“Es gribu atgūt vai no jauna iemantot cerību, ka ir iespējams dzīvot arī bez kara. Tas, ka kaut kur pasaulē vienmēr būs nemierīgi, ir skaidrs, bet man gribētos dzīvot tā, lai svētkus varētu svinēt droši, nevis ar sajūtu, ka esam bezdibeņa malā. Šo tumšo pieredzi gribētu aizslaucīt pagātnē,” saka tautā mīlētā aktrise, runas pedagoģe un piecu grāmatu autore Zane Daudziņa.
Šodien, 6. novembrī, viņu sirsnīgi suminām dzimšanas dienā!
Zanes ģimenē svētkiem vienmēr ir sava īpaša rīta maģija - katrs jubilārs vienmēr no rīta tiek modināts ar dziesmu. Pārējie ģimenes locekļi cenšas izlavīties klusu, klusu, lai nepamodinātu gaviļnieku pirms laika, un tad kopā dodas modināt jubilāru, dziedot “Sveiks, lai dzīvo!” vai kādu citu sirsnīgu dziesmu.
“Dziedāšana parasti piepilda visu dzīvokli un, visticamāk, skaņa iet cauri tā sienām. Man šķiet, ka arī kaimiņiem tas kalpo kā modinātājpulkstenis, un viņi arī tiek “informēti”, ka pie mums atkal ir svētki,” Zane sirsnīgi stāsta, atzīstot, ka mosties ar dziesmu ir ļoti jauki.
“Parasti jubilārs tiek sagaidīts ar jau uzklātu galdu un skaistām, siltām svētku brokastīm. Ir ziedi, ir iedegtas sveces, ir svētku trauki, un tā ir tāda īpaša sajūta - mierīga un reizē svinīga.
Mums, aktieriem, bieži vakarā ir izrādes, nereti arī dzimšanas dienas vakars paiet darbā, tāpēc mūsu ģimenē svinēšana notiek no rīta,” jubilāre paskaidro. Viņa stāsta, ka arī abi dēli, kuri nu jau dzīvo atsevišķi, vienmēr cenšas būt klāt, lai apsveiktu jubilāru.
“Pēc tam katrs skrienam savos darbos un ikdienas gaitās, bet tie kopīgie mirkļi, kad varam ielūkoties cits citam acīs un parunāties par dzīvi - tie ir tik jauki…” atzīst šodienas gaviļniece.
Rīt, 7. novembrī, savu 55. dzimšanas dienu svinēs Zanes dzīvesbiedrs, Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.
“Jā, mums ģimenē ir divas jubilejas pēc kārtas, un šoreiz esam nolēmuši pamukt no visiem - tikai mēs divi. Vilis ir sarūpējis mums izbraucienu uz atpūtas namiņu, uz SPA. Tur šodien varēsim gan jauki nosvinēt manu dzimšanas dienu, gan skaisti un nesteidzīgi pabrokastot divatā ar Vili viņa dzimšanas dienas rītā. Un, kad svētki būs izbaudīti, atgriezīsimies Rīgā katrs savos dienas darbos.”
Jubilāre stāsta, ka viņas ikdiena paiet Latvijas Radio, kur viņa uz pusslodzi ir runas konsultante. Pieredzējusī skatuves māksliniece un runas pedagoģe tur vairākas reizes nedēļā vada runas nodarbības ne tikai Latvijas Radio žurnālistiem, bet arī citiem Latvijas Sabiedriskā medija darbiniekiem.
Arī teātra dzīvē notikumu netrūkst. Šajā rudenī talantīgā skatuves māksliniece brauc pie saviem skatītājiem uz lielajiem kultūras namiem visā Latvijā ar trim “Pannas Teātra” izrādēm. Tā ir dramaturģes Aivas Birbeles brieduma komēdija “stand-up” stilā “Sieviete kā konfekte”, ko iestudējis režisors Juris Rijnieks un kas ir likumsakarīgs turpinājums komēdijai “Tāda es esmu”, jo apstiprina to, ko par sevi ir jāsaka katrai Latvijas sievietei: “Tāda es esmu - sieviete kā konfekte!”.
Tuvākās izrādes: 26. novembrī plkst. 19.00 Kandavas kultūras namā, 29. novembrī plkst. 17.00 Rojas kultūras centrā un 3. decembrī plkst. 19.00 Jēkabpils tautas namā.
Zane spēlē arī divās slavenākās Latgales lugu autores Danskovītes sirsnīgajās komēdijās - “Mazpiļsāta” un “Mazpiļsāta 2”.
Šogad pēdējā ”Mazpiļsātas” izrāde, kurā režisors Juris Rijnieks liek aktieriem Zanei Daudziņai, Aldim Siliņam, Elīnai Vānei un Jānim Skanim iejusties mazpilsētas dzīvē un runāt arī latgaļu mēlē, būs skatāma svētdien, 9. novembrī, plkst. 16.00 Limbažu kultūras namā.
Savukārt “Mazpiļsātas” turpinājums - izrāde “Mazpiļsāta 2”, kurā pievienojusies arī aktrise Ruta Vītiņa, šogad tiks izrādīta vēl sešas reizes: 8. novembrī plkst. 18.00 Jūrmalas kultūras centrā, 22. novembrī plkst. 18.00 CATA kultūras namā Cēsīs, 23. novembrī plkst. 16.00 - “Siguldas Devonā”, 1. decembrī plkst. 19.00 - Ogres novada kultūras centrā, 8. decembrī plkst. 19.00 Rīgā, VEF Kultūras pilī un 15. decembrī plkst. 19.00 - Liepājas OC Rožu zālē.
Zane Daudziņa ir arī autore piecām grāmatām. Pirmā bija pandēmijas laikā sarakstītā “Dienasgrāmata” (2021), tai sekoja “Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī” (2022), “Runā droši” (2023), “Mans kara gads” - par spēka un prieka meklējumiem sarežģītā laikā (2023), līdz pērn klajā nāca “Bērnudienas komunālijā”, kas ar bērna acīm stāsta par dzīvi padomju laika komunālajā dzīvoklī. Šī grāmata kļuva par īstu “dižpārdokli” - pirmā tirāža no izdevniecības noliktavas pazuda nedēļas laikā, vēl pirms grāmatas atvēršanas svētkiem.
Zanes dzimšanas dienā pirms gada tika svinēta grāmatas 10 tūkstošu tirāža, bet tagad tās kopējā tirāža sasniegusi jau 23 tūkstošus eksemplāru, padarot Zani Daudziņu par lasītāko pašmāju autori. 2024. gadā par šo grāmatu viņa saņēmusi arī LSM gada balvu “Kilograms kultūras” kategorijā “Literatūra”.
“Man prieks, ka grāmata iet pasaulē,” saka autore, atklājot, ka “Bērnudienas komunālijā” iztulkotas arī igauņu un lietuviešu valodās.
Igaunijā tā izdota 700 eksemplāru tirāžā, un Zane jau saņēmusi izvērstu, stilistiski bagātu un ļoti atzinīgu recenziju no igauņu literatūrkritiķa un rakstnieka Pāvo Matsina (Paavo Matsin). Lietuvā grāmatas iznākšana plānota 2026. gadā - tulkojums jau ir gatavs, taču izdošana tika atlikta finansiālu iemeslu dēļ.
Taujāta, kas, viņasprāt, ir grāmatas veiksmes pamatā, autore atzīst, ka viņai pašai tā ir mistērija.
“Varbūt tāpēc, ka es īpaši neslēpos - rakstīju godīgi un pietiekami spilgti, lai lasītājam būtu viegli ar to identificēties,” viņa saka.
“Iespējams, man intuitīvi un instinktīvi izdevās pavērt durtiņas uz katra lasītāja bērnību, uz viņa paša pieredzi. Un paradoksāli, ka, lasot šo grāmatu, savu bērnību sāk atcerēties arī jauni cilvēki, trīsdesmitgadnieki, kuri nemaz nav dzīvojuši padomju laikā. Viņi pēkšņi atminas savus mīļākos ēdienus, rotaļlietas, gājienus uz veikalu, tikšanos ar vecmāmiņām... Tās ir mazas nianses, kas pieder tikai bērnībai, bet ir kopīgas mums visiem.”
Aktrise, grāmatu autore un runas pedagoģe regulāri dodas uz tikšanos ar lasītājiem dažādās Latvijas bibliotēkās, viesojas arī mazākos Tautas namos, kur teātra izrādes reti nonāk.
“Tur cilvēki ļoti gaida šādas tikšanās,” viņa saka. “Tikko biju Ķeipenē, bija pilna zāle, skatītāji sēdēja pat balkonā. Tur bija ļoti jauka atmosfēra. Parasti šādās tikšanās reizēs tā ir vienkārša saruna - man uzdod jautājumus, es atbildu, un beigās ir arī autogrāfi. Cilvēki ir atvērti, sirsnīgi, un šīs tikšanās mani iedvesmo.”
Nākamā tikšanās ar lasītājiem notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros gaidāma trešdien, 12. novembrī, plkst. 17.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas Ķengaraga filiālbibliotēkā (Latgales ielā 271A).
Papildus tam Zane vada arī dažādas izglītojošas un iedvesmas lekcijas uzņēmumiem, iestādēm un kolektīviem, kas viņu aicina. “Mans ikdienas grafiks ir ļoti blīvs, pat pārpildīts,” viņa secina. Tāpēc nākamajai grāmatai, ko Zane iecerējusi kā apjomīgu romānu, kas aptvertu simt gadu ilgu laika periodu, gada laikā uzrakstītas vien 12 lappuses.
“Jā, tas top ļoti lēni, bet, pārlasot uzrakstīto, secinu, ka man patīk,” saka Zane Daudziņa, atklājot, ka topošā romāna impulsi daļēji nāk no viņas dzimtas vēstures, iedvesmojoties no senčiem.
“Tomēr tas nebūs biogrāfisks romāns. Tā darbība varētu beigties ap vai pat pirms manas dzimšanas.
Pašlaik es ļauju sev brīvi “peldēt” pa šo gadsimtu, pētu detaļas, lasu vecas vēstules. Man patīk tā laika nesteidzīgais ritms, cilvēku uzmanība, gādīgums un smalkjūtīgums citam pret citu - vismaz vēstulēs tas ir jūtams. Šķiet, mēs šāda veida komunikāciju esam zaudējuši, varbūt pat neatgriezeniski. Tāpēc es gribu par to rakstīt, un “peldēt” tā laika vidē ir ļoti, ļoti atveseļojoši,” saka grāmatu autore.
Tiekoties ar lasītājiem bibliotēkās un Tautas namos, viņa arī palasa fragmentus no topošā romāna, līdzīgi kā to darīja ar “Bērnudienām komunālijā”. “Tā var sajust, kā cilvēki “elpo” - kā klausās, kā reaģē, kā iesmej par jokiem Tas ir ārkārtīgi iedvesmojoši un motivē turpināt darbu pie iesāktā.”
“Es gribu atgūt vai no jauna iemantot cerību, ka ir iespējams dzīvot arī bez kara,” taujāta, ko viņai novēlēt dzimšanas dienā, atbild šodienas jubilāre.
“Tas, ka kaut kur pasaulē vienmēr būs nemierīgi, ir skaidrs, bet man gribētos dzīvot tā, lai svētkus varētu svinēt droši, nevis ar sajūtu, ka esam bezdibeņa malā. Šo tumšo pieredzi gribētu aizslaucīt pagātnē.”
Zane atzīst, ka karš un nedrošība par rītdienu noteikti ietekmē arī viņas radošumu. “Ja situācija nebūtu tik draudīga, iespējams, “Bērnudienas komunālijā” vēl nebūtu uzrakstījusi. Jau sen biju iecerējusi uzrakstīt savas bērnības atmiņas, domāju to darīt vecumdienās, lēnā garā. Bet Ukrainā sākās karš, globālais fons tā sazvārojās, ka pēkšņi šķita, ka varbūt šīs ir manas vecumdienas, ka varbūt laiks ir ierobežots, un tam neatliekami jāķeras klāt. Jo mēs jau nezinām, kas būs rīt.”
Vairāk rakstu par jubilāriem skatiet šeit.
