta, ka es vēl kaut ko paspēšu “sastrādāt”.
Jā, jā - es neesmu nekāds eņģelis ar baltiem, pūkainiem spārniem. Gan jau kādas nejaucības, gribot negribot, vēl sanāks. Reizēm jau pietiek ar kādu nevainīgu joku - tu pasaki un aizmirsti, bet otrs apvainojas, ilgi pārdzīvo, domā, kāpēc pret viņu tā… Tā tas dzīvē notiek. Tad nu es ar’ piedošanu lūgšu pēc divdesmit gadiem,” jubilāre sirsnīgi pasmaida un izmanto iespēju pateikties arī žurnālistiem, kuri viņu vienmēr parādījuši labāku, nekā viņa pati sevi redz.
“Daudzi mēdz sūdzēties par žurnālistu darbu, bet man nav nevienas negatīvas pieredzes, un par to jums visiem - sirsnīgs paldies!”
Vairāk stāstu par jubilāriem lasiet šeit.
