“Es apzinos, ka noņemties ar neredzīgu cilvēku ir liels apgrūtinājums. Ļoti liels apgrūtinājums. Tāpēc es nevaru prasīt, lai man pievērš uzmanību. Paldies Dievam, ka esmu pie pilnas saprašanas un pats varu sevi apkopt,” saka tautā mīlētais teātra un kino aktieris, viens no savas paaudzes vistalantīgākajiem skatuves māksliniekiem Rūdolfs Plēpis.
Šodien, 17. septembrī, viņu sirsnīgi suminām 75. dzimšanas dienā!
Izpelnījies skatītāju mīlestību, cieņu un apbrīnu, viņš daudziem ir vienkārši sirsnīgais Rūdis. Un šodien, savā dzimšanas dienā, viņš pēc ilgākas pauzes atkal būs uz skatuves - Spuņciemā, Babītes Kultūrizglītības centra filiālē “Vietvalži”, kur pulksten 19.00 gaidāms koncertuzvedums “Rūdis. Stāsti un dziesmas”.
Aktiera radošais mūžs ir bijis raibs kā dzeņa vēders, un no šīm krāšņajām piezīmēm ir tapusi emocionāli piepildīta “glezna”, kur humors mijas ar nopietnību un dzīves viedumu.
“Vēlos izcelt gaismā aizmirsto, bet publikā mīlēto,” saka Rūdolfs Plēpis, atklājot, ka koncertuzvedumā “Rūdis. Stāsti un dziesmas” piedalīsies arī gaviļnieka jaunākā meita, dziedātāja Viktorija Plēpe, aktieris un režisors Valdis Pavlovskis, ilggadējs draugs un skatuves partneris - komponists Valdis Zilveris un mūziķis Ēriks Upenieks.
“Mēs esam tik dažādi, bet man ir viegla sirds, jo mums ļoti labi skan kopā,” mirkli pirms atkal kāpt uz skatuves, saka šodienas gaviļnieks.
Savu 75 gadu jubileju Rūdolfs Plēpis atzīmē arī ar jaunas atmiņu grāmatas “Dvēseles kumēdiņi” iznākšanu.
“Gadiem ejot, nekad nezinām, kas paliks atmiņā un kas izgaisīs kā nebūtisks. Un tieši ar laiku atsijājas būtiskākais, tāpēc tik aizraujoši atskatīties uz savu, ģimenes, tuvāko un mīļāko kolēģu dzīves gājumu gadu spogulī,” saka šodienas jubilārs.
Aktierim šī ir jau otrā grāmata, kas spilgti un aizraujoši ataino gan notikumus viņa paša dzīvē, gan norises Latvijas kultūras pasaulē - teātrī, kino, televīzijā.
“Jaunā grāmata “Dvēseles kumēdiņi” radās kā patīkams un negaidīts piedāvājums no apgāda “Jumava” kādā tikšanās reizē ar izdevniecības vadītāju Juri Visocki. Tieši viņš iedvesmoja tēvu otrajai grāmatai, un tā arī veiksmīgi ir radīta.
Šobrīd tēva dzīvē viss ir līdzsvarā - uz dzimšanas dienu iznāks atmiņu grāmata, būs koncerts, viņš ir dzīvespriecīgs, gatavs darboties un strādāt,” atklāj Viktorija Plēpe.
Neskatoties uz aktiera redzes problēmām, darbs pie grāmatas sagatavošanas noritēja raiti. “Visu var izdarīt. Palīdz sarunas, agrāki pieraksti un foto arhīvu materiāli, ja vien ir laba sapratne starp grāmatas veidotājiem un autoru. Un mums tāda izveidojās!” gandarīta ir apgāda “Jumava” galvenā redaktore Liene Zundure.
“Tautā iemīļotais aktieris Rūdolfs Plēpis ir neglābjami zaudējis redzi, bet viņš joprojām redz. Ar sirdi. Un dalās ar siltumu, sniedzot koncertus visā Latvijā. Savukārt atmiņu grāmatā “Dvēseles kumēdiņi” viņš krāsaini uzglezno dažas no mūsu teātra vēstures spilgtākajām lappusēm un sirsnīgi veido savas ģimenes un aktieru paaudzes portretu,” piebilst grāmatas sastādītāja Kristīna Blaua.
Jau vairāk nekā gadu aktieris dzīvo viens savā nelielajā dzīvoklītī klusajā centrā, Jura Alunāna ielā, kas viņam savulaik piešķirts par nopelniem radošajā darbībā.
Tur pie viņa regulāri atnāk aprūpētāja Iveta, atnes pārtiku, uzvāra kafiju, sataisa maizītes, sakopj, kas sakopjams.
Palīdz visu, kas vajadzīgs un ko aktieris pats sava neredzīguma dēļ nevar.
“Visu pārējo daru pats, vienīgi ārā viens pats nevaru iziet, bet - mēs izejam kopā, izstaigājamies. Es nečīkstu, ne par ko nesūdzos. Lūdzu Dieviņu un turos. Un priecājos, ka maniem bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā. Tas ir pats galvenais. Jā, nekā svarīgāka nav,” secina Rūdolfs Plēpis.
Viņam ir trīs mazbērni: mazdēlam Ernestam šogad jau 20 gadu, viņš studē Glāzgovā, mazmeitai Marijai - 18 gadu, bet mazulītei Evai ir- gads un trīs mēneši. Vecākā meita Astra jau daudzus gadus dzīvo Edinburgā, Skotijā, bet regulāri atbrauc uz Latviju apciemot savējos.
“Astriņa pavasarī bija atbraukusi, un es tik ļoti priecājos, ka viņa man dāvājusi vēl vienu mazmeitiņu!
Turēju mazo rokās - es viņu saucu par Ieviņu -, viņa spēlējās ar manu degunu, riktīgi to apčamdīja, un nemaz nečīkstēja. Ļoti mierīgs bērniņš,” Rūdis mīļi stāsta, atminoties priekpilno satikšanos ar vecāko meitu un mazulīti Evu.
“Zini, kas ir pats interesantākais? Es nejūtu, cik man ir gadu. Es nekad savus gadus neesmu ne skaitījis, ne rēķinājis.
Cik ir, tik ir! Galvenais, ka vēl kustos un, paldies Dievam, esmu pie pilnas saprašanas.
Atceros, kā mana kolēģe Velta Skurstene savulaik teica: “Kas tev par daļu, ka man ir dzimšanas diena!” Viņa bija šerpa, jā, ļoti šerpa,” Rūdolfs Plēpis pasmaida un neslēpj prieku, ka savā dzimšanas dienā atkal varēs būt uz skatuves.
“Iedomājies, es esmu uz skatuves jau sešdesmit gadu! Pirmo reizi uz profesionālā teātra skatuves uzkāpu 1964. gadā Jaunatnes teātra slavenajā izrādē “Pāvilielas zēni”. Cik nu tā vairs slavena, kurš to vairs atceras! Bet tā bija pirmā reize. Viss mans apzinātais mūžs pagāja Jaunatnes teātrī, esmu spēlējis arī Nacionālajā teātrī un kur tik vēl ne. Tagad interesanti to atcerēties!” saka vairāku paaudžu skatītāju mīlētais aktieris.
Taujāts, vai pēc jubilejas izrādes sekos vēl kādi “Rūda stāsti un dziesmas”, aktieris atteic: ja producents noorganizēs, tad būs. “Tagad jau notiek tik daudz koncertu, izrāžu un jubileju, nāk jaunie, nav jau vairs kur iespraukties.”
“Šovasar nekur ārpus Rīgas neesmu bijis. Bet es nečīkstu un ne par ko nesūdzos. Tu jau saproti - es esmu atkarīgs no citiem.
Es nevaru prasīt, lai man pievērš uzmanību, jo es apzinos, ka noņemties ar neredzīgu cilvēku ir liels apgrūtinājums.
Ļoti liels apgrūtinājums,” saka Rūdis, jau vairākus gadus spiests pavadīt absolūtā “pelēkā miglā”.
“Pagājušogad Viktorija aizveda mani pie sava drauga mammas uz Jēkabpili. Bija ļoti silta vasara, tur jauki izdzīvojāmies pie ezera. Tagad televīzija grib mani pafilmēt. Es jau smejos: kāda vēl filmēšana! Teica, lai izvēlos kādu bērnības vietu, kur varētu notikt filmēšana, bet - tur taču jau sen sveši cilvēki dzīvo! Sarunāju savu draugu un kolēģi Igoru Siliņu - viņam Miera ielā smuka koka māja -, lai ļauj pafilmēties viņa pagalmiņā. Tad nu nebūs bērnības māja, bet mūsu kopīgās jaunības atmiņas. Paldies Dievam, ka visu laiku ir kaut kas, ko darīt. Nav tā, ka galīgi nekā vairs nav,” saka jubilārs.
Viņš priecājas arī par iespēju ierunāt radio Čaka dzejoļus, ko viņam šoruden piedāvājusi režisore Marija Bērziņa.
“Tas jau arī ir sarežģīti - man vajag austiņas, kurā man nodiktē, un tad es to norunāju. Tā gan tekstus, gan dziesmas esmu iemācījies - ar austiņām. Tā savulaik ierakstījām arī pasaciņas. Neviens jau to nezina, kā tas notiek, un kam tas jāzina?” viņš pasmaida, atklājis savu “noslēpumu”.
“Radio ir mans vienīgais izziņas avots, klausos to katru dienu un secinu, ka diezgan briesmīgā pasaulē dzīvojam. Iedomājies, Krievija uzmetusi bumbu ukraiņu pensionāriem, kuri stāvējuši pēc pensijas… Cik nevainīgu cilvēku ir nogalināti!
Tas ir prātam neaptverami, kas notiek Ukrainā. Nu, sātans! Sātans! Cita vārda nav.
Par to pat nav vērts runāt, jo mēs tāpat tur neko nevaram darīt. Tikai lūgt Dieviņu, lai tas sargā mūsu bērnus un mazbērnus no šiem sātaniem!” saka Rūdolfs Plēpis.
Mēģinot saglabāt optimismu, viņš saka, ka ir gandarīts par savu jauno atmiņu grāmatu. “Ne es to grāmatu redzēšu, ne man pašam tā vajadzīga. Nebūsim naivi, man tak’ nekāda popularitāte nav vajadzīga. Priekš kam?! Bet jaunākām paaudzēm, kam interesē teātris, maniem bērniem un mazbērniem paliks atmiņas.”
Aktieris atgādina, ka 2005. gadā Izdevniecībā “Antēra” tika izdota viņa pirmā atmiņu grāmata - “Riču Raču”.
“Man atstāstīja gadījumu, ka kādā bibliotēkā šī mana grāmata bija nolikta pie bērnu literatūras. Laikam bibliotekāre neiedziļinājās saturā, nosprieda pēc nosaukuma. Labi, ka nenolika pie galda spēlēm…” aktieris sirsnīgi nosmej un nosaka: “Labi, ka vēl ir par ko pasmieties”.
Bet dzimšanas dienā jubilāram novēliet stipru veselību un turpināt ticēt brīnumam.
“Man ir atmiris redzes nervs, un tur vairs neko nevar darīt. Jo kas gan var “mironi” atdzīvināt? Tikai Jēzus Kristus. Tāpēc - es joprojām ticu brīnumam.”
Vairāk rakstu par jubilāriem lasiet šeit.
