“Rainis vairāk uzdod jautājumus, nekā sniedz atbildes. Arī mana jaunā izrāde būs par jautājumiem, bez moralizēšanas. Rainis vienmēr prot ievest strupceļā, lai cilvēki sāk vairāk domāt un just,” saka horeogrāfs un dejas pedagogs Agris Daņiļevičs.
Šodien, 26. oktobrī, viņu sirsnīgi suminām 62. dzimšanas dienā!
Šajā septembrī satikās divas apaļas jubilejas - Rainim 160 un “Dzirnām” 40, kopā veidojot divas simtgades.
Agra Daņiļeviča deju skola “Dzirnas” savu jubileju atzīmēs divos dejas piedzīvojumos 11. novembrī pulksten 13.00 un 19.00 “Xiaomi” arēnā Rīgā, vienojot šos laikmeta nogriežņus dejā un par pamatu ņemot Raiņa romantisko traģēdiju “Indulis un Ārija”.
Uz 42 metru platas skatuves to veido režisors Intars Rešetins-Pētersons, komponists Valters Pūce, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, video māksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un Agra Daņiļeviča, “Dzirnu” pedagogu un vecāko grupu dejotāju kopdarbs orģinālhoreogrāfijās.
To izdejos vairāk nekā 600 dejotāju - visu paaudžu esošie un bijušie “dzirnieši” kopā ar saviem vecākiem un deju draugiem.
Muzikālo skanējumu nodrošinās “Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē, un jauktais koris “Balsis” diriģenta Inta Teterovska vadībā.
Šis būs veltījums Latvijai - notikums, kurā satiksies dažādas paaudzes, dzīva mūzika, Raiņa lugas tēli un vērienīga dejas enerģija. Tā būs iespēja jauniešiem Lāčplēša dienā ne tikai pieminēt varoņus, bet arī piedzīvot vienotību mākslā, kas runā par mūsu tautas likteni, saknēm, kas atbalsojas šodienā, un par mūsu nākotni.
Agris Daņiļevičs uzsver, ka tas būs patriotisks stāsts par mūsu tautu, tās spēku un viedumu, par simboliem un jautājumiem, kas īpaši aktuāli šodien.
Raiņa dziļums un tautas varenība šoreiz būs daudzslāņainā dejas piedzīvojumā.
“Ir tāds teiciens: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”. Es gribētu teikt, ka šī būs tā reize, ka bērni, noskatoties šo iestudējumu, paši gribēs izlasīt Raiņa “Induli un Āriju”. Jo veids, kā mēs to pasniegsim, būs ļoti, ļoti neparasts,” saka Agris Daņiļevičs.
Agrim Daņiļevičam šī ir jau otrā satikšanās ar Raini. Pirmā bija lieluzvedumā “Spēlēju, dancoju” ar grupas “Iļģi” mūziku.
“Arī šoreiz man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet tas šo procesu padara ārkārtīgi interesantu.
Rainis vienmēr prot ievest strupceļā, lai cilvēki sāk vairāk domāt un just,” saka jauniestudējuma “Indulis un Ārija. Dzirnām 40” lielo mizanscēnu un “kopbildes” horeogrāfs.
Bet šodien, savā dzimšanas dienā, jubilārs, visticamāk, nedarīs neko īpašu. Būs mājās. Lielā svinēšana, kā viņš pats saka, būs 11. novembrī - tad viņš svinēs gan Raiņa 160 gadus, gan “Dzirnu” 40, gan viņa sievas Singitas 55 gadus, kas būs 13. novembrī, un arī paša 62 gadus.
“Principā man vienmēr ir paticis svinēt savas jubilejas, īpaši tad, kad ir izdarīts kāds labs darbs. Tad gan man patīk “atlaist” un vienkārši baudīt brīdi,” atzīst Agris Daņiļevičs.
Pat tad, ja savā dzimšanas dienā viņš neko neorganizē, jubilārs zina, ka kādi draugi noteikti atbrauks pie viņa uz pirti. Draugi savukārt zina, ka nav jāiespringst uz vērtīgām dāvanām vai krāšņiem ziediem - pietiek ar pāris aliņiem un vienkārši satikties, pabūt kopā.
“Citreiz iekurinām ugunskuru, padziedam. Ja sākas dziedāšana, tad var droši teikt, ka ballīte ir izdevusies.
Dziedam visu, ko zinām - Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka un arī “Čikāgas piecīšu” dziesmas. Vienkārši dziedam labas latviešu dziesmas, kurām zinām gan melodiju, gan vārdus.”
Jubilāram spilgtā atmiņā palikusi kāda dzimšanas diena pirms vairākiem gadiem. “Bija atbraucis Mārtiņš Brauns ar sievu Jutu, un mēs nolēmām izbraukt ar laivu no Līgatnes pārceltuves līdz Siguldai. Vienkārši laidāmies lejup pa Gauju ar divām laiviņām, skatījāmies uz tās krastiem no upes puses. Visi tajā laikā parasti staigā pa dabas takām, laivu braucēju ir maz. Un man atmiņā iespiedusies viena spilgta “bildīte” - uzpūta vējš, un pēkšņi visa Gauja piebira ar dzeltenām rudens lapām. Tās vēl nebija samaisījušās ar ūdeni, un visa Gauja - no krasta līdz krastam - bija koši dzeltenā krāsā. Tā tiešām bija skaista jubileja,” jubilārs ar prieku pakavējas atmiņās.
Agris Daņiļevičs stāsta, ka pagājušogad savā dzimšanas dienā viņš ar laivu airējās no Siguldas uz otru pusi - pret straumi, līdz Braslas ietekai. “Tās bija trīsarpus stundas laba treniņa!
Man jau sen ir mērķis ar laivu uzairēties līdz Līgatnei. Varbūt šogad to beidzot izdarīt?” viņš pats sev jautā.
Šis gads tautā mīlētajam horeogrāfam un deju pedagogam bijis lielu notikumu pārpilns - XIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, vērienīgais koncertuzvedums “Dziesma dejo, deja skan” Mežaparka Lielajā estrādē, horeogrāfijas deju uzvedums “No 10 desmit dejojam!” Burtniekos un tagad - “Indulis un Ārija”...
“Manai laiviņai putekļi nav noslaucīti - šogad ūdenī tā vēl nav bijusi. Varbūt tiešām svētdien no rīta “uzšaut” augšā uz Līgatni? Jā, tā ir laba doma. Tas būtu skaisti!” saka šodienas gaviļnieks.
Bet rudens nav viņa mīļākais gadalaiks. “Absolūti nē. Mans laiks ir no tā brīža, kad sāk kust sniegs, kad daba mostas. Pavasaris, viennozīmīgi. Bet es izbaudu arī šo laiku, rudens krāsas man patīk,” viņš saka, secinot, ka rudenī parasti tiek “sastrādāts” viss kas foršs, bet idejas sāk dzimt tieši pavasarī. Arī iestrādes “Indulim un Ārijai. Dzirnām 40” sākās jau agrā pavasarī.
“Zvaigznes kaut kā pašas sastājās - viss notika tieši tad un tieši tā, kā tam bija jānotiek. Man jau sen bija doma, ka “Dzirnām” jubileja ir jānosvin, jo kurš gan zina, vai svinēsim nākamgad… Sākotnēji bija cita ideja - pats sāku rakstīt libretu, tekstus dziesmām, bija doma, ka Rūda (dēla Rūdolfa Daņiļeviča) grupa “Idille” veidos mūziku, un mēs visi kopā dziedāsim un dejosim. Objektīvu iemeslu dēļ tas nenotika un, kad visu biju palaidis pašplūsmā, nāca piedāvājums no režisora Intara Rešetina-Pētersona. Viņš man piezvanīja un teica, ka gribētu taisīt Raiņa “Induli un Āriju” ar “Dzirnām”…
Izrādījās, ka Valteram Pūcem jau bija dažas muzikālās skices, ko man parādīt, un no tā visa arī sāka veidoties mūsu kopdarbs. Sākotnēji bija doma iesaistīt arī aktierus un vairāk teksta, bet ar laiku sapratām, ka šo stāstu var nodejot praktiski bez vārdiem - tikai ar mūziku, kustību un emociju,” stāsta Agris Daņiļevičs.
Viņš pats, īpaši šim iestudējumam ataudzējis baltu bārdu, iejutīsies Pudiķa lomā - stāstīs šo stāstu caur Induļa audžutēva prizmu.
“Es būšu vienīgais, kurš runā tekstu, bet tie būs ierakstīti. Intars gan grib, lai izrādes noslēguma tekstu runāju “dzīvajā”. Es ceru, ka emocionāli varēšu to izdarīt. Jo, protams, pāri visam ir mīlestība, un šis stāsts, pateicoties Intara redzējumam un Valtera mūzikai, mums ir izdevies ļoti emocionāls. Ļoti.
Bet, manuprāt, skaistākais šajā uzvedumā ir tas, ka dejā satiekas vairākas “Dzirnu” paaudzes.
Arī vecie “Dzinu” dejotāji, kuri nav uzaudzējuši vēderus. Daži ir ar visiem vēderiem, bet šī ir tā reize, kad varam dejot tādi, kādi esam. Būs arī “viena saujiņa” to, kurus saucu par savu “zelta sastāvu”. Viņi ir kopā ar jauniešiem un “velk līdzi” kā traki. Man tāds prieks par viņiem!” saka Agris Daņiļevičs, atklājot, ka, iespējams, arī viņš pats kādā cīņā piedalīsies un kādus “pāris soļus” nodejos.
“Man neko daudz nevajag, kā tikai to, lai izrāde izdodas. Tas man šobrīd ir svarīgākais. Jā, ar pārējo kaut kā tikšu galā,” taujāts, ko viņam dzimšanas dienā novēlēt, saka šodienas jubilārs.
“Uzdāviniet, lūdzu, man divas pilnas arēnas ar skatītājiem.
“Dzirnas” šo četrdesmit gadu laikā ir tik daudz dejojuši - ar krāšņiem, dziļiem un patiesiem iestudējumiem dāvājušas prieku tūkstošiem cilvēku. Viņi to ir pelnījuši - divas pilnas arēnas skatītāju aplausu un mīlestības.”
11.novembrī “dzirnieši” dosies arī pie Raiņa - aizvedīs viņam savas izrādes ziedus. “Mēs, visi, kuri to vēlēsies, noteikti aizbrauksim pie Raiņa kapa, noliksim ziedus un pateiksim viņam paldies. Jo, galu galā, “vainīgais” jau ir viņš. Arī savos 160 gados viņš joprojām ir aktuāls un, šķiet, pat soli priekšā šim laikam,” uzskata Agris Daņiļevičs.
Viņš saka, ka mēs svinam svētkus, veidojam izrādes, atzīmējam jubilejas - tā, it kā viss būtu pašsaprotami. Bet tas nav pašsaprotami.
“Mēs to varam darīt tikai tāpēc, ka Ukrainā cilvēki ik dienu stāv sardzē par savu un mūsu brīvību. Viņi sargā ne tikai savu zemi, bet arī mūsu mieru, mūsu iespēju dzīvot, radīt un svinēt. Tāpēc es šodien gribu teikt arī paldies Ukrainai. Paldies par viņu drosmi un neizmērojamo ticību brīvībai.
Un ar šo izrādi mēs gribam atgādināt, cik dārgs ir miers un cik stipra ir mīlestība pret savu zemi. Mēs gribam audzināt jaunos Induļus - tos, kuri mīlēs Latviju, stāvēs tās sardzē un nekad neļaus mūsu brīvībai izdzist.”
Vairāk stāstu par jubilāriem lasiet šeit.
