“Savu mūžu ielikt vienā fotogrāfijā? Tas nav iespējams,” saka izcilais fotomākslinieks, šā gada Ministru kabineta balvas laureāts Gunārs Binde. Viņš visu mūžu runājis attēlu valodā, bet par patiesi labām atzīst tikai piecas līdz septiņas savas fotogrāfijas. Pārējās ir mēģinājumi, ceļš un pieredze.
Šodien, 27. decembrī, viņu sirsnīgi suminām 92. šūpuļsvētkos!
Šodien jubilārs būs savās mājās Langstiņos. “Turpat, kur katru dienu,” viņš saka, atklājot, ka savas dzimšanas dienas nemēdz kā īpaši svinēt.
“Man vislabākās “svinības” ir tad, kad esmu darbā. Pat ne darbā, drīzāk savā radošajā laukā. Tajā klusajā, gandrīz dievišķajā “telpā”, kurā mēdzu nonākt, kad sakrīt visi apstākļi - manis paša gatavība, noskaņojums, vide cilvēki, saule.
Radošā gaisma. Tas ir vislabākais laiks. Tas ir svēts, jauks, jaudīgs, atbildīgs, svinams un bagāts laiks. Visās nozīmēs.
Bet nu jau tie ir reti brīži,” saka leģendārais fotomākslinieks, piebilstot, ka to arī nav iespējams kā prognozēt vai “regulēt”.
“Reiz gadījās tā, ka lietuviešu grupa - trīs cirka mākslinieki un mans draugs fotogrāfs - brauca cauri Latvijai uz Igauniju. Viņi paņēma mani līdzi, un mēs nonācām Igaunijas Muhu salā. Tur viss sakrita, lai notiktu īsts radošs “hepenings”. Tādi mirkļi ir svinības, un ar tiem pietiek.”
Šā gada vasarā satriecošas ziņas atceļoja no Ļubļanas, Slovēnijas, kur 7. jūnijā tika apbalvoti “European Design Awards 2025” laureāti. Gunāra Bindes fotogrāfiju grāmata “BINDE.100-10” ieguva augstāko apbalvojumu, kļūstot par pirmo Latvijas grāmatu, kas saņēmusi Zeltu kategorijā “Mākslas katalogs”. Arī Baltijas grāmatu dizaina konkursā tā atzīta par 2024. gada skaistāko latviešu grāmatu.
“Grāmata - tas jau ir “pēc tam”, vispirms ir radošā gaisma,” fotogrāfs pasmaida un saka, ka, patiesībā, šī grāmata ir viņa meitiņas Annas Bindes darbs.
“Viņa to sastādīja, veidoja (sadarbībā ar Elīzu Ramzu un Alekseju Muraško), es tur gandrīz “ņipričom”. Protams, ir laba sajūta, ka grāmata ir sanākusi laba - tai ir labs dizainers (Aleksejs Muraško), laba druka (Jelgavas tipogrāfija), cerams - arī saturs. Bet, jā, tas ir brīnums, cik ātri tas viss notika,” Gunārs Binde ir pateicīgs.
Taujāts, pie kā viņš šobrīd strādā, fotomākslinieks atteic, ka visādas idejas pa galvu maisās. To ir daudz, bet realizējas tikai tad, kad “viss sakrīt”.
“Faktiski patlaban nodarbojos ar fotogrāfijām, kas vēl ir uz filmām - ļoti senām. Tās ir fotografētas 60. gados un līdz šim nav bijušas apgūtas.
Tagad “laižu tās cauri”, digitalizēju, atrodu arī labas, un turpinu darbu pie šo fotogrāfiju pabeigšanas. Būtībā es beidzu darbu, kas iesākts pirms piecdesmit gadiem.”
Tas nozīmē, ka ir vēl fotogrāfijas, ko neviens nav redzējis? “Jā, šobrīd ir vairāk nekā piecsimt darbu, kas nekad nav bijuši publiski rādīti. Tie ir sakārtoti digitāli pieejamā vidē, ko ikviens var apskatīt. Taču, ja ar tiem grib strādāt nopietni, ir pieejami negatīvi. Arī grāmata tika veidota no negatīviem - tie tika no jauna digitalizēti ar ļoti augstas kvalitātes aparatūru, tehniski uzlaboti, un tikai tad izmantoti,” fotogrāfs paskaidro.
Viņš atklāj, ka ir sagatavots materiāls arī kādām padsmit izstādēm - nokomplektētas pa dažādām tēmām. Jautājums tikai, kad kāda no tām varētu tikt īstenota.
“Iespējams, nākamajā civilizācijā,” jubilārs nosmej. “Laiks tik ātri skrien… Nespēju aptvert, ka atkal viens gads jau pagājis.”
Taujāts, ar ko viņam tas paliks atmiņā, Gunārs Binde atteic: “Ar to, ka bija slapjš, un arī zivis neķērās…”
“Ko es sagaidu no Jaunā gada? Es neteikšu, ka to, ka valdība kritīs - to es negaidu. Ka karš beigsies? Uz to es arī neceru. Ko nozīmē cerēt?
Es piedzīvoju to, kas notika pēc Otrā pasaules kara. Piedzīvoju, kas notika ar Latviju, kad vācieši tika sakauti. Tās bija šausmas. No tā es visvairāk baidos…”
Fotomākslinieks secina, ka pasaulē notiekošais tieši ietekmē arī viņa radošumu. “Tas var novest pie ļoti dramatiska darba - ar augstu vispārinājuma pakāpi, saistītu ar civilizācijas laimēm un nelaimēm. Un reizē arī pie kaut kā pilnīgi pretēja - skaista un burvīga. Katra diena dod kādu impulsu. Ir laimīgas dienas, un ir arī tādas, kad ir ļoti grūti elpot - no sajūtas, kas ir bez perspektīvas... Ik pa laikam ieskatos internetā, painteresējos, kas notiek Ukrainā, un tas šausmīgi nospiež…”
Gunārs Binde atklāj, ka noturēties līdzsvarā, gaismas pusē viņam palīdz kaķītis, kurš mīļi pieglaužas, silta māja un sieva, ja, atbraucot no darba, nav nervoza. “Kad mājās ir miers un, kā saka, Dievam labs prāts, tad viss ir labi.”
"Es esmu pateicīgs par to, ka neaizgāju bojā Otrā pasaules kara laikā. Bija vairākas situācijas, kad varēju arī vairs nebūt. Es nokritu no apmēram divdesmit piecu metru augstuma un paliku dzīvs. Nedetonēja lielgabala lādiņš. Bija vēl vairāki gadījumi. Arī armijā, miera laikā. Es dienēju Severomorskā, Krievijas ziemeļrietumos, aiz Polārā loka. Tur ir ļoti skarbi dabas apstākļi, psiholoģiski smaga vide - aukstums, mitrums, ziemā saule neuzlec vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Daudzi dienesta biedri tur “aizgāja” - kāds izdarīja pašnāvību, kādu piekāva līdz nemaņai… Es izturēju.
Laikam Dievs mani sargā. Es neesmu liels baznīcā gājējs, bet savu likteni es identificēju ar Dievu. Liktenis ir mans Dievs.
Kurš gan cits?... Par to arī esmu pateicīgs -, ka esmu šeit,” saka šodienas jubilārs.
Gunārs Binde stāsta, ka viņam ir svarīgi rūpēties par savu veselību, un dara viņš to pavisam vienkārši - nedarot sev pāri.
“Tas ir labākais, ko cilvēks var sev izdarīt. Un es cenšos pēc iespējas vairāk meklēt prieku un labsajūtu. Arī erotiska labsajūta man ir Dieva dāvana. Es to uzskatu par vienu no svarīgākajām lietām vīrietim. Erotiska bauda, bez aizspriedumiem, bez domām par to, ko citi par to teiks… Tā ir brīvība! Ir svarīgi nedarīt pāri savai psihei. Tāds ir mans “veselības režīms”. Arī nedarīt ļaunu - nevienam pašam! Pat kokam mežā nē. Ir būtiski orientēt savu prātu uz labo, nevis uz ļauno, jo ļaunais rada tikai nervozitāti un agresiju.”
Bet gadi ir ļoti racionāla mērvienība, jubilārs uzskata, un viņam par to nav nekādu ilūziju.
“Gadi iet uz priekšu - tā nu tas ir. Jā, gadi ir devuši man profesionālu un emocionālu pieredzi. Es kā sportists visu mūžu esmu trenējis iztēli, fantāziju, attīstījis savu tēlu veidošanas sistēmu. Toties man nav pieredzes, kā pareizi turēt rokās cirvi vai zāģi…” viņš smaidot nosaka.
Bet dzimšanas dienā jubilāram novēliet sauli un radošu gaismu!
“Patiesībā, man nevajag daudz. Lai vakarā, ejot gulēt, varu mierīgi aizmigt. Lai naktī varu labi izgulēties, un no rīta lai spīd saule. Lai mana kundze ir mājās, un lai viss ir labi!”
Vairāk par jubilāriem lasiet šeit.
