“Par savu likteni varu tikai brīnīties un Dievam pateikties – kas tik viss ir piedzīvots, kādi cilvēki satikti! Katrs, ko īpaši mīlēju un cienīju, ir atstājis manī kādu nospiedumu, veidojot manu domāšanu un apziņu. Es tiešām esmu ļoti pateicīga Dievam un liktenim,” saka Latvijas Radio žurnāliste, dzīves gudrā kultūras personība, vairāku grāmatu autore, sievišķīgi šarmantā Lia Guļevska.
Šodien, 17. maijā, viņu sirsnīgi suminām 81. dzimšanas dienā!
“Mūsu ģimenē visas dzimšanas dienas vienmēr tikušas un tiek atzīmētas. Gan vecvecāki tā darīja, gan vecāki, gan mēs ar brālīšiem to turpinām un izskatās, ka arī jaunā paaudze šo tradīciju labprāt pārņem. Jo tā ir iespēja atkal visiem sapulcēties, padziedāt un pabūt kopā ar saviem mīļajiem.
Mēs jau arī tāpat cits pie cita aizskrienam, vai prieks vai bēdas, bet dzimšanas diena vienmēr tiek gaidīta ar lielu prieku, un gatavošanās tai mani neapgrūtina.
Drusciņ gan nervozēju, ko mans mīļais mazdēls Kristers nespēj saprast, sakot: “Omiņ, ko Tu vari ņemties!”. Bet, kā saka dakteris Romans Lācis, tas ir labais stress, kas liek asinīm straujāk riņķot un iečukst sirdij pareizo ritmu,” mīļi nosaka šodienas gaviļniece.
Kopš savulaik klātienē redzētās sirds operācijas, kurā Liai bija iespēja piedalīties, rakstot grāmatu par izcilo sirds ķirurgu (“Romans Lācis. Sirds cilvēks”, 2019), viņa katru dienu noglauda savu sirsniņu, pasakot viņai paldies un lūdzot, lai sirds turpina būt vesela, dūšīga un līdzcietīga. Līdzcietību jubilāre uzskata par vienu no vissvarīgākajām cilvēka īpašībām.
“Ja tu esi līdzcietīgs, tu nekad nenodarīsi otram pāri. Un sirsniņa, ja to noglaudīsi, to novērtēs - viņa to jūt, jo ir taču dzīva…”
Jubilāre lāgā neatceras savu 18. dzimšanas dienu, bet nu jau ar smaidu atminas, ka viņai ļoti nepatika 30. dzimšanas diena.
“Manai mīļajai vecmāmiņai Mimijai, kura mani uzaudzināja un veidoja manu garīgo pasauli, un kurai mana bērna sirds pieķērās absolūti nedalāmā mīļumā, bija ļoti bagāta mājas bibliotēka. Viņa visu laiku lasīja mums priekšā, vienu romānu pēc otra, un vēlāk es daudz lasīju pati. Un no grāmatām uzzināju, ka agrākos laikos cilvēki ilgi nedzīvoja, daudzi nesagaidīja pat četrdesmit gadu vecumu. Tāpēc, tuvojoties manai trīsdesmit gadu jubilejai, domāju, ka nekāda svinēšana nebūs - "svinēšu" melnā kleitā ar melnu kafiju… Līdzīgi kā grieķi, kuri lustīgi svin vārda dienas, bet dzimšanas dienā bēdājas, ka paliek vecāki. Taču tai laikā jau strādāju “Mikrofonā”, un kolēģi man neļāva nesvinēt - svinējām jautri un lustīgi,” stāsta 20. gadsimta kulta radioraidījuma “Mikrofons” veidotāja.
Tikusi pāri 30 gadu slieksnim, visas nākamās apaļās jubilejas viņai bijušas priecīgas un pārsteigumu pilnas.
Piemēram, sagaidot 50. dzimšanas dienu, Lias meita Diāna Sproģe (ex Bērza, tolaik režisore Latvijas Radio) bija sagatavojusi audio pārsteigumu - visi mammas mīluļi, tostarp Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Raimonds Pauls, Mihails Kublinskis un daudzi citi, bija ierunājuši jubilārei siltus apsveikuma vārdus.
Arī 70. dzimšanas dienā Lia tika negaidīti un patīkami pārsteigta. “Mammīt, paņem pulti, ieslēdz televizoru, es ieliešu vīnu, kas tev garšo vislabāk un, lūdzu, baudi savu dzimšanas dienu!” teica Diāna, kura savai mīļajai mammai bija sarūpējusi video (ap)sveicienus no vīriešiem, kuri viņai bijuši un vienmēr būs svarīgi - gan viņas darba, gan arī sievietes mūžā.
Savu 80. dzimšanas dienu Lia pirmo reizi piekrita svinēt ārpus mājas, un šaurā ģimenes un tuvāko draugu lokā ballīte tika rīkota kafejnīcā Kūriņš”, Kauguros pie jūras.
“Kas tik viss tur nenotika! Gan mani brāļi dziedāja, gan brāļu bērni muzicēja!
Un mans lielais pārsteigums bija Mārtiņš Kanters, kurš ieradās mani apsveikt ar dziesmu.
Mēs draudzīgi satuvinājāmies, kad viņš dziedāja veltījumu koncertā Andrejam Lihtenbergam, kur mazliet piepalīdzēju, mēs tikāmies arī jubilejas koncertos “Mikrofona aptaujai - 55”, bet es nezināju, ka Diāna viņu ir uzaicinājusi mani apsveikt. Man bija patiess prieks un pārsteigums, un šo ballīti es nekad neaizmirsīšu,” saka šodienas gaviļniece, piebilstot, ka Diāna, būdama “baigais ziķeris”, šo notikumu, kas tika iemūžināts fotogrāfijās, ir apkopojusi un jau nodrukājusi krāšņā foto grāmatā. Piemiņai uz mūžu.
Savukārt Lias Guļevskas jubilejas gada nogalē klajā nāca Nunnas M.P. (Diānas radošās darbības pseidonīms) apjomīgā 368 lappušu grāmata ar 255 fotoattēliem “Mana mamma EvangeLIA Kukuvasa GUĻEVSKA”.
“Vēl joprojām mēģinu šo grāmatu “sagremot”, jo sākotnēji likās, ka grāmata par mani - tas taču ir “trakums”. Bet atsauksmes no lasītājiem ir ļoti labas un, paldies Dievam, grāmata nav tikai par mani.
Jo, kā grāmatas atvēršanas svētkos teica mans kolēģis Gunārs Jākobsons, tai ir kultūrvēsturiska vērtība,” saka jubilāre.
Un tā patiesi ir, jo šī grāmata aptver viņas bagāto radošo mūžu teju 50 gadu garumā, no kuriem vairāk nekā 40 gadi (1970 - 2013) nostrādāti Latvijas Radio. Un, starp citu, tajā lasāmi un, noskenējot QR kodu, arī redzami iepriekš minētie meitas sarūpētie (ap)sveicieni Lias 50. un 70. dzimšanas dienā.
Lia Guļevska ir sarakstījusi 21 grāmatu, no kurām jaunākā ir “Viktors Lapčenoks. Dziesmas bruņinieks”. Abi kopā priecājas doties pie saviem lasītājiem, un tuvākā tikšanās plānota 21. maijā Latvijas Neredzīgo biedrībā, kas izdevusi šo grāmatu palielinātā drukā - vājredzīgiem cilvēkiem.
“Viņi paši izvēlas, kādas grāmatas gribētu lasīt, un tas, ka šī biedrība ir izvēlējusies manu grāmatu par Viktoru Lapčenoku, mums abiem ir liels, liels pagodinājums.
Viktors ir piekritis ne vien pateikt piecus teikumus, bet arī nodziedāt vairākas dziesmas. Viņi ir priecīgi, un mēs ļoti, ļoti gaidām šo tikšanos,” saka grāmatas autore.
Lia ar patiesu prieku atminas kādu nesenu tikšanos - Izdevniecības “Jumava” rīkoto pasākumu “Uzdāvini savai skolai grāmatu. Draudzīgajam aicinājumam 90!”, kas notika 13. februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.
“Rudenī bērniem tika izsludināts eseju, vizuālās un lietišķās mākslas darbu konkurss, un mums ar Ēriku Hānbergu šajā svinīgajā pasākumā bija tas gods apbalvot vidusskolēnus, pirmo trīs vietu ieguvējus, kuri rakstīja par tēmu “Latvijas simboli un leģendas”. Kad jaunietim, kurš ieguva 1. vietu, jautāju, par ko viņš rakstīja, viņš atbildēja, ka par savu vecmāmiņu.
Man, kurai vismīļākais cilvēks bija mana vecmāmiņa, mana mīļā, labā mātes māte, kura mani uzaudzināja un mīlēja visvairāk, momentā acīs bija asaras…
Es biju pārlaimīga, gandrīz metos puisim ap kaklu! Man, kura jau pati esmu omiņš, kā mani sauc mans mīļais mazdēls, kurš man ir gluži kā eņģelis, tas bija ļoti emocionāls brīdis, un tas man ilgi, ilgi paliks atmiņā.”
Emocionāli satraucoša viņai bija arī viesošanās pie Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, kur profesors Ojārs Spārītis uzaicināja Liu padalīties pieredzē, kā viņa strukturizē savas grāmatas -, lai palīdzētu studentiem veiksmīgāk uzrakstīt diplomdarbu.
“Biju ļoti uztraukusies, jo neko tādu nebiju darījusi - tā man bija pirmreizēja un neparasta pieredze. Bet bija arī gandarījums, ka varu palīdzēt,” atzīst grāmatu autore, kura savus varoņus iemūžina ar patiesu ieinteresētību un mīlestību.
“Laiks gan neprotas, traucas kā vēja spārniem…“ saka jubilāre. Bet, lai nu kā, viņa joprojām nebeidz pateikties Dievam, ka dzīvo tajā pašā mājā Mellužos, kurā pavadīja bērnību, kur katrs stūrītis glabā ne tikai viņas senču soļus, bet arī viņu garu. Turpat līdzās ir arī abi brāļi Aleksandrs un Adrians Kukuvasi, kuri savai mīļajai māsai dzimšanas dienā vienmēr sarūpē kādu muzikālu pārsteigumu.
“Ik rītu saku paldies Visaugstākajam par pamošanos un ik vakaru - par nodzīvoto dienu. Lūdzu svētību sev un saviem vistuvākajiem, saviem mīļajiem. Lai bērnam ir labi, lai mazdēlam ir labi, lai brālīšiem ir labi. Lai labi ir visiem!” saka šodienas jubilāre, taujāta, ko viņai dzimšanas dienā novēlēt.
“Galvenais ir veselība un savstarpēja mīlestība, visam citam nav nekādas nozīmes.
Un šodienas apstākļos vēl jāvēlas, lai mums nemet bumbas uz galvas. Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka, piedzimusi laikā, kad vēl plosījās Otrais pasaules karš, ka, glābjoties no uzlidojumiem, vecmāmiņa ar mani pat slēpusies šaurajā pagrabā zem virtuves grīdas, ko pati gan neatceros, jo man tad bija vien daži mēneši, vēlreiz piedzīvošu karu “piecu soļu attālumā” no Latvijas… Jā, tāds vēlējums tagad ir ļoti svarīgs - lai Dievs mūs visus sargā!”
