“Mana nopelna jau tajā nav, ka esmu piedzimusi – par to jāsaka paldies vecākiem un vecvecākiem. Un šajā reizē es to darīšu no teātra skatuves – ar savas vecmāmiņas dzīvesstāsta lasījumiem,” saka Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe.
Šodien, 1. decembrī, viņu sirsnīgi sveicam apaļā jubilejā!
Šodien teātrī ir brīvdiena, kas nozīmē, ka jubilāre būs mājās. “Jā, pēc ilgāka laika manā dzimšanas dienā ir brīvdiena. Parasti ir kāda izrāde vai mēģinājums, un tad pilnīgi dabiski dzimšanas diena tiek svinēta teātrī. Bet šoreiz būs klusāk un brīvāk, lai gan - reizēm dzīve mēdz pārsteigt.
Tu domā vienu, bet sagaidi ko pilnīgi citu. Tāpēc es neko īpaši negaidu un neplānoju,” saka šodienas gaviļniece.
Vienlaikus viņa plāno svinēt savu jubileju visu decembri - gan spēlējot Telmu Dikinsoni režisora Jura Rijnieka šoruden iestudētajā izrādē “Telma un Luīze” (pēc filmas “Telma un Luīze” motīviem), kur viņas partnere Luīzes lomā ir Elīna Vāne, gan ar savas vecmāmiņas dzīves lasījumu “vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?”, kura pirmizrāde plānota piektdien, 5. decembrī, plkst. 18.30 Valmieras teātra Jaunajā zālē.
“Izrāde “Telma un Luīze” ir man skaista dāvana dzimšanas dienā, un mēs ar Elīnu, manu ilggadējo kolēģi un draudzeni, tiešām izbaudām šo kopā būšanu uz skatuves,” saka Ieva Puķe.
Šomēnes šī izrāde tiks spēlēta trīs reizes: 9., 10. un 19. decembrī pulksten 18.30.
Arī savu autordarbu - dzīves lasījumu “vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” - talantīgā skatuves māksliniece savā jubilejas mēnesī izpildīs trīs reizes: 5. un 6. decembrī pulksten 18.30, un 7. decembrī pulksten 13.00.
“Godīgi sakot, ir pilnīga sakritība, ka šis projekts iekrīt tieši jubilejas laikā. Jau vairākus gadus man tas nedeva mieru - gribēju ar kādu dalīties šajā stāstā. Pamazām tas auga un attīstījās, līdz, pateicoties manam teātrim un direktorei Evitai Sniedzei, radās iespēja šo vecmāmiņas dzīvesstāstu iznest skatītāju priekšā mūsu teātra Jaunajā zālē. Un es, protams, to uztveru kā dāvanu sev,” pateicīga ir skatītāju mīlētā aktrise.
Dzimtas sieviešu bizi, veidojot lasījuma vizuālo tēlu, palīdzēs pīt Ievas Puķes vecākā meita - Katrīna Puķe, kura šogad absolvēs Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu.
Padziļināt saikni ar Veltas Bodnieces dienasgrāmatas pasauli un ieraudzīt tajā minētās personības ļaus arī neliela izstāde ar dzimtas fotogrāfijām un relikvijām. Muzikālo noformējumu veidos Emīls Zilberts, gaismas - Gatis Priednieks.
“Ar šo lasījumu es varu pateikt paldies savai mammai, vecmammai un viņas mammai.
Jo mana nopelna jau tajā nav, ka esmu piedzimusi - par to jāsaka paldies vecākiem un vecvecākiem. Un šis ir mans simbolisks pateicības žests senčiem par to, ka es vispār esmu, un ka man ir manas meitas,” saka Katrīnas (23) un Marijas (11) mamma.
“Ja reiz vecmāmiņa to ir rakstījusi, tad viņa ir gribējusi, lai kāds to uzzina. Man bija sajūta, ka man tas kādam ir jāizstāsta,” saka hidrobioloģes Veltas Bodnieces (1914-1983) mazmeita aktrise Ieva Puķe.
“Es ļoti labi atceros savu vecmāmiņu - manas mammas mammu. Līdz brīdim, kad mācījos 1. klasē, viņa dzīvoja kopā ar mums.
Es pie viņas daudz esmu dzīvojusies, un viņa man ļoti daudz ir iemācījusi. Piemēram, atpazīt putnu balsis, dziedāt dažādu tautu - latviešu, krievu un ukraiņu - tautasdziesmas.
Kad biju pavisam maza, viņa mani ņēma līdzi uz savām lekcijām universitātē. Man par vecmāmiņu ir visjaukākās, vismīļākās atmiņas,” stāsta šodienas jubilāre.
Ieva Puķe atklāj, ka daudzas nianses par vecmāmiņas dzīves gājumu viņa uzzinājusi vien pirms pāris gadiem - pēc tam, kad mūžībā devās viņas mamma, tautā mīlētā skatuves māksliniece Svetlana Bless (1942-2022), kura šo savu mammas personisko pierakstu kladīti bija rūpīgi glabājusi.
Aktrise uzsver, ka viņas vecmāmiņas biogrāfija daudziem latviešiem 20. gadsimtā ir tipiska, un tomēr Veltas Bodnieces liecības ir cits, neierastāks skats uz latviešu gaitām vēstures griežos. Dzimusi Rīgā, pirmos 30 gadus nodzīvojusi padomju Krievijā, uz savas ādas piedzīvojusi Staļina represijas un pārvietošanu Sibīrijā, Latvijā atgriezusies 1945.gadā.
“Mazā, zilā grāmatiņa, kas oriģinālā ir bijusi rakstīta krievu valodā, ir liecība tam, ka pat vistumšākajos, neiespējamos apstākļos cilvēks spēj saglabāt mīlestību un dzīvotgribu.
Mana vecmāmiņa bija ārkārtīgi stipra sieviete. Un šis lasījums ir veltījums viņai, manai mammai un visām mammām un vecmammām, kuras bija spiestas iet cauri briesmīgajam padomju laikam, bet, par spīti visam, spēja saglabāt veselo saprātu un dvēseles gaišumu. Tas būs veltījums visām sievietēm, kuras iznesa šo smagumu uz saviem pleciem, bet turpināja mīlēt, laist pasaulē un audzināt bērnus, un ticēt dzīvei.
Un es šo stāstu lasīšu arī tāpēc, lai šodien nevienam pat neienāktu prātā doma kaut kādā veidā “draudzēties” ar teroristu valsti mūsu austrumos - ar Krieviju. Tas ir paradoksāli, bet tajā pašā laikā likumsakarīgi, cik daudz paralēļu var vilkt starp to, ko mana vecmāmiņa raksta par pagājušā gadsimta 20.-40. gadiem, un to, kas tur notiek šodien. Daudz kas nemaz nav mainījies.”
“Daudz par to nākas domāt, jo tas viss notiek arī šodien. Un es arvien vairāk apzinos, cik ļoti mums jāsargā sava brīvība, jānovērtē tās iespējas un jāaizsargā savi bērni. Ir nopietni jādomā arī par savas valsts aizsardzību un drošību - tas patiešām ir ļoti svarīgi. Ļoti!” uzsver šodienas jubilāre.
Viņa atzīst: dažādu pārdomu ir daudz, jo ziņas no ārpasaules ne vienmēr ir iepriecinošas, un tās nerada svētku sajūtu.
“Protams, es savu dzimšanas dienu atzīmēšu - ar prieku par to, ka es vispār esmu šajā pasaulē, un par to, ka esmu tur, kur patiesi vēlos būt. Ar pateicību savai ģimenei un savam teātrim.
Tās it kā ir vienkāršas lietas, bet tās vajadzētu “svinēt” ik dienu, jo nekas nav pašsaprotami. Ir svarīgi to novērtēt, pateikties un domāt katru dienu.”
Mirkli pirms savas dzimšanas dienas Ieva Puķe atzīst, ka apaļais cipars, gribot negribot, kļūst par zināmu atskaites punktu, liekot aizdomāties, kas dzīvē izdarīts un cik daudz patiesībā ir paveikts. Un par to ir gandarījums un patiess prieks.
“Es jūtos tikpat jauna kā pirms daudziem gadiem, bet, tikai redzot, kā bērni aug, saprotu, ka gadi tiešām iet uz priekšu,” aktrise pasmaida un secina, ka patiesībā ik gadu savā dzimšanas dienā - laikā, kad sākas Ziemassvētku brīnuma gaidīšana -, viņa atskatās uz paveikto un piedzīvoto.
“Skatoties atpakaļ, ar gandarījumu varu secināt, ka gads ir bijis ļoti skaists.
Daudz kas ir noticis, teātrī bijušas skaistas pirmizrādes, tostarp ļoti harmonisks un piepildīts darba process pie režisores Māras Ķimeles, iestudējot Gunāra Priedes lugu “Zilā”. To arī uztveru kā ļoti skaistu dāvanu,” aktrise ir pateicīga.
“Un mums ar ģimeni šovasar bija arī brīnišķīgs ceļojums - visi kopā bijām Sicīlijā. Par to es ļoti priecājos. Liela pateicība pienākas manas meitas drauga ģimenei - pateicoties viņiem, mēs vispār aizbraucām. Tas bija ļoti skaists piedzīvojums un, patiesību sakot, es jau jūtos ļoti apdāvināta.”
Bet dzimšanas dienā Ievai novēliet turpināt strādāt. Galvenais, lai nezūd interese par teātri, par mākslu. Par dzīvi.
“Jā, lai tikai nepazūd interese un prieks par dzīvi, tas ir pats svarīgākais,” viņa piebilst.
Vairāk stāstu par jubilāriem lasiet šeit.
