“Cilvēku likteņi ir zvaigznēs rakstīti, un katram šajā pasaulē ir savs laiks un savs uzdevums. Bet galvenais ir dot citiem labāko! Tik vienkārša ir labas dzīves “recepte”,” sapratis populārais teātra un kino aktieris, režisors, producents un teātra-džeza kluba “Hamlets” vadītājs Rolands Zagorskis-Rolands.
Šodien, 3. septembrī, viņu sirsnīgi suminām 76. dzimšanas dienā!
Šodien, savā dzimšanas dienā, jubilārs būs teātrī-džeza klubā “Hamlets” Vecrīgā, kur svinības “Par dzīvi un tās jēgu…” notiks tikai ģimenes un vistuvāko draugu lokā. Tur, kā jau ierasts aktiera īpašajās svētku reizēs, būs daudz mūzikas un dziesmu - gan jubilāra, gan viņa draugu izpildījumā -, būs krāsainas atmiņas un “blēņu stāsti” par kopīgi piedzīvoto un pārdzīvoto, būs sirsnīgas sarunas un prieks par atkal satikšanos.
“Es uzskatu, ka sabiedrībā zināmām personībām, par leģendām pat nerunājot, būtu jāsvin savas dzimšanas dienas vai arī jāizdomā kādi citi svētki. Jo mūsu dzīvē svētku kļūst arvien mazāk, īpaši tuvāko cilvēku lokā.
Ar gadiem mēs viens no otra atsvešināmies, zaudējam acu kontaktu un aizslīdam katrs savā “mākonī”. Tieši tāpēc svētki ir tik svarīgi - tie satuvina un atgādina par kopā būšanas prieku,” saka šodienas gaviļnieks.
Svētkus svinēt Rolandam iemācīja vecāki. Varbūt svētku galds ne vienmēr bija bagātīgi klāts, bet, kā viņš pats saka, kartupeļi vienmēr bija, mežā bija sēnes, kas tika iekonservētas ziemai, un visi bija paēduši.
“Man svētku mīlestība nāk no mammas. Viņa bija liela mājsaimniece, un no viņas esmu mantojis ne tikai prasmi svinēt, bet arī mūsu māju Gaujienā.
Mūsu ģimenes ceļš nebija viegls. Mani vecvecāki bija izsūtīti uz Sibīriju, un pēc viņu atgriešanās mēs dzīvojām Siguldā, vien 18 kvadrātmetros. Astoņi cilvēki vienā istabā komunālajā dzīvoklī ar kopēju virtuvi.
Vecamtēvam, kurš atgriezās no Sibīrijas, istabā nepietika vietas, kur nolikt gultu, tāpēc viņš gulēja ankambarī. Zini, kas ir ankambaris? Tas ir tāds pieliekamais, maza priekštelpa koridorī. Bet tas bija tieši tik plats, lai tur ieliktu gultu, un viņš tur gulēja ar puspavērtām durvīm -, lai būtu, ko elpot,” stāsta Rolands, atminoties, ka pat tādos apstākļos mājās bieži bija svētki, jo mamma arī tādā šaurībā prata atrast vietu priekam, siltumam un kopā būšanai.
“Mana mamma visu mūžu ļoti mīlēja sabiedrību un, cik viņas spēki un rocība to atļāva, organizēja svētkus, nepalaižot garām nevienu vārda, dzimšanas vai citu svinamo dienu, vienmēr aicinot ciemos tuvākos radus un draugus.
Dažkārt saspiedāmies tai mazajā istabiņā pat divdesmit cilvēki un - svinējām!” stāsta šodienas jubilārs.
“Mēs vienmēr visos svētkos dziedājām. Mammai bija dziesmu burtnīcas, ar roku pārrakstītas, kas tika izdalītas tiem, kuri nezināja vārdus, un mēs varējām dziedāt trīs, piecas, pat desmit stundas. No tā man tā dziedāšanas kāre,” aktieris secina.
Viņš stāsta, ka tolaik zināja no galvas visus latviešu šlāgerus. Varbūt tāpēc viņam tagad pret tiem ir sava veida “alerģija” - kopš kļuva par aktieri, viņš nav nodziedājis nevienu šlāgeri. Nevienu!
“Dziedu tikai man īpaši rakstītas dziesmas - Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka un Imanta Kalniņa. Bet tas ir garš, pavisam cits stāsts.
Tā mēs toreiz sēdējām kopā, mans audžutēvs spēlēja ģitāru - viņš spēlēja ļoti labi, pie tam septiņstīgu ģitāru, kamēr šodien jaunieši pārsvarā spēlē sešu stīgu - un dziedājām. Kāds šnabītis jau arī vienmēr atradās. Bet mammai bija kaut kāda iedzimta alerģija pret alkoholu. Ja apgalvotu, ka pa visu savu mūžu viņa ir izdzērusi trīs pilnas liķiera glāzes, tad pieņemu, šodien, mani dzirdot, viņa teiktu: “Ko nu pārspīlē!”,” Rolands smaidot nosaka.
Rolandam spilgti atmiņā palikusi kāda dzimšanas diena no teātra fakultātes laikiem, kad viņš bija uzaicinājis uz Siguldu visus savus kursabiedrus.
“Es viņus sagaidīju stacijā ar ”orķestri”. Spēlēja mans brālēns, ar kuru kopā uzaugu, un vēl daži Siguldas mūzikas skolas audzēkņi. Es biju noīrējis pat zirgu pajūgu, ar ko devāmies uz pļavu, kur biju izracis “galdu”.
To biju izveidojis kā "ierakumu", kur varēja iekāpt, apsēsties un muguru atspiest pret velēnu. Tā bija mana “svinību zāle”,” stāsta allaž atraktīvais skatuves mākslinieks.
Arī teātrī tieši viņš bija tas, kurš organizēja “kapustņikus”, ballītes pēc pirmizrādēm. “Man vienmēr ir paticis organizēt svētkus, un arī maniem draugiem šie svētki patīk. Viņi vienmēr gaida, ko atkal izdomāšu, kas atkal būs…”
Visspilgtāk atmiņā Rolandam palikusi 70. dzimšanas diena, ko viņš, kā pats saka, svinēja ar atvēzienu - ar jubilejas benefici “Mana atmiņu paradīze” kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē. Koncertā jubilārs izpildīja Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka un Māra Balaško dziesmas, un tajā piedalījās arī Maestro Raimonds Pauls.
“Šī jubileja izdevās ļoti labi, man pašam bija pie sirds,” viņš šodien saka.
Bet no visām dāvanām vismīļākā Rolandam bija tā, ko viņam uzdāvināja sieva Liene.
“Vienā manā dzimšanas dienā, tieši 3. septembrī, bijām ceļojumā Turcijā. Tur pirmo reizi izbaudīju paraseilingu - pacēlos gaisā ar izpletņveida paraplānu, ko motorlaiva velk pa jūru. Kad biju augšā, izrādījās, ka lidoju pavisam tuvu viesnīcai, kurā mēs dzīvojām. Tā bija pašā jūras krastā, mūsu numuriņš bija trešajā stāvā, Liene stāvēja pie loga, un es viņai no gaisa varēju pamāt! Tas bija tik “kruta” - neaizmirstama sajūta!” saka šodienas jubilārs, atzīstot, ka tā bija skaistākā un romantiskākā no dāvanām. Un, starp citu, tā arī bija vienīgā reize, kad Rolands savu dzimšanas dienu svinēja ārpus Latvijas.
Uz jautājumu, ko viņam dzimšanas dienā novēlēt, jubilārs atsauc atmiņā savas mammas vēlējumu, ko viņa reiz ierakstījusi albumā, uzdāvinot viņam to uz desmito vai divpadsmito jubileju, viņš precīzi neatminas:
“Roland, ja tu visiem cilvēkiem dzīvē dāvāsi tikai labu, tad tu arī pats to saņemsi pretī.” Un tā tas patiešām “strādā”.”
Vairāk jubilāru stāstu lasiet šeit.
