“Kad apkārt valda haoss, manī iestājas miers, jo es saprotu, ka tādā situācijā ir jābūt tālredzīgākam. Nesteigties ar mirkļa emocijām un vērtējumiem, bet mēģināt skatīties dziļāk un tālāk,” saka Dailes teātra izcilā aktrise Lidija Pupure.
Šodien, 9. februārī, viņu sirsnīgi sveicam dzimšanas dienā!
Darbs ir mīļš un sirdij tuvs
Šodien, savā 83. dzimšanas dienā, tautā mīlētā aktrise tiksies ar draugiem, iespējams, izbrauks arī ārpus Rīgas.
“Nekādas lielas svinības nerīkošu, jo pavisam nesenā pagātnē tādas jau bija,” saka jubilāre, ar to domājot balvu Par mūža ieguldījumu teātra mākslā, ko viņa saņēma pērnā gada izskaņā - 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā - “Spēlmaņu nakts” 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremonijā, kas notika atjaunotajā Valmieras teātrī.
“Protams, ka tas viss man bija pārsteigums, jo nekad par sevi tādās kategorijās nebiju domājusi. Man šis darbs ir mīļš un sirdij tuvs, tāpēc vēl joprojām esmu teātrī, par to priecājos, arī raizējos un bēdājos, kā jau mūsu darbā tas notiek.
Bet es arī domāju par to, ka laikam jau ir laiks atdot savu vietu, ko aizņemu teātrī…
Es gan vienmēr saku, ka neviens nevar aizņemt manu vietu, jo - kad nebūs manis, vieta tukša būs, kā saka Raiņa Vizbulīte (lugā “Indulis un Ārija”, ko aktrise spēlēja 1971. gada iestudējumā)…”
Aktrise apzinās, ka teātra dzīve ir “noiets etaps”, bet, protams, viņa vēl domā, kur varētu būt noderīga - kurai sabiedrībai, kura vecuma cilvēkiem.
“Man vienmēr ir patikuši trauslie. Tie, kuri jānomierina, jāuzmundrina, tie, kuriem vajadzīgs atbalsta plecs. Tie ir mani cilvēki,” saka aktrise, vienlaikus trausla un ļoti stipra.
Jubilāre stāsta, ka viņa cenšas dzīvot aktīvi, skatās un daudz domā par to, kas notiek pasaulē. “Nevaru jau rimties, jo, strādājot teātrī, tā esam “ieprogrammēti” - ir visam jādzīvo līdzi, jādomā, jāanalizē. Biedē tikai viens - palikt četrās sienās un ne par ko vairs neinteresēties. Man gan tas nav raksturīgi, ceru, ka arī nebūs!” saka lieliskā skatuves māksliniece.
Jau aprīlī viņu atkal redzēsim uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves, kur 4. aprīlī gaidāma poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas veģetārā trillera “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” jauniestudējuma pirmizrāde Olas Mafālani (Ola Mafaalani, sīriešu izcelsmes režisore no Nīderlandes) režijā.
“Februāra vidū sāksies mēģinājumi. Mātes lomu dalīsim ar Olgu Dreģi. Domāju, ka būs interesanti - klausīties un skatīties, kā strādā šī režisore. Bet vēl man ir mazliet mierīgāks laiks, līdz ar to - pašai pārdomu pilns. Domāju par pasauli, kas ir tik ļoti nemierīga. Par nākotni, par daudz ko,” saka jubilāre, piebilstot, ka viņai gan raksturīgi būt mierīgai, nesteigties ar mirkļa emocijām un vērtējumiem, kad apkārt valda haoss.
“Ir jāmēģina skatīties dziļāk un tālāk, bet… To, šķiet, šodien nedara īsti neviens. Cilvēki piemirst, ka ir apstākļi, ko nevaram mainīt. Ir jādzīvo un jāstrādā dotajos apstākļos.
Analizējot pagājušos un tagadējos laikus, man gribas teikt, ka mūsu tauta, kas dzīvojusi dažnedažādos laikos, šajā ziņā ir ļoti, ļoti stipra. Arī mani radi ir bijuši izsūtīti - viņi to izcieta, izdzīvoja un atgriezās. Tie likteņi bija traģiski, bet… Neviens ne par ko nesūdzējās. Atgriezās nevis ar naidu, bet ar pateicību, ka vietējie bija palīdzējuši izdzīvot…” stāsta Lidija Pupure.
“Laiki mainās, bet man šķiet, ka mēs kaut ko ļoti esam “salaiduši grīstē”. Jo tas, kā Baltijas valstis atguva neatkarību, bija brīnums, par ko pasaule brīnās joprojām. Tā bija augstākā pakāpe. Šo virzienu vajadzēja noturēt un doties tajā vēl augstāk. Bet ko mēs? Mēs paši to līdz galam neapjēdzam un nenovērtējam…” domā Lidija Pupure.
Aktrise saka, ka viņa ir rāma vērotāja un domātāja, un viņu pārņem šausmas, noskatoties, cik ļoti esam krituši naidā, virspusējā vērtēšanā.
Viņai ļoti sāp, cik ļoti virspusēji, cik sekli šodien tiek ķidātas rakstnieku, dzejnieku, lielu personību biogrāfijas.
“Un to dara paaudze, kurai nav nekādas sajēgas par tiem laikiem! Viņi tad vēl nebija dzimuši, bet viņi vērtē un kritizē! Viņi dzīvo pagātnē, nevis šodienā, un tas ir tik aplami!” aktrise uzskata.
“Mēs taču to laiku, kurā mana paaudze dzīvoja, skatījām atvērtām acīm, un mēs redzējām, kas ir labs, kas - slikts. Mēs sapratām apstākļus, ko nevarējām izmainīt, bet mēs sapņojām un cerējām uz nākotni. Un es tiešām lepna par savu un tuvākajām nākamajām paaudzēm, ka, pateicoties mūsu redzīgumam, Atmoda varēja notikt. Turklāt bez asins izliešanas, tikai ar dažiem upuriem. Iedomājieties, kādā pakāpē mēs pacēlāmies virs naida. Tāpēc tas, ka tagad krītam atpakaļ naidā, mani ļoti biedē. Vai dieniņ, vai dieniņ! Tātad - kaut kur ne tur esam “iekāpuši”,” domā talantīgā skatuves māksliniece un dzīves vērotāja.
“Mēs mēģinām pieslieties lielvalstu interesēm, bet tās nekad nevar būt mūsu mazās valsts intereses. Mēs varam paņemt tikai vērtīgo - izglītībā un atsevišķās citās jomās -, bet mūsu liktenis ir cits. Arī vēdās ir minēts, ka mums vajadzētu būt garīgiem līderiem, uz to ir rosinājuši visi mūsu dižgari, visa mūsu folklora. Ar šiem ideāliem mēs dzīvojām arī okupācijas laikā. Visi latvieši - gan tie, kuri tika vardarbīgi izvesti, gan tie, kuri bija spiesti aizbraukt - ir izdzīvojuši tikai ar šiem ideāliem.
Un kas notiek tagad? Esam mazliet pakāpušies atpakaļ.
Nē, mums nevajag būt kungiem savā zemē, mums vajag būt saimniekiem savā zemē! Rūpēties par visiem, kas šeit dzīvo un godprātīgi strādā,” uzskata Lidija Pupure.
“Mums jāceļ sava pašapziņa un pie katras iespējas lielvalstīm jāpauž mūsu izpratne un pieredze, kādas tām nav un nevar būt. Mums jāsaprot, ka mēs ar savu pieredzi, ejot cauri tik sarežģītiem vēstures notikumiem, pasaulei varam būt tikai pienesums. Mums nevajag kopēt lielvalstis, mums tas neder, “nepieguļ”! Vai koriģēt un svītrot savu vēsturi, Dievs, pasarg’! Tā taču ir mūsu bagātība, mūsu spēks, ka, izejot cauri visiem šiem murgiem, esam spējuši izdzīvot, būt un pastāvēt.
Dievs, pasarg’, mūs pataisīt par mankurtiem! Bet tādas vēsmas šobrīd ir jūtamas…” aktrise novērojusi.
“Jā, protams, ir jābūt drosmīgiem atzīties savās kļūdās, bet jāatceras, ka tās jau vienmēr nav bijušas apzinātas. Nevar taču pārmest cilvēkiem, ka viņi noticēja tam, kam noticēja. Kapitālisms arī, diemžēl, tāds ir. Puse tautas ir aizgājusi uz vienu pusi, otra - uz otru pusi. Mēs esam iekāpuši tai pašā upē, tikai laiks ir cits. Un mēs taču zinām, kā tas beidzas, kad tauta šķeļas. To nedrīkstējām pieļaut tagad! Bet - gan jau viss nokārtosies, tikai žēl, ka atkal krītam uz leju… Vai dieniņ’, vai dieniņ’!”
Taujāta, ko viņai dzimšanas dienā novēlēt, jubilāre atteic: “Lai es vairāk sev ticu, lai nešaustu sevi, lai ticu, ka vēl varu būt noderīga”.
Aktrise stāsta: agrāk skatuves māksliniekiem bija atvērti visi kultūras nami, katrā brīvā brīdī viņi bija gaidīti viesi visā Latvijā, bet šodien tas viss ir saistīts tikai ar naudu.
“Ir vajadzīgi menedžeri, producenti, ir jāprot sevi “pārdot”… Bet, godīgi sakot, manas paaudzes cilvēki tādas lietas neprot. Ar dažiem izņēmumiem, protams.
Manas paaudzes cilvēki ir pieraduši neuzbāzties ar sevi, bet, ja tiek aicināti, neatteikt. Bet šodien dominē citas attiecības. Un arī teātris šodien ir cits.
Tas vairs nedomā tādās kategorijās, kā tas bija, teikšu - iepriekšējā gadsimtā. Tā bija cita pasaule, cita vienotība. Protams, teātrī cilvēki ir ārkārtīgi dažādi, pilns spektrs, un tā tam arī jābūt, bet mani skolotāji un mani režisori ārkārtīgi rūpējās, lai mums būtu vienots pasaules redzējums, vienota domāšana un izpratne. Šodien vairāk ir “es”. Tāds laiks. Jā, laiks…” aktrise aizdomājas un tad saka, ka attiecībās ar kolēģiem gan viņa jūtas ļoti labi.
“Ar visu paaudžu kolēģiem man ir sirsnīgas attiecības, mēs cits citu uzmundrinām. Tas jau nenozīmē, ka vienmēr visam piekrītu, bet vismaz no manas puses ir liela labvēlība un prieks par katra kolēģa veiksmi. Par to tiešām no sirds priecājos.”
Lidija Pupure stāsta, ka skatītāji uz ielas viņu mēdz uzrunāt, jo grib kādu vārdu pateikt.
“Daudzi saka, ka vairs nesaprot šodienas teātri, ka tas vairs emocionāli nesilda, ka vairs nedod “cerības zvaigzni”. To ir grūti noklausīties, bet ko es varu atbildēt? Nu, neko.
Es uzklausu, pēc tam to pārdomāju, mēģinot saprast, “kur tas suns aprakts”, kas tad mums šodien pietrūkst, bet… Šis laiks. Tas ļoti maina arī cilvēku raksturus.”
Jubilāre atzīst, ka viņai ļoti sāp sirds par dzejnieka Jāņa Petera aiziešanu mūžībā. Sāp par katru no tiem cilvēkiem, kuri vēl uzturēja morālo vertikāli.
“Ja šie cilvēki aiziet… Vai, vai… Tiešām nosāp sirds. Tas ir smags zaudējums. Cik liktenīgi, ka savā uzrunā “Spēlmaņu naktī”, saņemot balvu "Par mūža ieguldījumu teātra mākslā", kā brīdinājumu šodienas pasaulei citēju viņa rakstīto īso vārsmiņu:
“Ar atbildību par pasauli sasirdzis, viņš neredzēja, kā nogrimst māja, kurā bij piedzimis, kurā bij audzis, dēļ kuras to pasaule uzrunāja.”
Bet būs jau viss labi, jo to riteni negriež cilvēks, tas ir jāsaprot. Tāpēc ir jāpiemērojas, ir jāizdzīvo. Jebkuros apstākļos. Jā, tā vertikālīte šodien ir stipri pazudusi, ejam tikai pa patērētāju sabiedrības horizontāli. Bet nabadzībā mēs izdzīvojām ar vertikāli. Tā izdzīvoja visi mūsējie - gan Sibīrijā, gan rietumos bēgļu nometnēs, gan arī šeit, okupācijā. Tas ir būtiski - nezaudēt vertikāli, morālo ētiku. Visos jautājumos. Prast piedot. Prast atzīties arī savos grēkos.
Viss būs atkarīgs tikai no tā, cik mēs katrs nezaudēsim savu godaprātu, nedomāsim tikai par sevi, bet par citiem un mums visiem,” domā tautā mīlētā aktrise.
Šo sarunu gribas nobeigt ar tiem pašiem dzejnieces Ārijas Elksnes vārdiem, ko izcilā aktrise izvēlējās citēt savas uzrunas noslēgumā “Spēlmaņu naktī” - kā vēlējumu mums visiem:
“Es ticu, ka nākotnē iekļūt līdzēšu savai tautai,
Tikai mūžīgi jāpatur acīs visaugstākais - Putnu ceļš.
Aiz manis nepaliks tukšums, bet dzīvības pilni graudi,
Tikai mūžīgi jāpatur acīs visaugstākais - Putnu ceļš.”
