“Godīgi sakot, es savā dzīvē tik daudz kam esmu izgājis cauri – gan emocionāli, gan psiholoģiski –, ka diezgan labi pazīstu cilvēkus un zinu, kā uzbūvēta sabiedrība. Tagad skatos uz to visu no malas, dzīvoju mieriņā, un man viss ir labi!” saka dziedātājs, dziesmu autors un viens no pieprasītākajiem ballīšu mūziķiem Latvijā Andris Kivičs.
Šodien, 30. maijā, viņu sirsnīgi suminām 48. dzimšanas dienā!
Šodien, savā dzimšanas dienā, jubilārs būs kopā ar pašiem tuvākajiem - savu mammu un tēti, sievu Lieni un meitiņu Miu.
“Pasēdēsim “pa mierīgo” dārzā pie mammas, pāris stundiņas pabūsim visi kopā. Sola labu laiku, tāpēc, iespējams, arī pēc tam kopā ar ģimeni pavadīsim laiku svaigā gaisā. Savulaik turpat dārzā pie mammas manā dzimšanas dienā ir bijis gan šašliks, gan aliņš, gan ģitāras spēlēšana kopā ar draugiem līdz vēlai naktij, bet pēdējos gados tādas balles ar draugiem un kopīgu iedzeršanu vairs netaisu,” saka jubilārs.
Viņam dzimšanas diena ir svarīgākā diena gadā, tāpēc mirkli pirms pārkāpt gadu slieksni, viņš kļūst filozofiskāk noskaņots - vairāk aizdomājas un pārdomā paveikto un sasniegto, un domā, kurp un kā virzīties tālāk.
“Ja man 18 gados parādītu, kāda būs mana dzīve pēc 30 gadiem, un jautātu, vai būšu par to priecīgs, es noteikti teiktu, ka jā! Jo man ir forša sieva, kura man katru dienu saka, ka mīl mani. Man ir mīļa meitiņa (Miai jūlijā būs pieci gadi), kura ķeras man ap kaklu un mani mīļo. Mums ir jumts virs galvas, mēs esam paēduši, un - mēs esam laimīgi! Jā!” apgalvo šodienas jubilārs.
Viņš stāsta, ka arī visu, ko vēlējies profesionāli sasniegt sportā, ir sasniedzis - ir bijis Latvijas U18 izlases dalībnieks, ir vinnējis pasaules čempionātā strītbolā (1994. gadā Frankfurtē kopā ar Aigaru Vītolu un Raimondu Fūrmani), ir arī ieguvis sudrabu, spēlējot profesionālā līmenī Latvijas Basketbola līgā.
“Kad spēlēju “basīti”, nedomāju, ka būšu mūziķis, drīzāk treneris -, jo esmu pabeidzis Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Sporta katedru.
Nekad mūžā nedomāju, ka kļūšu atpazīstams. Bet es izveidoju grupu, kas guva necerētus panākumus, ierakstīju septiņus albumus, kopā ar grupu esmu nospēlējis ap 700 koncertu…
Un nekas jau nav beidzies - šā gada beigās/nākamā gada sākumā plānojam izdot jaunu albumu un 2026. gadā doties tūrē pa Latviju,” atklāj grupas “Z-Scars” līderis.
“Man pašam ir pārsteigums, kā mana dzīve ir iegrozījusies,” atzīst Andris Kivičs. Viņš neslēpj, ka nekad mūžā nedomāja, ka viņa grupa varētu “izsisties” mūzikas apritē un viņa dziesmas kļūt par hītiem. Nedomāja arī, ka rakstīs grāmatas, ka vadīs TV24 sarunu raidījumu “Rampas ugunis”, kas bija ļoti veiksmīgs un skatīts, un ka 20 gadu garumā viņu “močīs” “dzeltenā prese”…
“Jāsaka tā, ka vissliktāko lomu manā dzīvē ir nospēlējuši žurnālisti.
Kad pirmoreiz parādījos presē, man bija 26 gadi, biju viegli iesauļojies, ar gaišām šķipsniņām matos, atklāti runāju, ko domāju, un būtībā biju tāds lāga zēns.
2004. gada sākumā iznāca grupas pirmais albums, bija manas mūziķa karjeras pats sākums, kad “Vakara ziņas” “uzklupa” manai draudzenei Danai, pēc kā es iekaustīju žurnālistu… Tā sākās “melnā kampaņa” pret mani ar vairāk nekā trīssimt negatīvām publikācijām gada laikā…
Turpmākos 20 gadus esmu sistemātiski “demonizēts”, esmu gājis cauri mediju un sabiedrības “heitam”, saskāries ar melīgiem, manu godu un cieņu aizskarošiem uzbrukumiem, bet, būdams sportists, esmu arī “močījis” pretī.
Godīgi sakot, par manas reputācijas graušanu es vismaz 50 reizes būtu varējis iet uz tiesu, bet tā ir nauda, tas prasa laiku… Beigu beigās jau tas viss ir iegriezies man par labu - es neesmu garlaicīgs,” mūziķis pasmaida un saka, ka, acīmredzot, viņam piemīt kādas īpašas superspējas, jo ziņas par viņu medijos tiek lasītas, uz viņu klikšķina, tātad - pērk. Tātad - pēc Kiviča ir pieprasījums.
“Acīmredzot, nekā personīga, “just business”, es vienkārši esmu interesants, jo īpaši, ja kopā ar Lieni. Un tagad, kad esam “nogājuši no skatuves”, nekā cita vietā jau nav… Nu, palasiet virsrakstus - garlaicība!” viņš nosmej.
Andris aizdomājas, ka laikam jau viņam vajadzēta iziet tam visam cauri, lai saprastu, kā funkcionē sabiedrība un “kas te patiesībā notiek”…
“Zini, kāpēc vienai daļai sabiedrības ir “problēmas ar Kiviču”? Tāpēc, ka es šajā dzīvē atļaujos vairāk! Es savas dzīves laikā nevienam neesmu “ielīdis”, nekur neesmu “ieziepējies”. Vienmēr esmu atļāvies teikt, ko domāju, un darījis, ko vēlējies darīt. Ja nemīlu, šķiros, ja negribu būt kopā, nemokos un eju prom. Ja ir, ir, ja nav - nav! Tāds ir mans dzīves uzskats.
Jā, iespējams, no malas izskatās lecīgi, bet - patiesībā es esmu sirsnīgs un atsaucīgs čalis,” sevi raksturo Andris Kivičs.
“Pēc visa, ko savā dzīvē esmu piedzīvojis, izdzīvojis un pārdzīvojis, esmu nonācis tādā savas dzīves punktā, ka tagad gribu dzīvot vairāk sev un savai ģimenei.
Rakstīt dziesmas, kas pašam patīk, un tas nekas, ja piedziedājums nav “lipīgs”. Ir zudusi jebkāda vēlme izpatikt, lai gan - es nekad ar to neesmu nodarbojies. Bet tieši šobrīd es jo īpaši apzinos, ka mana dzīve ir tikai mana dzīve, un tas ir nogrieznis ar sākumu un beigām. Un kad tad, ja ne tagad, to piepildīt tikai ar to, ko pats vēlos?!”
Mūziķis stāsta, ka ir ļoti daudz ceļojis pa pasauli, sniedzis lielākus un mazākus koncertus, bijis vairākkārt precējies un šķīries, bijis klāt dzemdībās un pieredzējis to brīnumu, kā pasaulē ienāk jauna dzīvība.
“Gaidot bērniņu, kopā ar Lieni bijām skaisti izpušķojuši māju, bijām laimīgi… Bijām jaunas dzīves sākumā. Bet, kad pēc divām dienām ar zīdainīti devāmies mājās no Rīgas Dzemdību nama, “dzelteno mediju dirsas” līda ārā no krūmiem un, publiski cūkojoties, mēģināja aizēnot mūsu prieku...”
Andris stāsta, ka ir piedzīvojis arī vājprātīgu netaisnību, tiekot nošķirts no savām meitām, kuras dzimušas viņa iepriekšējā laulībā.
“Abas meitenes ir nostādītas pret mani, ir “nozombētas”, vienkārši apmānītas, un es viņas ļoti reti redzu. Viņām ir bail no mammas, tāpēc ir jāizvēlas, kurā “komandā” būt - mammas vai tēta… Tas ir drausmīgi, bet es negribu par to runāt,” nosaka Keitijas (12, attēlā) un Kimas (11) tētis, vien piebilst, ka kopā ar sešiem čaļiem šobrīd strādā pie dokumentālās filmas “Nozagtais tēvs”. Tā stāstīs par mātēm, kuras nesaprot, ka bērniem ir vajadzīgi abi vecāki. Filmu plānots pabeigt līdz gada beigām.
“Es esmu bijis baptists, luterānis un pareizticīgais. Tagad esmu pievērsies budismam - man mājas ir attiecīgi mūzikas instrumenti, budisma lūgšanu krellītes, un mēs skaitām mantras.
Ko vēl es gribētu piedzīvot? Maksimāli daudz laika ar sakārtotu un mierīgu savu iekšējo pasauli. Mieru sirdī un dvēselē,” atzīst šodienas gaviļnieks.
“Kad gribi būt mūzikā, rakstīt dziesmas, spēlēt koncertus un kļūt populārs, tu visā piedalies, esi ārišķīgs. Jā, man patīk šovbizness, man patīk visa tā atraktīvā ņemšanās, naktsklubi, bāri, disko gaismas, visi “prikoli” un “piedūrieni”, un es to visu arī esmu daudz piedzīvojis. Bet tagad es kaut kā vairāk novērtēju iespēju pabūt pie jūras kopā ar mīļiem cilvēkiem, skatīties tālumā uz horizontu un “noķert” savā prātā, sirdī un dvēselē absolūtu mieru. Tas ir vislielākais kaifs,” Andris sapratis.
“Es šodien jūtos labi - gan garīgi, gan fiziski. Koncerti ir, nauda ir, viss notiek! Man viss ir okei!” viņš apgalvo.
Mūziķis ar gandarījumu atminas 2023. gada 24. novembra koncertu, kad “Z-Scars”, svinot savu zelta superhītu 20 gadu jubileju, pulcēja pilnu koncertzāles “Palladium” zāli, iepriecinot klausītājus ar vecajām, labajām “Z-Scars” dziesmām. Tas bijis ļoti emocionāls notikums, jo teju pusi koncerta grupas fani nodziedājuši paši.
“Manā dzīvē bijis daudz “trakuma”, ja palasa virsrakstus “dzeltenajos medijos”. Lai gan - neko “baigi traku” jau neesmu darījis. Nevis es esmu “traks”, bet sabiedrība ir pelēka un garlaicīga.
Nu, džeks iedzēra, iegāja vannā, divas stundas pavervelēja, un sabiedrība šokā… Es brīnos, cik maz Latvijas sabiedrībai vajag, lai nošokētu.
Ņujorkā tā dzīvo katrs otrais, un tur neviens no tā nav šokā,” Andris pasmaida un atzīst, ka savulaik šovbiznesa “trakumā” un “šmigas” iespaidā ir piedzīvoti “nenormāli” smieklīgi un jautri brīži, ir raisījušās super dziļas sarunas, bet - tas viss ir bijis, pagājis un pietiek!
“Nav jau arī vairs, ar ko “tusēt”, visi rokmūziķi palikuši “nenormāli” pareizi. Trīs galvenie A klases mākslinieki izskatās tā, ka viņi mierīgi varētu strādāt arī bankā. Mākslinieki vairs neizskatās kā mākslinieki, viņi izskatās pēc mietpilsoņiem. Jā, tas Latvijā ir īpatnēji - mums nevajag kā Amerikā, kur ir interesanti, ekspresīvi, mazliet traki. Mums vajag, lai ir smuki un pareizi. Bet man vienmēr ir bijušas problēmas ar “smuki un pareizi”.
Man vienmēr mūzika saistījusies ar ekstra emociju, ar kaut ko atraktīvu un ekspresīvu, ar balansēšanu uz sarkanās līnijas, ar dvēseles kliedzienu.
Man vienmēr bijusi sajūta, ka mūzika ir “no cita plaukta” - ir “parastā dzīve” un ir skatuve ar ģitāru, sviedriem un īstām emocijām… Bet mums arī jaunās grupas ir garlaicīgas - visi saķemmēti un pelēkos kreklos. Manuprāt, “rokenrols” Latvijā ir miris. “Rokenrols” ir attieksme pret dzīvi - tā ir vārda un uzvedības brīvība, un es tādā esmu dzīvojis vairāk nekā trīsdesmit gadu! Tagad jāsāk bišķiņ piedomāt pie veselības,” jubilārs nosaka.
Viņš ļoti labi apzinās, ka veselību negatīvi ietekmē negulētas naktis un alkohols, tāpēc no stiprā alkohola mūziķis jau kādu laiku ir atteicies, un viņš piedomā arī pie miega režīma. Andris stāsta, ka viņš meditē, brauc ar velosipēdu, skrituļo, kopā ar Lieni spēlē tenisu, vasarā peld, daudz staigā kājām un mēģina ēst veselīgāk.
“Bet cūkas šašliks un štovēti kāpostiņi ir vienīgais ēdiens, no kura varu iegūt sāta sajūtu un prieku dvēselē,” jubilārs smaidot piebilst.
Mieru sirdī, prieku dvēselē un stipru veselību viņam dzimšanas dienā šodien novēliet!
