“Man vajag bišķiņ vairāk naudiņas, tāpēc esmu spiests strādāt. Tā pie sevis domāju: ai, johaidī, ja nenopelnītu to, ko man samaksā apsardzē, būtu problēmas ar elektrību, ar malku. Jo arī māja, lai tā turētos kopā, prasa zināmu ieguldījumu,” saka teātra un kino aktieris, mākslinieks un zemessargs Mārtiņš Vērdiņš.
Šodien, 25. janvārī, viņu sirsnīgi suminām 84. dzimšanas dienā!
“Nu jau ilga laiku - kopš mani vecāki ir aizgājuši viņsaulē - es savu dzimšanas dienu vairs neatzīmēju. Parasti jau to darīja mana mamma, es stāvēju malā. Man nav ne tādas prasmes, ne arī lielas vēlēšanās pēc tādām izdarībām,” saka šodienas jubilārs.
Bet laiku, kad mamma rīkoja svētkus, Mārtiņš atminas ar ļoti siltām sajūtām: “Tad jau gan bija forši, vienmēr tika klāts svētku galds - gan uz Mārtiņiem, gan uz Jauno gadu, gan uz visām ģimenes jubilejām. Māte labi prata gatavot, un neizpalika arī pa kādai zosij - un ne tikai uz Mārtiņiem. Pie mums vienmēr nāca daudz radu, manas māsīcas. Viena māsīca nāca no beķeru dzimtas - viņas tēvs bija beķeris - un viņa vienmēr nesa visādas smalkmaizītes un kūciņas un speķa pīrādziņus.
Smaržu garaiņi svētkos vienmēr virmoja riņķī apkārt, un visiem bija liels satikšanās prieks.”
Jubilārs stāsta, ka viņš vecākiem bija vēlais bērns, tāpēc tie, kuri nāca ciemos, bija jau cilvēki gados.
“Viņiem bija daudz ko pārrunāt un man bija ko klausīties. Gan par latviešu strēlnieku gaitām, jo mans tēvs bija strēlnieks, un viņa vecākās māsas vīrs, kurš bija krietni vecāks par manu tēvu, arī bija strēlnieks. Kad sākās Pirmais pasaules karš, viņus aizsūtīja uz Krieviju, tur viņi iestājas strēlniekos un tur satikās ar daudziem latviešiem. Kad gāja vaļā stāsti par tiem laikiem, es klausījos muti vaļā.”
Šodien Mārtiņam ir liels prieks, kad viņa ģimene sanāk visi kopā. “Nupat, Ziemassvētkos, visi bijām kopā mūsu mājā, ko uzcēlis mans tēvs un kas ir vecās Zolitūdes muižas teritorijā. Turpat Imantā, netālu no mājas ir arī dzīvoklis, kur savulaik dzīvoja Mirdzas (teātra un kino aktrises Mirdzas Martinsones, Mārtiņa bijušās sievas un abu bērnu mātes) vecāki, un tad nu mēs dzīvojamies pa abām šīm “točkām”.
Ziemassvētkos bijām mājā, jauki svētkus kopā nosvinējām. Bet nu ikdiena, protams, mums visiem ir ļoti sadrumstalota un kopā būšana ir pagrūta,” stāsta Mārtiņš Vērdiņš, paskaidrojot, ka visas nebūšanas ar bijušo sievu ir izdevies atstāt pagātnē un tagad viņi ir “savdabīgi kopā”.
Bērniem, kuri jau gan ir pieauguši, tas, protams, ir svarīgi. “Viņi gan man, gan Mirdzai ir super atbalsts! Vecāki jau vienmēr var vēlēties, lai bērni darītu tā un darītu šitā, un tad izrādīt savu neapmierinātību, ja viņi tā nedara. Bet nu kopumā mums viss ir okei,” saka Mārtiņa Matīsa Vērdiņa un Madaras Martinsones tētis.
Taujāts, vai viņiem ir arī mazbērni, jubilārs atteic, ka nav gan. “Es domāju, ka tas mums ir gēnos. Kā jau minēju, gan es pats saviem vecākiem biju vēlais bērns, gan arī mani bērni pie manis atnākuši zināmā briedumā.”
Šodien, savā dzimšanas dienā, Mārtiņš būs darbā. Jau savulaik paralēli darbam teātrī viņš izmācījās apsargu skolā un, kā pats saka, jau daudzus gadus sadarbojas ar sardzi.
“Es esmu Zemessargs un es esmu apsargs. Kā zemessargs esmu jau veterāns, iestājos tur sen, tikko to dibināja. Bet šodien tur man mazāka aizņemtība, tur tagad vairāk darbojas mans dēls, kurš Zemessardzē iestājās nosacīti nesen. Viņš iet mežā, trenējas. Mēs jau ar dēlu runājam, ka ģimenes tradīcijas ir jāturpina - mums visi vīri rados bijuši neatkarības cīnītāji,” stāsta jubilārs, piebilstot, ka apsardzē šodien viņam ir vairāk darba.
Mārtiņš strādā apsardzes firmā “MV Security Services”, paskaidrojot, ka “MV” nenozīmē “Mārtiņš Vērdiņš”, bet gan “Mareks Vanags”. Viņš stāsta, ka savulaik ir sargājis gan Rīgas Domu tās restaurācijas laikā, gan veselu virkni ministriju, gan strādājis par apsargu Rīgas ostā, bet tagad viņa darba vieta ir Rīgas Stradiņa universitāte.
Taujāts, ko viņam dzimšanas dienā novēlēt, jubilārs atteic, ka tikai veselību.
“Būs veselība, būs viss! Tad visu var izdarīt, visu sagādāt. To es abpusēju novēlu ikvienam, jo, ja nav veselības, tad ir “ziepes”.”
Mārtiņš stāsta, ka viņš savu veselību pieskata un, ja ir kādas sūdzības, lūdz padomu savam ģimenes ārstam. Tāpat viņš apzinās, ka svarīga ir kustība un tās, rūpējoties par māju, viņam nudien netrūkst - gan iela gar māju jāslauka, gan pērnā rudens lapas jāsavāc, jo pagalmā ir daudz lielu koku - liepas un kļavas -, gan sniegs jātīra.
“Šogad sniega gan praktiski nav, bet mājas teritorijā tāpat ir visādi darbiņi. Tiklīdz vienu darbu padara, tā nākamais jau klāt. Vienīgi darbs apsardzē neļauj tam pilnvērtīgi pievērsties. Man vajag laiku, lai sakoptu māju, bet man jāiet sargāt universitāte,” stāsta teātra un kino aktieris. Viņš neslēpj, ka ir spiests strādāt, nevis dara to aiz bezdarbības.
“Jā, man vajag bišķiņ vairāk naudiņas, tāpēc esmu spiests strādāt. Tā pie sevis domāju: ai, johaidī, ja nenopelnītu to, ko man samaksā apsardzē, būtu problēmas ar elektrību, ar malku. Jo māja, lai tā turētos kopā, prasa zināmu ieguldījumu. Kāds krievu tautības cilvēks, kurš labi pārzināja latviešu kultūras dzīvi, man reiz teica, ka man vajadzētu sēdēt mājās un rakstīt memuārus. Nu, jāteic, ka arī tajā virzienā kaut ko daru - gan kaut ko rakstu, gan nodarbojos ar vizuālo.”
Mārtiņš Vērdiņš ir brīnišķīgs stāstnieks ar bagātu valodu, un viņa pūrā ir jau divas grāmatas. Pirmā tika izdota 2006. gadā Izdevniecībā “Pētergailis”, un tās bija “Teātra dekoratora piezīmes” - “Aktrise Mirdza Martinsone. Viegli, ar tušas spalvu iezīmēta”.
Šajā grāmatā viņš ļoti izjusti, emocionāli, poētiski un reizē asprātīgi prozas un dzejas formā atklājis izcilās aktrises Mirdzas Martinsones dzīves gājumu, tekstā ievijot arī atsauces, atsauksmes un recenzijas no periodikas.
Ļoti personiskais un reizē arī dokumentālais skatījums uz aktrisi atklāj arī paša Mārtiņa Vērdiņa personības traģiku un trauslumu. Darbu bagātina viņa grafikas, zīmējumi, skices un rokrakstu uzmetumi no mēģinājumiem teātrī.
Savukārt 2014. gadā Izdevniecībā “Zvaigzne ABC” klajā nāca Mārtiņa Vērdiņa atmiņu grāmata “Epizodes” ar apakšvirsrakstu “Gudri tā dzīve dzīvota nav! Raibi!”.
Tajā viņš ļoti atklāti stāsta par sevi, arī par šiem saviem iekšējiem dēmoniem un cīņu ar tiem, kas viņam, paldies Dievam, beigusies laimīgi.
Tā nav hronoloģiski veidota autobiogrāfija, bet gan atsevišķas epizodes, kurās jaušams autora gaišais, redzīgais skatiens uz apkārtējo pasauli un pašam uz sevi.
“Man jau ir uzrakstīts jauns materiāls par tām pašām tēmām, bet citiem laikiem un citiem atgadījumiem. Tikai nav laika to pārlasīt, izrediģēt," atklāj Mārtiņš Vērdiņš.
Ir arī daudz zīmējumu - esmu uzzīmējis ne tikai pasaulē slavenu aktieru portretus, piemēram, Žanu Gabēnu (attēlā) - man patīk tādas izteiksmīgas sejas -, bet arī visus 17 savus kursabiedrus. Šie zīmējumi varētu būt jaunās grāmatiņas mugurkauls.
2023. gadā bija 60 gadu jubileja, kopš 1963. gadā pabeidzām Latvijas Valsts konservatoriju,” saka Mārtiņš Vērdiņš un secina, ka šodien vairs neviena no viņa kursa nav teātrī. Ģirts Jakovļevs bija palicis pēdējais, bet nu arī viņš ir prom no skatuves. “Aizgāja veselības problēmu dēļ. Tāpēc veselība ir jāuzpasē!” nosaka šodienas jubilārs.
GALERIJĀ: Mārtiņa Vērdiņa ilustrācijās viņa kursabiedri Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1959-1963).
